Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. maijs, 2014
Drukāt

Latvieša vēders – spējīgs sagremot jebkuru ēdienu

LETA/AFPLETA/AFP

Pārdomās par cittautu tradicionālajiem ēdieniem un to ietekmi uz Latvijas kulināriju dalās trīs godalgotu Rīgas restorānu šefpavāri un dietoloģe Lolita Neimane.

Vēl pavisam nesen mēs visi bijām “vietēdāji” (no angļu valodas locavore) un ēdām tikai to, kas auga relatīvi netālu no mūsu dzīvesvietas. Tehnoloģiskais progress ir nojaucis kulinārijas barjeras, un tagad ikvienam tiek dota iespēja nobaudīt pasaules valstu tradicionālos ēdienus.

“Garšvielas, kuras ir neparastas un pavisam savādākas nekā latviešu tradicionālās dilles un ķiploki – lūk, to latviešiem patīk izbaudīt – jaunu garšu pieredzi. Latvieši vairāku gadu garumā ir iecienījuši gruzīnu virtuvi un ēdieniem raksturīgo garšaugu – kinzu,” komentē gruzīnu restorāna “Pirosmani” šefpavāre Natālija Pankratova.

To pašu var teikt arī par citām aso ēdienu virtuvēm, kuras ir iekarojušas latviešu vēderus – piemēram, meksikāņu. Populārā “Tex-Mex” restorāna šefpavārs Havjērs Garsia stāsta, ka asie ēdieni ir īsts izaicinājums latviešiem. “Mūsu restorānos ēdieni tiek gatavoti daudz mazāk asi, nekā tas būtu oriģināli –tiem ir tikai viena piektā daļa asuma no tā, kādiem tiem patiesībā būtu jābūt, ja šādus ēdienus gatavotu to izcelsmes valstī,” stāsta Garsija.

“Mūsu novērojami liecina, ka aso ēdienu cienītāji ir meklējami vairāk Rīgā, nekā ārpus tās. Ārpus galvaspilsētas čili popularitāte strauji krītas un meksikāņu virtuve ir reti sastopama,” atzīst Garsija. “Kopš 1998. gadā atvēru savu pirmo restorānu “La Cucaracha”, latviešiem zināšanas par asajiem ēdieniem ir krietni uzlabojušās. Tagad vismaz lielākā daļa zina, kas ir halapeņjo pipari,” smejoties saka Garsija.

Savukārt restorāna “Domini Canes” šefpavārs Ilmārs Briška stāsta, ka mūsdienās, vēsturisko notikumu iespaidā, latviešu nacionālajai virtuvei nav izveidojusies sava pavārgrāmata. Pārciesto karu dēļ, Latvijas virtuve ir aizguvusi daudz dažādu ēdienu gan no Vācijas nacionālās virtuves, gan Zviedrijas, Polijas un citu slāvu tautu virtuvēm.

“Latvieši vēsturiski ir pieraduši pie tādiem trekniem un smagiem ēdieniem kā medījumi, zivis, cūkgaļa, putnu gaļa. Šie produkti bija viegli pieejami un pagatavojami. Taču latviešu tradicionālajā virtuvē netiek izmantotas garšvielas, jo tās bija salīdzinoši grūti iegūstamas. Mainoties laikam un pieejamajiem pārtikas produktiem ir mainījies arī šis paradums,” uzsver Briška.

Daudzi no mums ir nogaršojuši citu tautu nacionālos ēdienus un apzinās, ko mūsu vēderi var paciest un ko nevar. Uztura speciāliste un dietoloģe Lolita Neimane skaidro, ka nevajag stāties pretim ēdiena baudīšanai ceļojot vai izmēģinot citu tautu virtuvju dažādību.

“Šajos gadījumos es rekomendētu tā saucamo dušu no iekšpuses – organisma attīrīšanu ar glāzi minerālā ūdens. Tas palīdzēs ķermenim piegādāt gremošanas sulu daudz efektīvāk un kopumā uzlabos gremošanu un ēdiena pārstrādes procesu. Dabiski mineralizēts ūdens ar augstu mineralizācijas pakāpi var būt īpaši noderīgs tiem, kam ir pazemināts kuņģa sulas skābums. Piemēram, glāze bikarbonāta ūdens ar dabiskiem vulkāniskajiem minerāliem palīdz pārstrādāt ēdienu labāk,” stāsta Lolita Neimane.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+