Kultūra

“Lattia” – sapnis par latviešu valsti? Saruna ar Valmieras Drāmas teātra režisoru Vari Braslu 16


Varis Brasla
Varis Brasla
Foto – Karīna Miezāja

Laikā starp šogad svinamo izcilo dzejnieku Raiņa un Aspazijas 150. gadskārtu un nu jau drīzo mūsu valsts simtgadi, arī Latvijas teātri nevar nedomāt par Latvijas vēsturi, latvietību, latvisko kodu, cilvēkiem, kas domāja un rīkojās, lai taptu Latvija. Tā sakritis, ka trīs režisori neatkarīgi cits no cita uzrunājuši dramaturgu Lauri Gundaru, kurš sarakstījis trīs pilnīgi atšķirīgus darbus, katru ar savu latvietības izpētes rakursu. Sezonas beigās Valmieras teātrī tiem pievienosies vēl viena latviešu klasikas vērtība – Annas Brigaderes “Maija un Paija” Reiņa Suhanova uzvedumā.

Jau septembrī notika pirmizrāde pazīstamā scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša režijas debijai – Laura Gundara lugai “Vienādas asinis” pēc R. Blaumaņa stāsta “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja”. Skatītāju vērtējumam nodots arī otrs darbs – “Balle būs” R. Suhanova režijā. Nu kārta triptiha par Latviju un latviešiem trešajam cēlienam – Laura Gundara lugas “Lattia” iestudējumam, kas pirmizrādi piedzīvos 1. martā Valmieras Drāmas teātrī. Izrādes veidotājs būs meistarīgo latviešu spēlfilmu “Ezera sonāte”, “Emīla nedarbi”, “Aija”, “Ūdensbumba resnajam runcim”, kā arī teātra izrāžu “Trīs draugi”, “Mērija Popinsa” un citu iestudējumu režisors Varis Brasla.

– Ko nozīmē “Lattia”?

V. Brasla: – Šodien mēs teiktu – Latvija. Bet Laura Gundara lugas varonim, krodziniekam Kārlim, uzņēmīgam vīram ar stingru mugurkaulu, radusies doma, ka latviešiem vajadzīga sava valsts, kuru varētu saukt “Lattia”. Šo vārdu kādos senos rakstos esot uzracis komponists un pedagogs Jānis Cimze. Lugas darbība notiek tālajā 1834. gadā hernhūtiešu laikā Malienā, kur dzīve bija skaidra un saprotama – ziemās sniegs līdz pažobelēm, un katram sava kārta dzīvē: latvietim – pie darba, vācietim – pie teikšanas, bet krievam – pie apziņas, ka tā ir viņa zeme. Taču “Lattia” nav luga par Jāni Cimzi vai vismaz ne tikai par viņu. Tautiskās atmodas laiks bija ļoti sarežģīts, sazarots, tajā krustojās daudzu cilvēku idejas un centieni. Viņus vienoja vēlēšanās pacelt latviešus līdz kultūrtautas apziņai, darīt viņus vienlīdzīgus citu izglītotu un pašapzinīgu tautu vidū. Un šī procesa neviennozīmība man šķiet saistoša. Starp divpadsmit lugas darboņiem vienpadsmit ir pilnīgi Laura Gundara izdomāti. Vienīgais ar konkrētu vēsturei atbilstošu vārdu un uzvārdu ir Jānis Cimze, taču, kā jau teicu, luga nav biogrāfiski dokumentāls stāsts. Tomēr esmu gatavs saņemt pa mizu no Jāņa Cimzes zinātājiem, kuri būs sašutuši – uz skatuves attēlotais nav skolotājs un komponists Jānis Cimze! Un viņiem būs taisnība. Tas ir izdomājums. Patiesībai atbilst vienīgi izrādes varoņa vārds, vecums – divdesmit gadi – un tas, ka ar tautas garamantu vākšanu viņš nodarbojas gadu, pirms aizbrauc uz Vāciju mācīties. Patiesībā primārā ideja nāk no Jāņa Erenštreita, fanātiska kora mūzikas speciālista un cienītāja. Viņš ieminējās, vai Lauri Gundaru neinteresētu materiāls par Cimzi. Jo pašam Jānim Erenštreitam mājās ir pusotru metru augsta grāmatu paka saistībā ar Cimzes laiku, kuru viņš pētījis ļoti nopietni. Ja Erenštreits sēdēs skatītāju zālē, man, zinot diriģenta profesionālo bagāžu, būs slapja mugura. Cimzem ir ļoti liela vieta latviešu kultūrvēsturē kā vienam no pirmajiem gaismas nesējiem vācu muižas un cara impērijas apspiestajā tēvzemītē. Tādā vidē uzsākt lielo cīniņu par tautas gara gaismu, visu cieņu! Vēlāk jau bija vieglāk, puse Cimzes skolotāju semināra beidzēju ir personības ar skanošu vārdu mūsu kultūrvēsturē. Bet kā tikai viņam jau pusmūža gados negāja! Vācieši prasīja vienu, krievi – otru, baznīca – trešo… Arī materiāli bija jāknapinās, tomēr Cimze prata gudri izlaipot. Viņa devums ir ļoti liels, bet par to izrādē nav runa. Darbība notiek krogā, tolaik tā nav vieta, kur tikai plītē, tas bija gors (latviski: gars), avīze, kur satecēja visi jaunumi, notika tiesas prāvas, derības, gandrīz vai laulības. Tas bija kā sava laika kultūras centrs, ne jau velti atradās tuvu baznīcai. Cilvēki pēc dievkalpojuma skaidroja attiecības, sanāca apkārtnes ļautiņi, pats krodzinieks, viņa meita, vārdā Ieva, vienīgā sieviete uz skatuves, bagātāks zemnieciņš un galīgs nabags ar daudziem bērniem, drosmīgais un gļēvulis, racionālais un romantiskais, mācītājs, skanēja vācu, krievu un latviešu valoda, un Cimze pa vidu… To jēgu meklējam Cimzes pārliecībā līdz mūža beigām – nav ko kaut­rēties aizgūt no kultūras un sabiedrisko attiecību ziņā pārākām Rietumu tautām, kas latviešiem bija daudzus soļus priekšā, kaut vai salīdzinot zemnieku stāvokli Latvijā un Vācijā. Jā, ir mūsu tautas senās bagātības līdz krustnešu iebrukumam, ieskaitot arhitektūru. Taču ir neiespējami būt atkarībā no muižas vai pils un neiespaidoties no tās zemes valodas un kultūras. Tagad būtu ačgārni likt virsū aizsargbrilles, sak, aizbāžu ausis un skatos, kas ir tikai mūsu tautā sakņots. No citiem aizgūtās vērtības atraidīt būtu naivi un muļķīgi. Zināms visai atklāts konflikts starp Cimzi un Kronvaldu Ati Māmuļā, kad Cimzem meta sejā pārmetumus par vācu kultūras daudzināšanu, kas bija klaji meli. Jā, vācu valoda bija Cimzes pamatvaloda, taču viņš to izmantoja Rietumu bagātību pasmelšanai. Jo latviski tajā laikā bija viena avīzīte un dziesmu grāmata. Ja tādos apstākļos cilvēks var uzrotīt piedurknes un iet stipri nevienlīdzīgā cīņā, cepuri nost! Turklāt Cimze domā ne jau par savu kabatu, bet par gaismu tautai. Izrādes darbība sākas dienā, kad krodzinieks Kārlis, ticis pie turības, nolemj dibināt savu valsti, ko sauc par Lattiu, un kur viņš, protams, būtu gan premjers, gan prezidents, gan… Kārlis ir darbības cilvēks ar dabas dotu, kā šodien teiktu, menedžera talantu, kuram Cimze vajadzīgs… līdzīgi kā pēdējā atmodā – bija, kas dziedāja, bija, kas sāka piedziedāt, un, kad dziesma izskanējusi, vinnējusi, īstais koris tika atlaists. Tas vairs nebija vajadzīgs, kad savs panākts. Tādas līdzības meklējamas. Nerunājot par kaut kādiem kariem un mēriem, jābrīnās, ka tādā situācijā un lielo kaimiņu spiediena apstākļos mēs ar jums šodien runājam latviešu valodā, jo, šķiet, sen jau visam vajadzēja būt iznīcinātam.

– Tas, ka krodziniekam vārds Kārlis, laikam nav nejaušība…

– Var tā pieņemt… Taču tur atkal ir grāpis ar diviem dibeniem. Varam dažādi izturēties pret Kārli Ulmani, bet to nu gan pierādījuši fakti, ka viņam pašam tik vien bija kā mētelītis, žokejmice, katrā ziņā ne milzu noguldījumi bankā “Baltija”, vien rūpe par savu valsti. Lauris Gundars daudz kur šajā lugā smēlies asociācijās. Kā jau viņam raksturīgi, viņš daudzas lietas pasniedz diezgan huligāniski un bieži izsauc uguni uz sevi ar negaidītiem apgalvojumiem, pretējiem vispārpieņemtiem priekšstatiem.

– Kas runā pretī priekšstatiem šajā lugā?

– Ja īstens latvietis dibina savu valsti, viņš to dara visas tautas labā. Cita lieta, ja kāds rīkojas ar mērķi nostiprināt savas personiskās pozīcijas, savu turību, ko diemžēl piedzīvojām pēdējā atmodā. Tīrradņa ideju pēcāk sabradā cilvēka alkatīgā puse, kas kopīgi sasniegto izmanto savtīgos nolūkos. Lugas “Lattia” autors arī virza jauno cilvēku, vārdā Cimze, uz gandrīz vai traģisku likteni. Jo jauniņais īpatnis, tautasdziesmu entuziasts seko aizrautīgajam krodziniekam, kuram viņš vajadzīgs kā morālais stiprinātājs.

– Dibinot valsti, kaut tikai sapņojot par to, iekšējā dzirde sajūt tās garu arī dziesmā.

– Mūsu izrādē Kārlis kā jaundibināmās valsts himnu izmanto tautasdziesmu Jāņa Cimzes apdarē “Zirgi zviedza, velli brauca” par zirgiem, kas zviedza, un velliem, kas brauca – tā ir tāda vīrišķā spēka un enerģētikas dziesma. Starp citu, koris “Sola” to iedziedājis diskā Jāņa Cimzes 200. jubilejas sakarā.

– Kārlis sapņo būvēt valsti, sākot ar mazumiņu, – apkārtnes cilvēku apvienošanu kopīgai dziedāšanai… Dziedāt pēc vienas rokas ir lieliski Dziesmu svētkos, bet vairs ne tik slavējami sabiedrībā, kas grib būt demokrātiska.

– Cilvēku var nosist arī ar klavieru vāku. Jebkuru labu ideju var izmantot pretējiem mērķiem.

– Par ko šodien strīdētos tādi vīri kā Cimze un krodzinieks Kārlis?

– Viens līderis domā par tautas garīgo apgaismību, bet otrs ir menedžeris materiālists. Esmu mācījies skolā boļševiku laikā, smadzenes daļēji piesārņotas ar aplamo priekšstatu, ka baroni visi ir slepkavnieki, vagari – izsūcēji, bet arī Cimzes tēvs vienā muižā bija vagars. Un kas ir vagars? Muižas menedžeris. Ja viņš ir talantīgs cilvēks, tad muiža zeļ un plaukst, bet, ja draņķis un ierāvējs, tad muiža aiziet pa burbuli. Lugā Kārlis arī ir kā gudrs menedžeris, spēj cilvēkos iedēstīt domu, ka ne jau visi desmit ozoli aizies muižai, viens paliks pašam. Man arī licies, ka bagātnieks ir sinonīms žuļikam, negodīgam cilvēkam. Bet tā ir liela mana kļūda. Cita lieta, ka starp mūsu miljonāriem lielam procentam nauda netīra. Tas arī ir fakts. Kaut maz, bet ir mecenāti, kuri saprot, ka garīgajam un materiālajam jāiet roku rokā. Vācbaltiešu autoram Zig­frīdam fon Fēgezakam ir divas ļoti skaistas lielas grāmatas – “Senči un pēcteči”, kas aptver laiku no 16. gadsimta norisēm, un “Baltiešu gredzens”, kuras darbība iesniedzas Pirmā pasaules kara laikā. Autors raksta par savu dzimtu un Latviju no vācbaltieša pozīcijām. Kad Kārlis Ulmanis 1939. gadā fīrera uz fāterlandi aicinātajiem vācbaltiešiem vēlēja braukt prom uz neatgriešanos, šeit paaudžu paaudzēs dzīvojušie raudāja, jo jutās, kā pametot savu dzimteni. Interesanti pārlasīt Garlība Merķeļa “Latviešus” – kā vācu mācītājs apraksta, cik neiedomājami slikti viņa paša tautieši izrīkojas ar latviešiem. Bija ļoti izglītoti un inteliģenti baroni, kas deva naudu ne tikai baznīcām, bet arī koriem, bija, kas ar pletni nosita miesu no kauliem. Iestudējot lugu, esmu palasījies arī minētajās grāmatās, jo neatceros, kad uz latviešu teātra skatuves būtu parādīts laiks pirms brāļiem Kaudzītēm… Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ir krietni pētījusi un smēlusies Broces darbos, viņas piegājiens man ļoti patīk.

– Vai tas, uz ko kādreiz cerēja, sapņojot par savu valsti, šodien, naudas varas laikmetā, nav vērties vēl lielākā utopijā?

– Gunārs Astra savas pārliecības vārdā pilnīgi sabeidza savu veselību. Taču tādi cilvēki dzimst starp desmit vai simt tūkstošiem tikai viens. Tomēr tieši šīs kalnu virsotnes notur līdzsvarā utopiju par vienotību pašās būtiskākajās lietās. Pasaulē tagad ievārīta putra, kas draud piedegt. Amerika, Eiropa un Krievija pūlas kaut cik vienoties, taču dzīvē lāgā nesanāk. Šaudīšanās ir bīstama. Vai cilvēce tiešām ir ar tik īsu atmiņu? Diemžēl arī mēs Latvijā ar to sirgstam. Nebijuši tādi cimzes, kronvaldu ati, gunāri astras, jāņi peteri un vēl citi, varbūt mēs tagad te nebūtu un cilvēki šajā zemītē runātu pavisam citā valodā.

LA.lv