Latviešu politika – ķēķis bez pavārgrāmatas. Saruna ar politologu no Austrālijas Uldi Ozoliņu 5
Politoloģijas doktoru profesoru Uldi Ozoliņu no Melburnas sastapu Rucavā pasaules ģimeņu saieta “3×3” diskusijā par to, kas darāms, lai Latvijā palielinātu cilvēku līdzdalību politiskajos procesos. Viņš, dzīvodams Austrālijā, seko līdzi norisēm Latvijas politikā un akadēmiskos izdevumos angļu valodā publicē analītiskus rakstus par Baltijas valstīm.
U. Ozoliņš: – Jau devīto reizi atbraucu uz Latviju kā tūristu gids, lai austrāliešu grupai parādītu Baltijas valstu kultūru. Tā man iznāk katru gadu šeit satikties ar draugiem un kolēģiem un vērot, kas notiek. Rakstu angliski politiskos komentārus tīmekļa vietnē, ko lasa latvieši visā pasaulē. Pēdējais raksts par dubultpilsonību izraisīja lielu atsaucību. Šī dubultpilsonības iespēja tagad varētu būt liels bonuss Latvijai. Ir ļaudis, kas deviņdesmitajos gados to “lodziņu” neizmantoja, bet tagad ieinteresējušies par šo iespēju dabūt Latvijas un līdz ar to Eiropas pasi. Tādā ceļā valsts varētu piepulcināt klāt diezgan prāvu Latvijai labvēlīgu pilsoņu skaitu. Ir vēl diezgan jāpiestrādā, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapā jābūt izsmeļošākai informācijai angliski, kādi dokumenti jādabū, lai pierādītu, ka tavi senči starpkaru laikā bijuši Latvijas pilsoņi. Tīmekļa vietnēs nepieciešama gan informācija par valsts arhīviem, gan aicinājumi latviešu pēctečiem: “Mēs esam ieinteresēti, lai jūs kļūstat par pilsoņiem!” Tas neprasa milzīgus resursus, bet pārdomātu rīcību, un šī informācija jāsniedz arī vāciski, spāniski utt.
– Ko Latvijas valsts no tā iegūtu?
– Lielāku pilsoņu skaitu un cilvēkus, kas agrāk vai vēlāk interesēsies par mazo Latviju. Viņi brauks šurp un varbūt ieguldīs, investēs, veidos kontaktus ar savu zemju uzņēmumiem. Tā ir liela iespēja, turklāt tāda, kas vēlāk neatkārtosies. Vēlos salīdzināt to ar ceļu, kādā Izraēla ir atradusi sev jaunus pilsoņus visneiedomājamākajās vietās, piemēram, Etiopijā.
