Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Lato Lapsa ciemos pie Robinsona Krūzo


Foto - Lato LapsaFoto - Lato Lapsa

Robinsons Krūzo varbūt arī nebija gluži īsts, toties gandrīz septiņsimt kilometru uz rietumiem no Čīles krastiem no vietumis tirkīzzilajiem, vietumis pat spilgti zaļajiem Klusā okeāna viļņiem slienas visnotaļ reāla, aptaustāma, apstaigājama Robinsona Krūzo sala.

 

Nokļūt tur nav viegli, toties arī prom tikt nav tik sarežģīti kā literārajam varonim, kurš uz savas salas pavadīja divdesmit astoņus gadus, vai tā prototipam, kuram pilnīgi pietika ar nepilniem četrarpus gadiem.

 

 

Visādi Robinsoni

Kad 1719. gadā klajā nāca grāmata, ko mūsu dienās pazīstam kā “Robinsona Krūzo piedzīvojumi”, uz tās titullapas bija rakstīts, ka visu aprakstīto piedzīvojis pats autors – Robinsons Krūzo, savukārt grāmatas pilnais nosaukums bija “Robinsona Krūzo no Torkas, jūrnieka dzīve un dīvainie pārsteidzošie piedzīvojumi”. Patiesībā Daniela Defo grāmatas galvenais varonis bija izdomāts tēls, taču nebūt ne pilnīgi izdomāts.

1704. gadā angļu jūrnieks, drīzāk jau par puspirātu saucamais Aleksandrs (pēc citas versijas – Viljams) Selkirks sastrīdējās ar kuģa kapteini Tomasu Stredlingu, un domstarpības izrādījās tik pamatīgas, ka dumpīgais jūrnieks ar musketi, šaujampulveri, galdnieka rīkiem, nazi, Bībeli un dažām drēbēm tika atstāts uz vientuļas salas – īstenībā uz lielākās no triju salu grupas – Klusajā okeānā, 674 kilometrus uz rietumiem no Dienvidamerikas krastiem.

Šī sala dažādos gadsimtos bijusi pazīstama ar dažādiem nosaukumiem: 1574. gadā to un pārsimt kilometru attālumā atrodamo otro lielāko no salu grupiņas atklāja spāņu kapteinis Huans Fernandess, taču savā vārdā viņš to nenosauca, dodot abām salām daudz praktiskākus nosaukumus: lielākā tika nosaukta par Isla Más a Tierra (tātad – sala tuvāk zemei), mazākā – Isla Más Afuera (sala tālāk uz priekšu).

Isla Más a Tierra Selkirks tad nu arī nodzīvoja četrus gadus un četrus mēnešus, līdz viņu izglāba britu kuģis, kura kapteinis Vudss Rodžerss piezīmēja, ka Selkirks teju spējis runāt un vispār bijis mežonīgāks par salā jau tolaik ieviestajām savvaļas kazām. Pēc tam gan viņš atguvies un nodzīvojis vēl labu laiku, līdz miris ar dzelteno kaiti kaut kur pie Rietumāfrikas krastiem.

Populārākais viedoklis ir – tieši Viljama Koupera poēma “Aleksandra Selkirka vientulība” tad arī iedvesmojusi Danielu Defo radīt 1719. gadā pirmoreiz iznākušo grāmatu par Robinsona Krūzo piedzīvojumiem, ko uzskata par pirmo angļu nosacīti moderno romānu.

Taču tas nebūt nav vienīgais viedoklis. Tikpat labi grāmatas galvenā varoņa prototips varētu būt arī neveiksmīgā Monmutas hercoga dumpja (kas pieminēts Latvijas lasītājam labi zināmā grāmatā – Rafaela Sabatīni “Kapteiņa Blada odiseja”) dalībnieks Henrijs Pitmans: viņš bija publicējis mazu grāmatiņu par savu bēgšanu no spaidu darbiem Karību jūras salās, kuģa strandēšanu un piedzīvojumiem neapdzīvotā salā, turklāt nav izslēgts, ka Defo personiski pazinis Pitmanu.

Tūristu pievilināšanā ieinteresētajām Čīles varas iestādēm šī versija nepatīk, un 1966. gadā tās gan saglabāja Huana Fernandesa salu grupai kopējo apzīmējumu, taču Isla Más a Tierra, kura pastarpām bija saukta arī par Aguas Buenas, pārdēvēja par Robinsona Krūzo salu, bet Isla Más Afuera – par Alehandro Selkirka salu (un tas nekas, ka Selkirks pilnīgi noteikti uz tās nebija spēris ne kāju). Tikai roņu iecienītais Krūzo salas minipiedēklītis joprojām saglabājis savu vēsturisko Santaklaras nosaukumu.

Jāpiemin, ka šī nebūt nav vienīgā grāmata par Robinsona Krūzo piedzīvojumiem. Nesalīdzināmi mazāk zināmi (gluži tāpat kā Marka Tvena turpinājumi par Toma Soijera tēmu) ir D. Defo sarakstītie “Robinsona Krūzo tālākie piedzīvojumi” un “Robinsona Krūzo nopietnās pārdomas”…

 

Nav viegli šurp atkļūt
Lato8x

Robinsona Krūzo prototipiem vienā ziņā ļoti paveicās – viņiem nevajadzēja nopūlēties, lai kaut kā nokļūtu šurp; tieši pretēji – viņus kā kungus atveda, izsēdināja un atstāja Tā Kunga rokās. Cita lieta – mūslaiku salas apmeklētkārotājs, kuram nākas ne pa jokam nopūlēties, atrodot kādu pietiekami žiglu un pietiekami lētu transportlīdzekli, kas dotos uz salu.

Lielās aviokompānijas turp nelido, jo Robinsona Krūzo sala nudien nav nekāds iecienītais tūrisma objekts – gada laikā šeit gan vienkārši tāpat uzēst kādu omāru, gan nodarboties ar niršanu vai snorkelēšanu ierodas tikai daži simti tūristu, no kuriem lielākā daļa ir nevis kādi ārzemnieki, bet gan čīlieši.

Atbilstošs šai plūsmai ir arī viss pārējais: salā ir tikai dažas nelielas tūristu mītnes, savukārt, ja vien jūs nekārdina iespēja Čīles Valparaiso ostā meklēt kādu uz salu neregulāri kursējošu kuģi un uz tā ceļā pavadīt vairākas dienas, nāksies vien lidot. Arī lidošana nav nekāda vienkāršā – ne pārāk regulāri reisi uz salu ir tikai pāris mazām, nemaz ne tik viegli atrodamām un sarunājamām lidsabiedrībiņām (beigu beigās palieku pie Lassa, un lidojums galīgi nav lēts – ap sešsimt dolāriem amerikāņu naudiņās), kuras bāzējas Čīles galvaspilsētas Santjago nomales aerodromos.

Toties gandrīz trīs stundu ilgais lidojums ir visu piedzīvoto neērtību vērts – kur gan vēl pirms lidojuma nosvērs ne tikai jūs pašu, bet arī bagāžu (un tad svaru saskaitīs kopā) un kur gan vēl divpadsmitvietīgā lidmašīnā, kas atpakaļceļā piebāzta ar salinieku sazvejoto omāru kastēm, vietas ekonomijas labad iesēdinās otrā pilota krēslā?

Arī ceļš no lidlauka uz salas vienīgo nozīmīgo apdzīvoto vietu, nepilnus septiņus simtus cilvēku lielo svētā Huana Bautistas (tātad – Jāņa Kristītāja) vārdā nosaukto galvaspilsētu nevis romantisku, bet caurcaurēm praktisku iemeslu dēļ ir izcili gleznains – nelielam braucienam džipā seko apmēram pusotras stundas motorlaivā: lidlauks atrodas salas dienvidrietumu raga galā, un zemes ceļa uz galvaspilsētu gluži vienkārši nav. Var, protams, aiziet kājām vai aizjāt, bet tās būs ilgas, garas un nogurdinošas stundas.

 

Idilliskā pasaules maliņa

Mana brauciena laikā Huana Bautistas pilsētiņa izskatās vienkārši idilliski mierīga un klusa. Mola galā, kā jau pienākas, stāv pamatīgu izmēru Robinsona Krūzo skulptūra, ostā mierīgi šūpojas daži aprūsējuši kuģīši un prāvs laivu pulciņš, vīri lietišķi un nesteidzīgi stiepj aiz astēm satvertus omārus, kaut kur džinkst radio. Tikpat mierīgi rāma ir arī pārējā tiešām niecīgā pilsētiņa.

Turpat līča piekrastē dažu simtu metru joslā atrodas gan skvēriņš (pilsētas centrālais laukums!) ar ziedošiem krūmiem un ap tiem spietojošiem kolibri, gan pamatīgi sarūsējusi satelītantena, gan visas vietējās sabiedriskās celtnes: baznīciņa, pašvaldības ēciņas, skola ar sporta būvēm, pasts, daži niecīgi veikaliņi un suvenīru bodīte, kuras atvēršanas laiku nākas uzmanīt veselas divas dienas – kāpēc gan aizrauties ar strādāšanu, ja apmeklētāju īsti nav un tāpat lāgā nav arī nekā pārdodama, izņemot pastkartes. Nedaudz patālāk ir kaut kas līdzīgs vietējai Disnejlendai – ar improvizētu pili un, protams, mastā plīvojošu pirātu karogu.

Ātri vien izrādās, ka Robinsona Krūzo sala ir īstā vieta enerģiskam kalnu kāpelētājam – amatierim. Te gan ir dažas automašīnas – ar vienu no tām mani no mola aizvizina līdz viesnīciņai – un daži nelieli celiņi, taču pārējā salas daļa ir sasniedzama tikai kāpelētājam vai laivas īpašniekam.

Vienkāršoti vērtējot, var teikt, ka uz kontinentu vērstā salas daļa ir salīdzinoši zaļa, pretējā – sausa un izkaltusi, taču arī sausā nav tik vienveidīga – dažu simtu metru augstumā zaļojošās zāles laukus un krūmus nomaina pabiezs mežs, tad seko jau retāks augstkalnu mežs, bet vēl pēc tam, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, var nākties soļot cauri zemākajiem mākoņiem, virs kuriem jau kailās klintis var apspīdēt saule.

Un, protams, lai cik slikti būtu ar elpas trūkumu, kaut kā tomēr ir jāaizkūņojas līdz Mirador de Selkirk – leģendārajai vietai, kur savulaik pats Aleksandrs Selkirks bieži kāpelējis, lai raudzītos, vai gadījumā salai netuvojas kāds kuģis. It kā salas augstākā virsotne nav nekas izcils – nieka deviņsimt sešpadsmit metru virs jūras līmeņa, bet kāpiens sanāk stāvs un pamatīgs.

Krietni nopietnāks gājiens gaida, dodoties uz salas austrumkrastu, kur var apskatīt bijušā cietuma drupas. Ar Robinsonu Krūzo gan tām nav nekāda sakara – kādreiz tur mituši aptuveni divi simti ieslodzīto.

Tāpat interesenti var izmēģināt laimi aprakto dārgumu meklēšanā (kā nu bez tādiem paša Robinsona Krūzo vārdā nosauktā salā), gan aizbrist līdz tam, ko History Channel raidījums Apocalypse Island visā nopietnībā nodēvējis par maiju pieminekļiem. Ja godīgi, vispār jau nu tie nemaz neizskatās pēc maiju pieminekļiem, un nekas arī neliecina, ka pirms spāņu ierašanās te kāds būtu dzīvojis.

 

Kolibri, roņi un omāri

Lato1Ņemot vērā salas atrašanās vietu, nav brīnums, ka tā ir kā pietūcīta ar unikālām dzīvnieku, putnu, kukaiņu un augu sugām: acīs gan tās īpaši nebāžas, taču ir viens izņēmums – jau pirmajā dienā pamanītais (un pamēģini nepamanīt) Huana Fernandesa ugunskroņa kolibri (Juan Fernández Firecrown), kura senčus varbūt pirms simttūkstoš, bet varbūt arī pirms miljona gadu šurp atnesusi vētra. Lai gan Huana Bautistas pilsētiņā mazie lidoņi rosās vai pie katra ziedošā krūma, zoologi lēš, ka to ir ne vairāk par dažiem simtiem, par ko vislielākais paldies eiropiešu ievestajiem kaķiem un melnajām žurkām. Savulaik milzu kaitējumu nodarījusi arī mežu izciršana, vietējais sandalkoks iznīcis vispār, un tikai pēdējos gadu desmitos, kopš salas pasludinātas par vienu no pasaules biosfēras rezervātiem, flora un fauna var nedaudz uzelpot.

Ja kāds uzelpo visskaļāk, tie pilnīgi noteikti ir roņi – protams, arī unikāli un nekur citur nesastopami. Viens no pasakainākajiem skatiem, ar laivu apceļojot Robinsona Krūzo salu (lai gan, pieliekot milzu pūles, teorētiski varat šurp atnākt arī kājām), paveras, nonākot pie nomaļajiem līcīšiem, kur savas kolonijas ierīkojuši joprojām retie Huana Fernandesa roņi (Juan Fernández Fur seal). Ap 1800. gadu to bijis aptuveni divi vai pat trīs miljoni, taču masveida medības šo sugu gandrīz iznīcināja. Tomēr pagājušā gadsimta vidū, kad jau aptuveni simt gadus Huana Fernandesa roņi tika uzskatīti par izzudušiem, atrada apmēram divsimt roņu koloniju, un kopš tā laika tās iemītnieku skaits ik gadu pieaug par apmēram piekto daļu.

Jā, šī nebūt nav lēta, toties iespaidīga laika pavadīšana: par pāris simtiem dolāru – lētāk nekādi nesanāks – nolīgt zvejnieku laivu un doties vairākas stundas ilgā braucienā apkārt salai. Tikai šādā veidā, ceļā raugoties uz iespaidīgām sensenos laikos sastingušām lavas straumēm, iespējams noticēt ģeologiem, kuri stingri apgalvo, ka visas trīs Huana Fernandesa grupas salas ir vulkānisku kalnu virsotnes. Tās virs ūdens pacēlušās salīdzinoši nesen, bet visās pusēs salām okeāna gultne strauji nolaižas līdz pat četru kilometru dziļumam. Dīvaini gan, ka pati mazākā – Santaklara – pilnvērtīgas salas formu ieguvusi jau pirms 5,8 miljoniem gadu, bet lielākā – Robinsona Krūzo sala – par tādu saucama tikai 3,8–4,2 miljonus gadu. Savukārt pēdējais zemūdens vulkāna izvirdums šeit datēts ar 1835. gadu.

No dzīvo būtņu valstības īpaša loma ir salas galvenajai eksportprecei – jau pieminētajiem Robinsona omāriem, ar kuru tvarstīšanu nodarbojas liela daļa salinieku. Vakaros viss mols ir piekrauts ar parastai dēlīšu kastei līdzīgajiem omāru slazdiņiem, bet promlidojošajās lidmašīnās ar saķerto omāru pakām tiek piestūķētas visas iedomājamās un neiedomājamās vietas. Vietējie iebraucējam jau pirmajā dienā noteikti izstāsta arī par pareizāko veidu, kā omāru nogalēt, – mest to verdošā ūdenī ir necilvēciski un arī nepraktiski, jo agonijā omārs var pats sev atraut kājas; tā vietā nabagu var vienkārši ielikt saldūdenī, un pēc pārdesmit minūtēm tas aizmieg uz nepamošanos…

 

Un tad atnāca cunami…

Liela daļa šīs idilles – vismaz tā daļa, kas attiecas uz cilvēkiem un viņu mītnēm, – gan beidzās dažās minūtēs 2010. gada 27. februārī, pāris mēnešu pēc manas viesošanās, kad pār salu gandrīz pilnīgi negaidīti gāzās piecus metrus augsts cunami, noslaukot un sadragājot visu, kas gadījās tā ceļā.

Vairākas dienas pēc šīm ziņām caur paziņām Santjago man izdevās noskaidrot, ka smagi cietusi arī “mana” viesnīciņa Refugio Nautico, kas gan neatradās Huana Bautistas pilsētiņas centrā, bet tik un tā dažu desmitu metru attālumā no jūras, tomēr visa saimnieku ģimene – Marselo, Monika un bērni – laimīgi izglābušies.

Vismaz astoņi cilvēki gan neizglābās. Varētu domāt, ka šie nav nekādi Selkirka–Krūzo laiki, salinieki nedzīvo nošķirtībā no apkārtējās pasaules, un ar “lielo zemi” tos savieno visnotaļ drošas sakaru sistēmas. Taču, kad Čīlē notika milzīgā zemestrīce, kuras tūlītējās sekas arī salinieki vēroja televizoros, viņi gaidīja kādus brīdinājumus par iespējamu cunami, bet… nesagaidīja. Brīdinājumi laikus nepienāca, un trauksmes sirēnas salā tika iedarbinātas tikai brīdī, kad cunami vilnis jau bija redzams ar neapbruņotu aci.

Bojāgājušo gan bija ļoti maz, un liels nopelns tajā ir divpadsmitgadīgajai Martinai Maturanai, kas naktī sajutusi nelielu satricinājumu un pateikusi par to savam tēvam – policistam, kurš tad arī pa telefonu uzzinājis no meitenes vectēva par notikušo zemestrīci. Savukārt meitene pamanījusi, ka jūrā laivas šūpojas ļoti dīvaini un sāk atkāpties ūdens, aizskrējusi uz pilsētas centrālo laukumu un ķērusies pie zvana skandināšanas, trauksmes signālu pārķēruši citi, un galu galā gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji paspējuši paglābties stāvajās kalnu nogāzēs.

Pašai pilsētiņai gan nepaveicās. Tā bija (un joprojām ir) izbūvēta palielā krasta ielokā, vienā no retajām salas piekrastes salīdzinoši lēzenajām nogāzēm, un likumsakarīgi, ka piecmetrīgais vilnis trīs kilometru garā joslā aizbrāzās pat simt metrus dziļi iekšzemē, no zemes virsas pilnībā vai daļēji noslaukot gan dzīvojamās mājas, gan baznīciņas, vienīgās skolas, pašvaldības un pasta ēkas, gan pat vietējo kapsētu.

“Neizdzīvoja” arī mola priekšā uzstādītā Robinsona Krūzo statuja, un līdz ar to no tūristiem paredzētiem objektiem vismaz uz laiku pāri palika tikai milzīgā koka plāksne, kas uzstādīta otrpus salai augstkalnes līdzenumā izbūvētā lidmašīnu skrejceļa malā.

Santjago paziņas man vēl pavēsta dažus cunami brīnumstāstus, piemēram, par četrdesmitgadīgo Alberto, kurš divas stundas pavadījis zem savas mājas drupām un tad gandrīz noslīcis, kad tās aizpeldējušas okeānā. Taču arī viņi neko nezina par tiem vairākiem desmitiem salinieku, kuri uz vairākiem mēnešiem bija devušies zvejot uz Selkirka salu. Viņu nometne atradās salas austrumu pusē, tātad tieši cunami ceļā…

{gallery id=”2061″}

Plašāk par Lato Lapsas ceļojumiem pa veselām trīspadsmit Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīm un iespaidiem tajās lasāms viņa jaunajā grāmatā Trīspadsmit Amerikas.

 

Uzziņai

Kā tikt uz Robinsona Krūzo salu?

Ko darīt, ja jūs pēkšņi saprotat – turpmākajai dzīvei nebūs nekādas jēgas un piepildījuma, ja savām acīm neredzēsiet, kā no tirkīzzilajiem viļņiem paceļas Robinsona Krūzo salas vulkāniskās klintis, kā salas pludmalītēs laiskojas roņi un ap ziediem ņirb kolibri?

Ja esat gatavi šā mērķa īstenošanai iztērēt pāris tūkstošus latu, viss ir vienkārši: lidojiet uz Čīles galvaspilsētu Santjago (vīza nav vajadzīga), tur sēdieties taksometrā un dodieties uz pilsētas nomali – uz Aerolineas LASSA kantorīti, kas atrodas Tobalabas aerodromā (Av. Larraín 7941 La Reina, Santiago). Varat arī apmeklēt viņu mājas lapu www.aerolassa.cl un sazināties ar aviokompāniju pa e-pastu, bet biļetes vienalga nāksies pirkt uz vietas.

Kad ar turpceļa un atpakaļceļa datumiem viss skaidrs, ieteicams internetā rezervēt sev numuriņu kādā no pārdesmit salas viesu mājām (ja, protams, netaisāties nakšņot teltī kaut kur salas neapdzīvotajos plašumos, – vietas tur nudien pietiek). Tā tad arī parūpēsies par jūsu nogādāšanu no aerodroma (kas atrodas salas vienā galā, bet vienīgā pilsētiņa – otrā, un nekādu savienojošo ceļu nav) un atkal atpakaļ, arī par ēdināšanu un dzirdināšanu, kā arī savedīs kopā ar ļaudīm, kam ir laivas, niršanas ekipējums, salas topogrāfiskās kartes un pārējās tūristam vajadzīgās lietas.

Pārtika uz vietas ierobežotā sortimentā ir nopērkama, iedzeramo un ieēdamo vietu arī pietiek, bet, protams, visas šādas iepirkšanās un izklaižu iespējas ir atbilstošas salas izmēriem un tās iedzīvotāju niecīgajam skaitam.

 

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+