Kultūra
Kultūrpolitika

Latkovskis: “Ir latvieši, kas diemžēl pat īsti latviski nemāk…” 8

Foto – Karīna Miezāja

Tā sauktā “atvērtā latvietība” vai iespēja viegli mainīt tautību nav pareizais ceļš, jo ideja nākusi no augšas, maz apspriesta un satraukusi sabiedrību, uzskata Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs, Nacionālās apvienības deputāts ILMĀRS LATKOVSKIS. Sarunā arī par to, kāpēc Latvijas politiķi bieži vairāk lūko pēc dažādām “dāvaniņām”, bet nozīmīgi lēmumi kavējas gadu desmitiem? Un vai Nacionālā apvienība maina savus akcentus?

– “LA” lasītājus bija pārsteidzis “Vienotības” deputāta Andreja Judina priekšlikums par to, ka cilvēki, kas vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, prot latviešu valodu un jūtas piederīgi latviešu kultūrai, turpmāk drīkstētu Iedzīvotāju reģistrā mainīt savu tautību un kļūt par latviešiem. Vai ir pamats satraukumam?

– Tas nav pareizais ceļš tieši tāpēc, ka ideja nāk no augšas, un sabiedrība par to satraucas. Tā tomēr ir pamatīga paradigmas maiņa, un bez sabiedrības diskusijām to nevajadzētu ieviest. Taču varbūt diskusijā izrādās, ka sabiedrības vairākumam tiešām svarīgāka ir pilsonība, valodas zināšana, piederība Latvijas kultūrai, nevis asinsradniecība. Jo ir latvieši, kas diemžēl pat īsti latviski nemāk. Manuprāt, būtiskākais iebildums, ka tas notiek tik sasteigti – kā pērkons no skaidrām debesīm. Taču mūsu komisija ir rosinājusi citu priekšlikumu, ka tautību varēs mainīt tie, kuriem ir latviskas saknes, piemēram, viens no vecākiem ir bijis latvietis.


– Kāpēc rodas sajūta, ka saliedētības politikā visu laiku dominē virziens, kas meklē iespēju sarūpēt kādas nelielas “dāvaniņas”? Piemēram, tagad atkal Saeimas dienas kārtībā atgriezies jautājums par pareizticīgo Ziemassvētkiem.

– Saliedētību vislabāk veicina sadarbība un kopīgs pārdzīvojums, kur neskan politiskie saukļi. Tas var būt sports, kultūra vai kas cits – vienkārši kopīga darbība kopīgiem mērķiem. Šādu projektu pietrūkst. Domāju, ka labs paraugs ir jaunsardze. Protams, nevar krist eiforijā, ka tur viss ies kā smērēts. Pētījumi uzrāda daļas krievu vecāku piesardzību, ka viņu bērni darbojas šādā organizācijā, bet tās jau ir dziļākas problēmas.

Ja runā par pareizticīgo Ziemassvētkiem, jā, tas ir tāds mūžīgais jautājums. Šobrīd tas varbūt ir tuvāk panākumam, nekā bija iepriekš. Manā uztverē, šādas svinamas dienas ieviešana Latvijas sabiedrību nevienos, jo īpaši ņemot vērā, ka Ziemassvētki šajā gadījumā tiek skatīti nevis kā reliģiski konfesionāli svētki, bet gan kā sekulāra tradīcija. Nosakot divus valstiskus Ziemassvētkus, valsts tikai vēl vairāk nošķirs Latvijas iedzīvotājus.

Saistītie raksti

– Varbūt var izmantot pātagas un burkāna metodi – Saeima pieņem lēmumu par pareizticīgo Ziemassvētkiem, bet tas ietu kopā ar lēmumu par krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām valsts valodā?

– Tā jau būtu tirgošanās… Nē.

– Ko tad? Atstāt visu, kā ir? Vai integrācija vispār var notikt, ja Latvijā ir sadalīta skolu sistēma?

– Mūs sadala mediji un skolas. Sašķeltība ir komplicēta problēma. Taču risinājumi nav vienkārši, jo krievvalodīgo skolu pāreja uz mācībām valsts valodā izraisa konsekvences, kuras arī uzreiz jāņem vērā. Tas ir jautājums par skolotājiem. Es nevaru iedomāties, ka mācību valoda mainās, bet mācībspēks paliek tas pats, kas līdz šim. No latviešu vecākiem es esmu dzirdējis, ka viņi nevēlētos, lai viņu bērni mācās vienā klasē ar krievu bērniem. Visi šie jautājumi ir jāapsver.


Visu interviju ar Ilmāru Latkovski lasiet 21. jūnija “Latvijas Avīzē” un laikraksta e-izdevumā.

LA.lv