Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
16. oktobris, 2017
Drukāt

Normunds Kotāns. Latvietis olimpisko spēļu organizēšanā

Foto no Normunda Kotāna arhīvaFoto no Normunda Kotāna arhīva

Normunds Kotāns piedalās jau otro ziemas olimpisko spēļu sagatavošanā un cer līdzdarboties arī trešajās.

Nākamnedēļ Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā notiks treniņu nedēļa bobslejam un skeletonam, ko var dēvēt par olimpiskās sezonas starta signālu. Viens no atbildīgajiem cilvēkiem, kurš rūpējas par to, lai trase būtu labi sagatavota un četrgades lielais forums noritētu augstākajā līmenī, ir kādreizējais Latvijas bobsleja pilots Normunds Kotāns.

Kā tu nokļuvi starptautiskajā apritē un olimpisko spēļu organizēšanā?

Pēc sportista karjeras beigām 2010. gadā sāku meklēt darbu un pieteicos uz sporta un sacensību vadītāja amatu Soču olimpisko spēļu orgkomitejā. Pēc ilgām pārrunām mani pieņēma, sāku strādāt Maskavā un vēlāk Sočos. Pēc tam Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija piedāvāja kļūt par sporta un sacensību direktoru, nostrādāju pusotru gadu. Braucot vizītēs uz Koreju saņēmu no viņiem uzaicinājumu, kam piekritu, tādējādi no 2015. gada beigām strādāju Phjončhanā kā eksperts.

Sočos biji renes sporta veidu sacensību direktors?

Sočos man bija sava komanda un biju atbildīgs par sacensību organizāciju, plānošanu jau sākot no trases celtniecības posma. Korejā esmu kā eksperts un konsultants, kas palīdz korejiešu komandai, kurai nebija tik liela pieredze, darīt visu to pašu, bet tas nav manā tiešā atbildībā. Sočos izgāju visam cauri, tagad ir pārliecība visos jautājumos. Mans galvenais mērķis ir, lai sportisti un cilvēki šeit justos labi, būtu kvalitatīva trase un piedāvātie servisi apmierinātu visas puses. Domāju, ka korejieši dara ļoti labu darbu un viss rit uz priekšu.

Dainis Dukurs bija norūpējies, ka treniņu nedēļā ledus būs ļoti slikts un vispār korejiešu attieksmi vērtēja kā ļoti negatīvu.

Tiek darīts viss iespējamais, lai starptautisko treniņu nedēļu laikā nodrošinātu pēc iespējas labākus apstākļus un kvalitatīvu ledu visiem sportistiem. Pieaicināti 15 pieredzējuši ledus meistari no dažādām trasēm, kurās iepriekš risinājušās ziemas olimpiskās spēlēs, sagatavošanu un norisi kontrolē vairāki starptautisko federāciju pārstāvji. Esmu pārliecināts, ka viss tiks noorganizēts augstākajā līmenī.

Kas tev Phjončhanā bijis lielākais izaicinājums?

Pirmajās tikšanās reizēs sapratu, ka korejiešiem nav nekādu zināšanu par šiem sporta veidiem. Lielākais izaicinājums bija ievirzīt viņus pareizās sliedēs, uzbūvēt no nulles visu – tiesnešu brigādi, brīvprātīgos, personālu, lai saprot visus pamatus. Bet diezgan ātri to procesu izgājām un nepilnu pusgadu pirms spēļu sākuma viss ir gatavs, izskatās super. Protams, kultūras un darba stila atšķirības ir jūtamas, bet es centos ātri adaptēties, lai iekļautos vietējā sistēmā. Man kontraktā paredzētas 20 brīvdienas, visu pārējo gadu pavadu Dienvidkorejā. Darbā esmu no deviņiem līdz sešiem, bet sacensību laikā un tām tuvojoties darba dienas ieilgst no sešiem rītā līdz pusnaktij un ilgāk. Gatavojoties Pasaules kausiem nepilnus divus mēnešus gulēju trīs, četras stundas diennaktī. Starp citu, esmu iemācījies mazliet lasīt korejiešu valodā un kaut ko ļoti lēnām varu arī uzrakstīt, bet pateikt gan tikai elementārākās lietas. Tas ir tāds izdzīvošanas jautājums vietējā pilsētā.

Pirmā trases homologācija izgāzās, jo ledus izkusa. Tas nevar atkārtoties?

Bija problēmas ar saldēšanu trases augšdaļā, bet pāris mēnešus vēlāk visas kļūdas tika novērstas. Treniņu nedēļas un Pasaules kausi pagājušajā sezonā notika veiksmīgi.

Pagājušajā sezonā sportistiem lielas problēmas sagādāja devītā virāža. Tev nācās uzstāt, lai tur mainītu vismaz ledus profilu?

Pēc sezonas saņēmām vairākus komentārus par nepieciešamajiem uzlabojumiem drošības jomā dažādās virāžās un viss tika izpildīts pēc starptautisko federāciju ekspertu pieprasījuma. Šoruden laicīgi ieradīsies federāciju trases komisiju pārstāvji, kuri izvērtēs stāvokli pirms treniņu nedēļām un olimpiskajām spēlēm. Tā īsti nav mana joma, bet izpildām federāciju prasības. Es gan domāju, ka lielām izmaiņām nevajadzētu būt, galvenais ir sasniegt pēc iespējas līdzvērtīgākus apstākļus, lai visi sportisti spētu pierast pie esošās trases.

Soču spēles izcēlās ar to, ka bija ļoti dārgas, tauta nesaprata, kur nauda aizgājusi. Cik izšķērdīgi vai taupīgi ir korejieši?

Korejieši ļoti saprātīgi izlieto līdzekļus, nekādas izšķērdības nekad neesmu redzējis, dara tikai to, kas ir nepieciešams. Šad tad rodas diskusijas, lai labāk saprastu, atrastu risinājumus, kur var ietaupīt. Protams, viņi iegulda resursus, lai sagatavotu savus sportistus, radītu visus apstākļus, cenšas visu diezgan ātri attīstīt.

Sočos daudzi brīnījās, kā Aleksandrs Tretjakovs varēja uzskriet četrus vienādus startus, radot aizdomas, ka ar laika ņemšanas iekārtām kaut kas īsti nav tīri. Kā tev pašam šķiet – varēja izdarīt ko tādu, ko tu nezini, vai tas nebija iespējams?

Pavadīju tur trīs gadus, no sākuma līdz beigām un nekādas krāpniecības vai kaut ko tuvu tam neredzēju. Tretjakovs nebija vienīgais, kas uzrādīja četrus vienādus starta laikus, tā ir sakritība, kādas mēdz būt. Kā korejieši gatavojas? Nekādu spriedzi es nejūtu. Skaidrs, ka latvieši būs vieni no lielākajiem konkurentiem, bet nekādu sarunu man par to nav bijis, orgkomitejā sevi vienmēr esmu centies pozicionēt kā neitrālu personu.

Esi korejiešus iepazīstinājis ar latviešu virtuvi un tradīcijām?

Ar balzāmu esmu dažus kolēģus iepazīstinājis, patika, vienam pat ļoti. Ar virtuvi diezgan grūti, jo te nav iespējams atrast latviešu ēdienus vai kaut ko pagatavot. Viens no kolēģiem bijis Latvijā un palikuši pozitīvi iespaidi.

Pats pa Phjončhanas trasi esi nobraucis?

Jā, divas reizes savam priekam nobraucu. Ļoti pozitīvi iespaidi, cenšos vienreiz gadā kādā trasē nobraukt. Esmu arī Lillehammerē, Sanktmoricā, Insbrukā nobraucis, mēģinu atsvaidzināt savas pilota prasmes. Iemaņas zūd, bet līdz lejai esmu ticis bez kritieniem.

Esot tur uz vietas izjūti spriedzi, kas saistīta ar Ziemeļkoreju?

Ziemeļkorejas robeža ir divu stundu brauciena attālumā, bet es nejūtu nekādu spriedzi vai draudus, viss norit normālā ritmā. Kolēģu vidū pat nedzirdu diskusijas par notiekošo un neviens no maniem korejiešu paziņām nav īpaši satraucies.

Vēl nākamās ziemas olimpiskās spēles notiks Pekinā. Ķīnieši tevi nelenc?

Esmu ticies ar Pekinas spēļu pārstāvjiem, bet vienošanās vēl nav noslēgta. Pabeigsim šīs spēles un tad skatīsimies, lai gan atzīšu, ka ļoti gribētu piedalīties vēl vienu olimpisko spēļu organizācijā.

Tu bobslejā startēji līdz 25 gadu vecumam. Kāpēc beidzi karjeru?

Manas ātruma īpašības un starts nebija tik labs kā topošajiem pilotiem, akcents no treneru puses tika likts uz fizisko sagatavotību, tāpēc nācās pieņemt lēmumu beigt karjeru. Progress bija jūtams, bet līdz augstiem rezultātiem tomēr netiku. Šobrīd esmu ļoti priecīgs, jo nez vai būtu nokļuvis līdz bobsleja virsotnēm, bet tagad varu darboties šajā jomā no organizatoriskās puses.

Kurš tu biji mūsu pilotu hierarhijā? Virs tevis bija Jānis Miņins un Edgars Maskalāns?

Jā, es vēl biju diezgan jauns pilots, tajā sezonā, kad beidzu, nāca klāt arī Oskars Melbārdis un Uģis Žaļims, tā kā konkurence bija spēcīga. Treniņu process bija smags, bet deva rezultātu, tāpēc nekad nesūdzējos, neizlaidu nevienu treniņu, ja neskaita traumas.

Vienkārši gēnos nebija vajadzīgās īpašības?

Teorētiski vajadzēja būt, jo tēvs (Rihards Kotāns) bija ļoti labs desmitcīņnieks un pēc tam stūmējs bobslejā, bet man laikam gēni pagāja garām. Brālis (Kristaps) netrenējās bobsleju, bet tagad strādā starptautiskajā federācijā kā paralimpiskā bobsleja un skeletona sacensību koordinators. Mamma darbojas ar Latvijas paralimpiskā bobsleja komandu.

Tas, ka tu trenējies bobslejā, bija tava apzināta izvēle vai tēvs pierunāja?

Es kopš bērnības daudz laika pavadīju bobsleja trasē un arī skatoties sacensības pa televizoru. Ilgi trenējos basketbolā, bet 16 gadu vecumā izdomāju, ka pēc vidusskolas iešu bobslejā un sāku trenēties vieglatlētikā, sprintā – attīstīju ātruma īpašības. Trīs gadus mērķtiecīgi strādāju un tiku bobsleja junioru izlasē. Nekāda spiediena no tēva nebija. Viņš vienmēr bija labsirdīgs. Bobsleja laikā daudz laika pavadījām kopā nometnēs un sacensībās, bet tur nebija nekādas tēva un dēla attiecības, pret mani bija stingrāks nekā pret citiem. Es gan to labi sapratu, centos distancēties no tuvākām attiecībām un nekad neizmantoju priekšrocības, kas varētu radīt domstarpības komandā.

NORMUNDS KOTĀNS

Dzimis 1985. gada 13. decembrī

Piedalās Phjončhanas olimpisko spēļu organizēšanā bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā

Bobslejā kā pilots startēja no 2005. līdz 2010. gadam

Labākais rezultāts: 8. vieta divniekos PJČ (2010.)

ģimenes stāvoklis: neprecējies

vaļasprieks: kalnu slēpošana, golfs

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+