Ekonomika
Bizness

Normunds Bergs: Latvieši ir kā tarakāni, izdzīvos39


Normunds Bergs
Normunds Bergs
Foto – Ivars Bušmanis

Uz jautājumu “Kad tehnoloģijas pārņems pasauli?” viens no lielajiem domātājiem ir atbildējis: “Tad, kad mēs pārstāsim tās redzēt.” Tas brīdis ir pienācis, saka Normunds Bergs. Līdzīpašnieks 11 uzņēmumos, lielākoties ar informācijas tehnoloģijām saistītos, arī “Latvijas Biznesa eņģeļu tīklā”. Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents. Viņš ir no tiem uzņēmējiem, kuri  redz ne tikai savu, bet visu spēles laukumu. “Varu vārstīt knābi, jo neesmu valdības pusē,” viņš atzīst, tomēr pa tukšo knābi vis nevirina.

 

Jauns gads sācies. Tikai nevaru saprast, vai valdība turējusi solījumu 2017. gadā nepaaugstināt nodokļus un neveikt nekādas izmaiņas gada pēdējās dienās. Kā vērtēt mikrouzņēmumu nodokļa izmaiņas un sociālās apdrošināšanas iemaksu nemainīšanu?

Normunds Bergs: Lēmumu par to, ka tagad vajadzētu sākt maksāt minimālās sociālā nodokļa likmes, pieņēma pirms diviem gadiem. Manuprāt, tikai taisnīgi un pareizi. Tā jau tas mūsu sabiedrībā ir: ja pieņem kādus lēmumus, kuriem spēkā jāstājas labu laiku vēlāk, tad par tiem neliekas ne zinis līdz pat pēdējam brīdim. Tas arī izraisīja putošanos daļā uzņēmēju.

Cilvēkos sēž tā nomierinošā sajūta: gan jau būs labi, gan jau atliks. Kā jau redzējām – šādam priekšstatam ir pamats. Bet varēja sastādīt garu izņēmumu sarakstu, uz ko tas neattiektos. Lai tās trīs apkopējas skolā strādā trešdaļslodzi, ja viņas ir ar mieru. Likums bija izstūrējams tā, lai uz cilvēkiem mazos darbiņos uz stundu likmēm tas neattiektos, bet tautu nevajadzēja tracināt. Tas aizvilka uz kliegšanu un traci un nokāva sabiedrībai vajadzīgu prasību.

 

Bet attiecībā uz mikrouzņēmumu nodokli?

Daudz nejaukāka un nepatīkamāka medaļas puse ir mikrouzņēmumu nodokļa regulējums, kaut paši par sevi mazi nodokļi nav nekas slikts. Mums nav līdz šim bijusi diskusija par to, ko mums ir tiesības sagaidīt no valsts par iemaksātajiem nodokļiem. Piemēram, Amerikā iedzīvotājiem ir skaidrs: nodokļi ir zemi un par tiem valsts nodrošina minimumu – likumdevēju, armiju, neatkarīgu tiesnesi un cietumsargu. Tātad valsts gādā drošību, un pārējo regulē brīvais tirgus. Ir pilsētas, kur pat par pažarnieku ir jānopērk apdrošināšanas polise. Ja tev tās nav un māja deg, tad atbrauc ugunsdzēsēji, māju nodzēš un par dzēšanas pakalpojumu pašu māju atņem. Pensijas, veselības aprūpe – viss ir par naudu, un viss ir paša cilvēka izvēle. Pirmais jautājums, ko pajautā neatliekamās palīdzības ārsts: “Vai tev ir apdrošināšana?” Ja negribi vai nevari samaksāt – tev ir brīvas tiesības nomirt.

Mēs esam nākuši no Padomju Savienības, kur mums centās radīt priekšstatu, ka par visu rūpējas valsts, kaut gan īstenībā neko daudz nerūpējās. Tā, kas bija bezmaksas, visiem nepietika. Deficīts noveda pie blata sistēmas un melnām algām. Šāda pieeja veselības sistēmā krāšņi turpinās vēl šobrīd, arī citās jomās.

Blakus mums ir Skandināvija, kur valsts ļoti rūpējas par cilvēkiem. Taču tur iedzīvotājiem ir tradīcija maksāt lielus nodokļus. Latvijā visiem gribas maksāt mazus nodokļus, bet saņemt daudz no valsts, un tad mēs pēkšņi kļūstam šizofrēniski, izkliedzam lozungus mazo veikaliņu un mikrouzņēmēju aizstāvībā un tai pašā elpas vilcienā pieprasām, lai valsts apmaksā aknu transplantāciju, kas ir viena no sarežģītākajām un dārgākajām operācijām. Tas neiet kopā. Tas nevar notikt.

Ar mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem mēs esam tieši tādā situācijā. Nu jau ir vairāk nekā 100 000 tādu. No 600 tūkstošiem privātajā sektorā strādājošajiem tikai ap 450 000 nodokļus maksā vispārējā režīmā un maksā sociālās iemaksas vismaz minimālās algas apjomā. Bet šie simts tūkstoši tās nemaksā. Kad no valsts jāsaņem izglītības, veselības un citi pakalpojumi, tad gan visi nostājas vienā rindā: mums pienākas! Tādēļ skaļi iestājos par MUN izbeigšanu.

Nodokļu režīms, kurā uzņēmējs strādā, ietekmē arī pakalpojumu cenu. Ja viens var maksāt četrreiz piecreiz mazāku nodokli, viņš var uzlikt zemāku cenu un izkonkurēt to, kas strādā vispārējā nodokļu režīmā. Ja divi autoservisi blakām un viens maksā mikrouzņēmumu nodokli, tam otram jābankrotē, arī jākļūst par “mikru” vai jāaiziet pelēkajā sektorā.

 

Tā varētu izskatīties, ja pieņemam, ka mikro­uzņēmuma apgrozījums ir līdzīgs ar lielajiem. Mikrouzņēmumi tika radīti ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbību, un tādi var pastāvēt tikai līdz VID noteiktai robežai.

Nepiekrītu. Jo tad tie sadalās uz divi un tad atkal uz divi… Ja atceraties, mikro­uzņēmumu nodokļu ideja radās 2009. gadā, un tas bija krīzes instruments, lai tajā brīdī veicinātu nodarbinātību. Tas bija ieprojektēts kā laikā terminēts krīzes nodoklis. Realitātē tā nodokļu maksātāju masa, kas saskrēja šai nodoklī, bija ļoti liela, jo saprata, ka tas ir ļoti izdevīgs režīms. Tam bija un ir ļoti spēcīgs lobijs, ko redzam arī šajā brīdī, kad valdība saliecās. Ideja nebija stulba, bet pareiza – lai tas lauku iedzīvotājs neguļ uz sociālā budžeta, bet cenšas vismaz sevi uzturēt. Bet īstenībā ar to nepietiek, jo strādājošajam jāuztur pensionāru pulks.

Ja mikrouzņēmējs uztur tikai sevi un nemet naudu kopējā katlā, viņš vienalga parazitē. Jo tajā brīdī, kad viņš saslimst, viņš budžetu tērē vairāk, nekā tajā iemaksā. Es domāju, ka 15% nodoklis ir par mazu un ka tam jābūt 23% – tikpat, cik iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Svarīgākais elements šeit ir aprēķina un atskaišu vienkāršība. Mikrouzņēmējs nedrīkst algot grāmatvedi. Vislabāk, ja valsts viņa vietā veiktu visus aprēķinus. Deklarē savu “mikras” bankas kontu, un viss. Ja pastāvētu veselības obligātā apdrošināšana, tad vēl varētu diskutēt par esošā režīma turpināšanu.

Var sabiedrībā diskutēt par zemiem nodokļiem un lielu iedzīvotāju patstāvību. Taču šobrīd ir pretējs spiediens: mazi nodokļi un milzīgs valsts sektors sociālajā nodrošinājumā. Tas neiet kopā. Ik pa brīdim pensionāri saka: mums pienākas! Taču nav no kā maksāt. Kurš maksās?

Mikrouzņēmuma nodokļa režīma saglabāšana demotivē vispārējā režīmā strādājošos: kāpēc man par to visu jāmaksā? Tikai ap 10% mikrouzņēmumos ienāca no bezdarbniekiem. 80% nāca no vispārējā nodokļu režīmā strādājošiem uzņēmumiem, kas sadalījās, bet no likuma burta viedokļa tas ir grūti pierādāms. Vai tos darbiniekus atlaida vai arī pār viņiem pēkšņi nāca apskaidrība par patstāvīgu uzņēmējdarbību? Pierādiet, ka tas, ka viņš strādā tikai vienam darbadevējam, nav tikai pārejošas grūtības. Tāpēc saucieni, lai VID nāk un tos izķer, ir tukša runāšana.

 

Vai no likumdevēja puses nebija palaista garām iespēja ierobežot lielo uzņēmumu sadalīšanu? Vai tas nav brāķis regulējumā? Jau kādu laiku dzirdu no finanšu ministres, ka vajadzētu liegt mikrouzņēmumiem sniegt pakalpojumus juridiskām personām, bet šādu likumprojektu nav ierosinājusi.

Jā, ir brāķis. Tās nav jaunas diskusijas, bet spiediens no dažādām interešu grupām bija pietiekami liels, lai to nepieņemtu. Manuprāt, bija jāuzskaita tās profesijas un pakalpojumi, kuri drīkst būt mikrouzņēmumā – tām bija jābūt uz privātpakalpojumiem vērstām nozarēm. Runas par mazajiem lauku veikaliņiem un mazajām ražotnītēm ir tukšas, jo tās MUN režīmā nav spējīgas konkurēt.

Mikronodokļu režīms ir izdevīgs kā algas izmaksu režīms, kurā materiālu cenu var pieļaut 10 – 15% robežās. Amatnieks, piemēram, grozu pinējs, varētu tādā strādāt, bet juvelieris – noteikti nevarētu. Jo tad, ja apgrozījuma nodoklis jāmaksā par materiālu, tas sadārdzina produkcijas pašizmaksu. To apliecina statistika: esošajiem mikrouzņēmumiem vidējā darbaspēka izmaksa ir virs 80%. Tāpēc tas lauku veikaliņš var izlīferēties tikai vienā gadījumā – ja tas maksā nodokļus vispārējā režīmā, bet pārdevējs kā mikrouzņēmējs sniedz pārdošanas pakalpojumu vai ratiņu stumšanas pakalpojumu. Gan jau ir žipčiki, kas tā izmanījušies. Vai tiešām politiķi to nesaprot, ja to pieļauj?

 

Ir taču noteikti arī algu griesti – 700 eiro.

Cilvēks ir ļoti kreatīvs. Viņš veido tandēmus: es un mana sieva vai draudzene. Vai triādes: es, tētis un mamma. Pa trim 2100 eiro – pieklājīga alga. Likums ir caurs, nelādzīgs un grūti administrējams. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir jānokauj un jāuzraksta jauns, kas precīzi mērķē uz dzīvesstila uzņēmumiem. Pilnīgi noteikti tur jābūt tiem, kurus nevar izkontrolēt un kuri pakalpojumus sniedz privātpersonām, un kuriem nav vajadzīgi lieli ražošanas līdzekļi: masieriem, frizieriem, dārzniekiem, amatniekiem, maziem autoservisiem, sadzīves pakalpojumu remontniekiem, skroderiem, sēņu un ogu lasītājiem. Pamatā tie strādā pa vienam, varbūt ar mācekli. Tos nav vērts valstij kontrolēt. Viņiem vajadzīgs vienkāršs nodokļu režīms un nosacījums sniegt pakalpojumus tikai privātpersonām. Lai viņi dzīvo!

 

Vai jaunizveidotiem uzņēmumiem sākumā būtu jāpiemēro atšķirīgs nodokļu režīms?

Citāds režīms būtu jauniem uzņēmumiem. Jāizdomā, lai tas nekļūtu par shēmu – jānosaka, ka katram iedzīvotājam ir ļauts vienreiz vai divreiz mēģināt, ar kādu gadu vai pāris starpā.

Savukārt jaunuzņēmumiem jeb startapiem, kas jau sākotnēji orientējas uz strauju izaugsmi un lielu eksporta īpatsvaru, jābūt terminētiem laikā – divus vai trīs gadus. Punkts.

 

Kad valdība tiem varētu izstrādāt nosacījumus? Kopā ar lielo nodokļu reformu paketi?

Valdības apņemšanās ir līdz aprīlim izstrādāt jēdzīgus piedāvājumus šiem diviem nodokļu likumiem. Es domāju, ka tas nenotiks un ka valdība atliks un atliks un atkal spriedīs, un ka šis MUN režīms darbosies vēl gadu vai divus. Domāju, ka šis Saeimas sasaukums ar to netiks galā. Es ļoti priecātos, ja mans pareģojums nepiepildītos.

 

Vai šī skepse nāk no tā, ka jūs kā padomnieku premjere Laimdota Straujuma neklausīja?

Jā. Visi ministri klausās, bet neklausa. Nav jau politiķi stulbeņi, bet Rietumu demokrātijā tie ilgtermiņa lēmumi ir īstermiņā smagi. Politiķim jāveic reformas un vienlaikus jādomā, vai pēc gada viņu ievēlēs. Tādēļ mums 20 gadus nav notikusi reforma medicīnā – to spārda kā bundžu pa ceļu uz leju. Tas pats ar skolu reformu, ar teritoriālo reformu.

Mēs esam pārāk dziļi ieslīguši mantrā “mazs ir labs”. Mazs ir mazs un nav labs. Ja tev ir uzņēmums ar 20 strādājošajiem, tu vari izdarīt vienu lietu. Ja ar 200 – jau parādās resurss mārketingam, pētniecībai, izstrādei. Mazs uzņēmums ar sešiem cilvēkiem nevar trīs gadus radīt jaunu produktu, jo jāēd katru dienu, bet tauku slānis ir plāns. Nepelnīti liela preses uzmanība ir jauniem jaukiem ļaužiem, kuri taisa vegānu kafejnīcas un viļā ar rokām saldās bumbiņas vai cako apakšbikses krusta dūrienā. Tās ir skaistas lietas, bet nav bizness. Labākajā gadījumā tā ir īstermiņa aizraušanās un var būt dzīvesstila uzņēmums.

 

Jūs pats vadāt divdesmit vai divsimt cilvēku uzņēmumus?

Investors esmu kādos 12, bet pilna laika amats – valdes priekšsēdētājs – man ir vienā “SAF tehnikā”. Ražojam mikroviļņu radio mobilo sakaru torņiem, uzņēmumā strādā 190 darbinieki, ir nodaļa ASV, biroji Bogotā, Deli, Džakartā, Kualalumpurā. “SAF tehnika” nevar pastāvēt Latvijā, jo šeit paliek tikai ap pusprocenta no produkcijas. Pasaulē konkurējam ar “Nokia”, “Ericsson”.

Ne tikai mūsu nozarē, bet pat pārtikas ražošanā jāskatās uz tirgu vismaz Baltijā, bet normāla funkcionēšana ir vismaz 20 miljonu tirgū, tātad kopā ar Skandināviju. Esmu skeptisks pret stāstiem “par bezgalīgo Krievijas tirgu” – kaut teritorija milzīga, ekonomika ir Nīderlandes izmērā un pirktspēja zema. Tie, kuri balstās uz šo tirgu, pie katras krīzes kliedz “palīgā! palīgā!” un pēc palīdzības saņemšanas līdz nākamajai atkal aizmirst, cik šis tirgus ir riskants un nestabils. Paldies dievam, pēdējās sankcijas ir izgaisinājušas arī šprotu ražotāju ilūzijas.

 

Diezin vai pārējai pasaulei var iestāstīt, ka šprotes ir ēdamas. Latvijas tradīcijām par godu šīs zivis ES ierakstīja ēdamo zivju sarakstā, jo citviet ap Baltijas jūru tās maļ miltos lopbarībai.

Bija laiks divdesmit gadus izdomāt, ko var ražot šprotu vietā. Tikpat labi varam apgalvot, ka arī šīfera rūpnīcai jāpastāv mūžīgi. Pasaulē nepārtraukti kaut kas nāk klāt un kaut kas beidzas. Kāpēc pārējai sabiedrībai jāuztur zaudējumus nesošs rūpals? Kapitālists ir uzņēmējs, kurš gūst virspeļņu no tā, ka agrāk par pārējiem saredz kādu iespēju. Vai nu jauns pakalpojums, vai jauns produkts, vai pirmais tiec jaunā tirgū. Pārējos gadījumos, kad konkurenti ir priekšā, ir smaga un ilga konkurences cīņa ar nelielu peļņu.

 

Ar “Mobilly” jūs noķērāt to iespēju – pirmais piedāvājāt ar īsziņu, vēlāk automātiski ar lietotni norēķināties par automašīnu stāvvietām, vilcienu un autobusu biļetēm. Tomēr Rīgas pašvaldība neļāva jums ilgi izmantot “pirmās nakts tiesības” un nokopēja jūsu pakalpojumu. Vai tas tāpēc lemts neveiksmei?

Sabiedrība sagaida, ka valdībai būs attīstības stratēģija vai ka valdība radīs eksportspējīgus uzņēmumus. Ko tik mēs negribam, lai valdība dara. Bet ko tā var, izņemot skaļus lozungus? Tas ir tas pats, kas uzprasīt: kāda ir tava dzīves stratēģija? Būt dzīvam, paēdušam un laimīgam, vai ne? Valdības vienīgajai stratēģijai jābūt, lai tu esi drošībā, lai tiesas spriež taisnu tiesu un nodokļi iekasējas taisnīgi. Āmen! Produktu izstrāde un cīņa par tirgiem ir uzņēmēju rokās.

Eiropā labā prakse paredz atvērto datu principu. Arī Jūrmalā ir maksas pakalpojums – iebraukšanas maksa pilsētā. Bet tur no Rīgas ir principiāli atšķirīga pieeja. Rīgas pašvaldība nokopēja mūsu sistēmas koncepciju, uzradīja savējo un mēģina konkurēt. Sabiedrība, lielais apmierināto klientu skaits notur “Mobilly” nevienlīdzīgajā konkurences cīņā. Taču Jūrmala neveido savu sistēmu, bet pateica: mēs gribam saņemt par iebraukšanu divus eiro, un šis ir standarts, kā vajag nodot datus mūsu kontroles dienestiem, un jūs, uzņēmēji, varat nākt kaut simts un konkurēt. Tāds ir godīgs un taisnīgs risinājums! Arī sabiedrisko transportu privāts uzņēmums pārvaldītu labāk nekā “Rīgas satiksme”.

 

Konkurences padome gan atzina, ka Rīgas pašvaldība šādi neveic pašvaldībai noteiktās funkcijas, bet no tā jau nekas nav mainījies.

Tiesāties? Vidējais tiesāšanās laiks ir septiņi gadi, un tad jau ir vienalga – vinnē vai zaudē. Vēl sliktāk ir tikai Itālijā un Grieķijā. Te mainīt kaut ko var vai nu vēlētāji, vai arī mainot pašvaldību likumdošanu. Jebkuras reformas šajā lauciņā būs ļoti lēnas.

Ar tiesas palīdzību Latvijā risināt uzņēmējdarbības strīdus ir bezjēdzīgi. Vienam no maniem uzņēmumiem ir šāds strīds no 2006. gada, kurš vēl nav sākts skatīt pirmajā instancē. Citam mūsu uzņēmumam tikko beidzās septiņus gadus ilgs tiesas process ar Valsts ieņēmumu dienestu. Vinnējām, atguvām nelikumīgi ieturētus nodokļus 85 000 eiro apjomā. Parastam mazajam uzņēmējam tas viennozīmīgi nozīmētu bankrotu. Tiesām jābūt taisnīgām un galvenais – ātrām. Tiesāšanās ar valsti nedrīkst būt kā sods.

 

Vai sekojat savam padomam par lielākiem tirgiem un plānojat ar “Mobilly” iziet ārpus Latvijas?

Mēs 2016. gadā piesaistījām riska kapitāla uzņēmumu un kopā veicām investīcijas miljona eiro apmērā. Šīs investīcijas tiks tērētas dažādiem jauniem produktiem, un, protams, plānojam izplesties ģeogrāfiski. Gaidiet ziņas!

 

Vai valstij jāatbalsta jaunuzņēmumi un jāveido biznesa inkubatori?

Protams, ka vajag. Jā, no desmit viens izšauj un paliek liels un labs, divi trīs kļūst par zombijiem – neaug, nemirst un kļūst par dzīvesstila uzņēmumiem, pārējie septiņi – nomirst. Tā vienmēr ir. Sākumā jāpalīdz visiem desmit. Kad tas pirmais uzlido, tad galvenais viņam netraucēt.

Viena no nejaukākajām politiskajām kļūdām, ka neviens no valsts veidotajiem biznesa inkubatoriem nav Rīgā. Neviens no tiem nav nozares inkubators, visi ir ģeogrāfiski. Latvija divdesmit gadus naudu sistemātiski gāž purvā. Inkubatori jābūvē tur, kur ir bizness, un 70% tā ir Rīgā. Nevis klajā laukā, cerot, ka tur kaut kas radīsies. Nevajag mānīt sevi! Cilvēki juridiski reģistrējas laukos, lai tiktu pie atbalsta.

Mākslīga spiešana uz reģionālo attīstību ne pie kā laba nav novedusi. Lauki ir brīnišķīga vieta dzīvošanai, bet zemnieks kā dzīvesveids ir izmirstoša parādība visā pasaulē. Lauksaimniecība ir tāds pats ražošanas veids kā pārējie. Lauku skolā, kurā ir simts bērnu, nav iespējams iedot labu mūsdienīgu izglītību. Skolām jābūt lielākām, un autobusi uz tām var aizvest. Jā, neērtāk. Mēs to pašu lauku attīstības vārdā bendējam savus bērnus – iedodam sliktu izglītību, lai viņš nedabūtu labu darbu un lai viņš nekļūtu par uzņēmēju. Jebkurš lēmums ir sāpīgs īstermiņā, un tā pieņēmējus var emocionāli dauzīt: “Par to sātanu, kurš aiztaisīja mīļo skoliņu, nebalsošu!”

Policentriskā attīstība ir iespējama. Jātaisa kaut kas liels un stabils, bet tajās vietās, kur ir darbaspēka kritiskā masa. Kad investori meklē vietu ražotnei, tad problēma nav zemē, nav elektrībā, nav pašvaldības pretimnākšanā. Svarīgākais, vai tajā apkārtnē var dabūt kvalificētus cilvēkus.

Vektors ir pareizs, bet pārāk lēns. Mēs īstermiņu labuma vai emocionāla līdzsvara vārdā vajadzīgos lēmumus nespējam pieņemt. Vecās skoliņas jāpārdod romantiskiem bagātniekiem, kam gribas dzīvot muzejos. Industriālo pakalpojumu sniegšanai ir jābūvē jaunas, modernas, energoefektīvas ēkas.

 

 

Cilvēks jau pats pēc savas dabas ir īstermiņa būtne, kam gribas dzīvot mūžīgi…

Tos spožos uguņus, kas televizorā vai pilsētā, cilvēciņam gribas jau tūlīt, nepadomājot, ka tam visam apakšā ir ilgs un smags darbs. Tomēr cilvēki kustas.

No septiņiem miljardiem planētas iedzīvotāju mēs ar visu vaimanāšanu un gaudošanu esam tai laimīgā un bagātā miljarda galā. Pat vissliktāk dzīvojošais dzīvo labāk nekā citur pasaulē – Nepālā, Āfrikā.

Esam pārdzīvojuši divus pasaules karus, piedzīvojuši izsūtīšanas visos virzienos pa trīs lāgiem, pārcietuši trīs krīzes. Bet tās nav iemesls, lai bērniem mācītu dzīvot žēlojoties. Atcerieties Darvinu – ne stiprākais, ne gudrākais izdzīvo, bet tas, kurš visātrāk spēj pielāgoties. Vide mums apkārt mainās, un mums kā mazai tautai jābūt ļoti žiperīgai. Tarakāni un žurkas to spēj. Tarakāns ir līdzīgs latviešiem – mazliet neglīts, ļoti veikls un praktiski neiznīcināms. Ielīdīs visās šķirbās un atradīs sev kripatiņu.

Daudz zelētais veiksmes stāsts tāds arī bija: jo nācija spēja pārdzīvot 25 – 30% iekšzemes kopprodukta kritumu. Zviedri bija šausmās, kad tai laikā teicu viņiem, ka par 3% jāsamazina algas. Šeit sev samazinājām par 20% un izcietām. Mums nav bijis lielāka entuziasma un uzticības uzņēmumam “SAF tehnika” kā tajos gados. Ar to vajag lepoties. Tas bija arī nacionālā līmenī. Mums esot viss pakaļā? Nav vis. Paskatieties uz grieķiem, kuri gāja vaimanu ceļu!

Latvija ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot un strādāt, īpaši ja bizness ir ārpus valsts. Tādu uzņēmumu Latvijā ir simtiem, kuros tūkstošiem cilvēku strādā šādu darbu. Kā “Accenture” un daudzi citi IT un tehnoloģiju nozarē. Un tas gan ir Latvijas valdības uzdevums cilvēkiem arī laukos nodrošināt tādu izglītību, lai viņi spētu strādāt šādu darbu.

LA.lv