“Latvieši ar savu sīkstumu izķepurosies”. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu 10
Četrsējumu izdevuma “Latvieši un Latvija” autori ir saņēmuši Ministru kabineta balvas, taču šī grāmata sabiedrībā raisījusi arī plašākas diskusijas par mūsu vēsturi un kultūru un pašu Latvijas valsti. Par Latvijas valstiskuma attīstību, par mūsu attieksmi pret valsti, tās nākotni un prestižu un neatliekami darāmo ar grāmatas idejas autoru un atbildīgo redaktoru akadēmiķi Jāni Stradiņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – Ne vien kādas dienas pirms svētkiem daudz un bieži tika pieminēts valsts vārds un tā salikumi, bet jau ilgāku laiku sabiedrībai tiek piedāvātas idejas par Latvijas valsts izcelsmi dažādu šaubu dekorējumos. Sākot ar dažu krievu vēsturnieci, kura Latviju uzskata par tādu kā Romanovu dinastijas bandu bērnu, kurš palaists vaļā no impērijas sastāva. Un tā šīs šaubas turpinās dažādā veidā, apšaubot valsts nodibināšanas likumsakarību, piespēlējot domas par Latvijas pastāvēšanas gadījuma raksturu un vēl dažādām citām idejām.
Man šķiet, ka četru sējumu grāmata “Latvieši un Latvija” dod zināmu atbildi uz visām šīm šaubām un mākslīgām diskusijām.
Bet tagad, laikā, kad valsts jāstiprina gan no aizsardzības, gan citiem viedokļiem, ir intelektuāļi – vēsturnieki, sociologi kā zinātnieku jaunākās paaudzes dalībnieki –, kas pārmet, ka grāmatu radījuši cilvēki, kas neesot pārorientējušies utt. Runājot par četriem sējumiem, tiek pārmests, ka tur nav pielipināts viens skaidrojums, vai valsts kā tāda ir vajadzīga, var būt, ka mēs bez valsts varam dzīvot.
J. Stradiņš: – Vispirms uzsvēršu: esmu par Latviju kā valsti un esmu pret jebkādām spekulācijām, vai latviešiem ir vajadzīga valsts. Valsts svētkos ļoti pareizi izskanēja doma, ka Latvijas valsts pastāvēs tik ilgi, kamēr tās iedzīvotāju vairākumam, pamatnācijai, būs svarīga šādas valsts pastāvēšana. Parasti jau nav tā, ka nācija atsakās no savas valsts, ja tā ir izcīnīta. Tieši otrādi, pasaulē ir ļoti daudz tautu vai nāciju – kā kurdi, baski un vēl citas tautas –, kuras cīnās, lai tām būtu sava valsts. Šis jautājums ir aktualizējies sakarā ar Ukrainas situāciju. Jo Ukraina tiešām ir dziļi sašķelta. Valsts var pastāvēt, ja to vēlas visa nācija kopumā un ja šai valstij ir atbalsts un cilvēki ir pietiekami vienoti.
Tieši uz šo vienotību mums ir jātiecas. Ne velti mūsu izdotos krājumus nosaucām “Latvieši un Latvija”. Jo uzskatu, ka bez latviešu nācijas Latvijas valsts nevar pastāvēt. Latviešiem ir jābūt pamatnācijai. Lietoju vārdu “pamatnācija”, nevis “valstsnācija”, kas ir akceptēts termins Francijā, bet Vācijā nav domājams, ka viņi sauktu sevi par valstsnāciju. Pamatnācija ir tā, ap kuru vienojas visas pārējās.
Domāju, ka latvieši nav nogājuši un nekad nenoies līdz stadijai, ka viņi negribētu savu valsti.
Valsts bija vajadzīga 1918. gadā, 1940. gadā, un valsts ir vajadzīga šodien. Es pat gribētu apgalvot, ka no 1945. gada līdz 1990. gadam arī pastāvēja Latvijas valsts tādā pusvalsts, kvazivalsts statusā. Man liekas, tas bija ļoti svarīgi, ka Padomju Latvija nekļuva par Ostlandi, kā tas bija iecerēts Hitlera okupācijas laikā. Ka mums tomēr bija sava – kāda ar ne, tomēr sava – atribūtika, ka notika mācības latviešu valodā, ka bija kaut tas sarkani viļņotais, tomēr savs karogs, – ka tomēr bija savi formāli suverenitātes elementi. Un ka tika paturēta Konstitūcijā ierakstītā tiesība izstāties no impērijas, no PSRS sastāva. Tāpēc es tomēr šo laikmetu pilnīgi nenorakstītu. Jo tur bija ne tikai represijas, ne tikai trūkumi, bet arī dažas pozitīvas iezīmes, kas ļāva kaut zem ledus, kaut pagrīdē turpināt mūsu nācijas eksistenci. Tas bija ļoti svarīgi, un par to diskutējām nesen konferencē “Kas latviešiem stāstāms citām tautām par sevi” ar Vidzemes augstskolas rektoru Gati Krūmiņu. Viņš norādīja, ka šajos krājumos rakstām tikai par represijām, tikai par apspiešanām, tikai par visu negatīvo, kas bija tam laikmetam raksturīgs. Bet neatzīmējam, ka tajā laikā attīstījās “VEF”, radio tika eksportēti, ka bija diezgan spēcīga tautsaimniecība un ka tajā laikā tika atrasti jauni medicīnas preparāti, būvētas jaunas tehnoloģijas. Ja PSRS ietvaros Latvija tajā laikā būtu kaut kas līdzīgs Kaļiņingradas apgabalam, tā visa nebūtu bijis. Bet latvieši tomēr kaut zināmā mērā spēja pašizteikties, radās jauna inteliģence.
