Latiņa kāpj arvien augstāk 0
Nacionālā teātra jaunajā zālē 9. novembrī pirmizrādi piedzīvos vēl nebijis eksperiments – vienā izrādē sastapsies kino un teātris. Izrāde „Zudušo laiku citējot” tapusi kā kinoscenāriju kolāža. Režisore Ināra Slucka teic – izrāde ir viņas atzīšanās mīlestībā „film noir” žanram.
Aktrises un režisores Ināra Sluckas interešu un radošās darbības lauks pēdējo gadu laikā tikai paplašinās – pēc režijas maģistra grāda iegūšanas viņa pievērsusies teātra režijai („Mīļākie”, „Amariļļi” „Pīles lidojums klusumā”), debitējusi kā operas režisore („Vilkaču mantiniece”, „Dullais Dauka”). Savukārt drīzumā Nacionālajā teātrī gaidāmais iestudējums saistāms ar vēl vienu aktrises un režisores kaislību – kino.
Aktrise atzīst – pašlaik viņu interesējot „film noir”, 40., 50. gadu melnbaltā kino estētika, gaismēnas, mizanscēnas, tas, cik lielu vērību piešķīra tieši kadra kompozīcijai, mēģinot vēlamo atmosfēru panākt ne tikai ar aktierspēli. Režisore stāsta – veidojot „Zudušo laiku citējot” viņu interesējis, vai vienu vēstījumu var izstāstīt divos veidos – gan „dzīvajā”, kas norisinās uz skatuves, piedaloties aktieriem, gan otrā – kad stāstījumu turpina nofilmētais materiāls uz ekrāna. Ideja izrādījusies darbietilpīga – vasarā izrādes komanda teātra Jaunajā zālē uzbūvējusi septiņus filmēšanas paviljonus, kuros tapusi pusstunda filmēta materiāla (operators ir Uldis Jancis, māksliniece – Kristīna Abika). Daļa Nacionālā teātra aktieru būšot redzami tikai filmā, bet pati izrāde notiks inscenētā paviljonā.
Vārds „citējot” izrādes nosaukumā nav nejaušs, jo izrādes pamatā I. Slucka kopdarbā ar Ēriku Vilsonu savienojusi dažādus „film noir” scenārijus, radot jaunu stāstu par mākslinieku un to, kādas pēdas viņa dzīvē atstāj viņa darbs, šajā gadījumā – galvenā varoņa (Kaspars Zvīgulis) rakstītais scenārijs, kurš galu galā izmaina viņa paša personību.
Aktrise uzsver, šāds paņēmiens – jau zināmos elementos atrast ko jaunu ir raksturīgs postmodernismam. „Ja cilvēks caur kaut ko bijušu rada kaut ko jaunu – kāpēc nē? Diegu un adatu izgudroja sen, bet tas neliedz tos izmantot atkal un atkal.” Izrāde gan neesot domāta vienīgi kino gardēžiem, bet arī tiem, kas nekad nav dzirdējuši par „film noir” kino. „Es būtu ļoti priecīga, ja kāds pēc izrādes atrastu šīs filmas un kaut ko noskatītos no tām,” atzīst I. Slucka.
Vēlme ieinteresēt jauniešus par kino ir pamatā arī domubiedru – kino kritiķu Ditas Rietumas, Dairas Āboliņas un I. Sluckas izveidotajai Kinoskolai, kurā aktrise interesentiem atklāj kinoaktiera amata noslēpumus. „Mums ir sporta un mūzikas skolas, teātra pulciņi – to dēļ teātris pie mums ir augstā līmenī, taču kino mums trūkst šī vidējā posma, jo pirmais, kur var sākt mācīties kino, ir Kultūras akadēmija. Gribējām veidot posmu, kurā jaunieši vispār var uzzināt, vai viņiem tas patīk, interesē. Esam ieinteresētas, lai kino mākslas latiņu paceltu arvien augstāk. Pašlaik Latvijā ir labas, pieklājīgas filmas, viena otra – pat ļoti laba, tomēr līmenis varēja būt augstāks,” spriež aktrise.
I. Slucka joprojām saņem piedāvājumus filmēties arī ārpus Latvijas. Tikko pirmizrādi piedzīvoja Krievijas seriāls, kurā loma arī latviešu aktrisei. „Krievijā vienkārši ir jātiek,” iemeslus, kādēļ kaimiņvalsts kino producenti aicina tieši viņu, skaidro aktrise.
„Iespējams, vēl paspēju diezgan aktīvi filmēties padomju laika kino, kas vēlāk sabruka. Atgriezos pateicoties tieši darbam, kas bija ar šiem cilvēkiem.” Aktrise atzīst, šodien jaunajiem kinoaktieriem trūkstot tieši prakses.
„Mums nav kinoaktieru apmācības. Kādreiz teicu – ja esi labs aktieris teātrī, tad esi labs arī kino. Tagad mana pieredze rāda ko citu. Mūsu aktieri netiek apmācīti darbam kameras priekšā.”
Aktrise atzīst, tik daudz strādājusi, kā šobrīd, viņa līdz šim neesot, tomēr sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo darot to, kas patiešām patīk. „Mana lielā priekšrocība ir tā, ka visi mani darbi – vai tā būtu režija, lekcijas jauniešiem, aktiermeistarības stundas vokālistiem Mūzikas akadēmijā, vai opera – ir saistīti ar manu pamatprofesiju.”
Par pagājušajā sezonā iestudēto Vīneblas kundzes lomu izrādē „Pērnvasar negaidot” I. Slucka saņēma Veltas Līnes gredzenu, ko ik sezonu piešķir par labāko mīlētājas lomu. Pagodinājums gan esot ārkārtīgi patīkams, tomēr liekot domāt, ka meistarības latiņu vienmēr varot celt vēl augstāk. „Pat ja man ir liela pieredze kā aktrisei, tad daudz mazāka ir pieredze režijā. Gribētu arī tajā sasniegt to latiņu, ko varu sasniegt aktiera profesijā. Un šī latiņa kāpj arvien augstāk.”
Jauna latiņa bijusi arī operas režija. Aktrise atminas – kad uzzinājusi, ka veidos iestudējumu lielajā opernamā, satraukums bijis pamatīgs. „Tas ir pavisam kas cits – jāsaprot operas kārtība, likumi, te ir mēģinājumi ar orķestri, ar klavierēm. Opera prasa daudz lielāku iepriekšēju sagatavošanos nekā dramatiskais teātris. Skatuves zīmējumiem jābūt ļoti precīziem – ja tev ir 70 cilvēki uz skatuves, tu nevari fantazēt un domāt uz vietas.”
Ināra atzīst, viņai tuva latviešu autoru operās jūtamā „aramzemes” klātbūtne. „Gan „Vilkači”, gan „Dullais Dauka” ir par ar tēmām, kas ir dzīvi apliecinošas, tomēr tajās ir arī daudz traģisma. Tomēr, ja atrodi tēmu, kurai vari atsaukties, tad ir ļoti interesanti strādāt. Līdz šim man izdevies tādas atrast.”
Režisore pasmaida, pat ja „Dullais Dauka” bija iecerēts kā koncertuzvedums, procesā tas pārtapis „par kaut ko vairāk”. Solisti gan dziedāja no notīm, taču iestudējums norisinājās paralēli, Katrīnas Neiburgas radītajos video. „Manā uztverē Dauka ir viens no tiem, kuram vēlme izzināt ir spēcīgāka par „nedrīkst” vai „tu nevarēsi”, vai – „nevajag”. Bērnus vajadzētu virzīt uz to, lai viņi uzdrošinātos, nevis, lai izaugtu kārtīgi, pareizi iekļautos vispārpieņemtajās sabiedrības normās, kas bieži pastāv mūsu galvā, apziņā.” Jā, arī pašai iekšā esot tāds dullums. „Neatceros, ka kāda opera būtu iestudēta tikai uz ekrāna,” pasmaida Ināra, piebilstot – ir daudz lietu, kuras gribētu pamēģināt, eksperimentēt. Skaidrs, bez dulluma nekas neiznāks!
Un tomēr māksliniece uzsver – teātris esot un palikšot viņas pamatnodarbe. „Mana pieredze aktiera profesijā daudz ko dod, lai pati varētu iestudēt izrādes. Ja vēlies dot uzdevumu aktierim, ir ļoti labi, ja pats zini, ko tas nozīmē. Ja tev visu laiku kādam ir nepieciešamība kaut ko paskaidrot, iemācīt, tu visu laiku mācies arī pats. Jebkuru uzdevumu, ko lieku darīt otram, vispirms pārbaudu pati. Tomēr, ja man prasītu, kas ir aktieris, un kā to dabūt gatavu – man joprojām nav receptes. Mirklī, kad tev šķiet, kad esi kaut ko sapratis, nāk cits uzdevums, un tu atgriezies pie sākuma. Tik vien, ka proti staigāt, bet taciņa – ikreiz savādāka.”
