Mobilā versija
Brīdinājums -5.9°C
Tenis, Dravis
Trešdiena, 17. janvāris, 2018
27. novembris, 2017
Drukāt

Latviešu stāsts NHL. Pirmais – Balderis, Hatuļevs savu talantu pazaudē nakts uzdzīvē (2)

FotoJet (14)

26. novembrī aprit 100 gadi kopš Nacionālās hokeja līgas (NHL) dibināšanas. Laika gaitā šī abreviatūra kļuvusi par vienu no visvairāk zināmajiem un prestižākajiem profesionālā sporta simboliem. Pēdējās nepilnās trīs desmitgadēs gana spilgtus nospiedumus uz NHL ledus atstājuši arī Latvijas hokejisti.

Latviešu stāsts jāsāk ar spēlētāju, kuram NHL nebija lemts spēlēt, – 1975. gadā Viktors Hatuļevs kļuva par pirmo PSRS hokejistu, kurš izvēlēts līgas draftā jeb jauno spēlētāju ceremonijā. Toreiz sportisti no sociālistiskā bloka valstīm par došanos peļņā uz Rietumiem nevarēja pat sapņot, un Hatuļevs savu īpašo talantu pazaudēja Rīgas nakts dzīves vilinājumos.

Viņa cīņu biedram Helmutam Balderim gan izdevās uzspēlēt hokeja Mekā, kļūstot par pirmo Latvijas hokejistu NHL. Turklāt leģendārais uzbrucējs to paveica 37 gados un līgas vecāko debitantu sarakstā joprojām atrodas otrajā vietā. Baldera gadījums ir unikāls ar to, ka viņš jau četrus gadus pirms tam beidza karjeru un aizbrauca uz Japānu strādāt par treneri, bet 1989. gadā atgriezās ierindā, lai uzspēlētu Minesotas “North Stars”. “Gribēju kļūt par pirmo Latvijas hokejistu NHL un pierādīt sev, ka varu tur uzspēlēt,” atzīst Balderis. “Man bija ļoti labas attiecības ar ASV izlases dakteri Visvaldi Nagobadu, bieži sarakstījāmies un viņš palīdzēja nokārtot, lai Minesota mani nodraftē. Šī komanda piedāvāja palikt jau agrāk – 80. gadu sākumā, kad ar PSRS izlasi un klubiem braukāju uz spēlēm Ziemeļamerikā. Sauca arī Toronto “Maple Leafs” un Edmontonas “Oilers”, kam bijis plāns ielikt mani vienā maiņā ar Veinu Grecki un Jari Kurri. Taču skaidrs bija viens – ja es paliktu Rietumos, manu ģimeni gaidītu Sibīrija.”

Balderis bija tik ģeniāls, ka pat pēc vairāku gadu pauzes bez lielā hokeja spēja sagatavot sevi NHL pārbaudījumam. Debijas maču viņš neatminas, taču pirmos vārtus gan – ceturtajā spēlē pret Čikāgas “Blackhawks” izgājienā vienatnē pret vārtsargu eleganta māņu kustība, kuras rezultātā – sāncensis vienā vārtu stūrī, ripa – otrā. Tā joprojām glabājas viņa mājās kopā ar citām karjeras laikā iegūtajām trofejām. Debijas sezonā Balderis izgāja laukumā 26 spēlēs, gūstot trīs vārtus un izdarot sešas rezultatīvas piespēles. “Līgums man bija noslēgts uz diviem gadiem, bet klubā mainījās ģenerālmenedžeris un viņš vasarā pierunāja mani beigt karjeru. Atklāti pateica – sastāvā nebūsi, būs jābrauc uz fārmklubu. Ko tu mocīsies? Es neapvainojos, apzinājos, ka vairs nav tie gadi. Tā kā līgums bija, varēju palikt ASV, tas man bija svarīgi, jo bērni gāja skolā un mācījās angļu valodu.” NHL pavadītās sezonas laikā viņš nopelnījis vairāk nekā visā iepriekšējā karjerā kopā, pārstāvot Rīgas “Dinamo” un Maskavas “CSKA”, bet summas gan nevēlas atklāt.

Iemīlējies hokejā

No latviešiem NHL visspilgtākos ierakstus atstājis Sandis Ozoliņš – sākot ar to, ka vienīgais izcīnījis Stenlija kausu, un beidzot ar dalību septiņās Visu zvaigžņu spēlēs. 1996./1997. gada sezonā viņš bija otrais rezultatīvākais NHL aizsargs – 80 spēlēs 68 punkti, iekļauts simboliskajā izlasē!

Pēc neveiksmīgās debijas galvenā trenera amatā Rīgas “Dinamo” klubā Sandis uz sarunu, lai atcerētos vecos laikus, nav pielaužams. Bet viņa līdzgaitnieki Ozoliņu raksturojuši kā izcilu meistaru. Lūk, kādreizējais treneris Kolorādo “Avalanche” rindās Marks Kraufords: “Sandis hokejā ir iemīlējies, un to var redzēt gan treniņos, gan spēlēs. Ozoliņš hokeja laukumā dzīvo, un, to redzot, man nekas cits neatliek kā viņam uzticēties, jo viņš šajā spēlē visu dara no sirds.” Armands Puče turpat grāmatā “Ozo. Cilvēks uz ledus” raksta: “Ja vēl nesen nomaļus stāvoši apskatnieki vīpsnāja, ka Sandim ir vienkārši paveicies ar partneriem un komandām, tad tagad viņi izbrīnā skaita punktus un piekrītoši māj ar galvu – komandām ir paveicies ar Ozoliņu.”

Vēl trīs mūsējie iekļuvuši Stenlija kausa finālā, taču līdz lielajai trofejai neaizsniedzās – Artūram Irbem un Karolīnas “Hurricanes” mazliet pietrūka 2002. gadā, Oskaram Bārtulim un Filadelfijas “Flyers” – 2010., bet Kasparam Daugaviņam un Bostonas “Bruins” laimi neatnesa jūnijs pirms četriem gadiem. Stāvēt un skatīties, kā gavilē pretinieku komanda, pašam cenšoties sagremot domu, ka sapnis bijis tik tuvu un tomēr nav piepildīts – tas droši vien ir viens no karjeras rūgtākajiem brīžiem? “Nē,” nosaka Artūrs Irbe. “Tobrīd bija tukšuma sajūta, tomēr tagad atceros to kā vienu no priecīgākajiem brīžiem, jo līdz finālam nokļūst divas labākās komandas. Detroitas “Red Wings” bija zvaigžņu vienība, savukārt mums bija rukātāju blice ar dažiem talantīgiem hokejistiem, izspiedām tuvu maksimumam. Neviens hokejists mūsu komandā nebija vesels, es pabeidzu sezonu ar plīsumu labās rokas plaukstā.”

Artūrs divas reizes piedalījies līgas Visu zvaigžņu spēlē. Divas sezonas viņš uz ledus pavadīja vairāk minūšu nekā jebkurš cits vārtsargs, vēl vienā bija otrais. “Nokodu kolēģus, kuri nebija pietiekami stipri, lai izturētu otrā vārtsarga lomu. Tas ir psiholoģiski grūti. Man sajūta bija tāda – spēlēju vienreiz mūžā un nospēlēšu tik daudz maču, cik varu. Apetīte bija nepiesātināma. Bija arī traumas, bet reizēm tas mobilizēja – kad neesi pilnīgi vesels, tad koncentrējies uz konservatīvu spēles stilu un mācies spēkus ekonomiski izmantot. Man tas arī izdevās,” skaidro Artūrs, kuram Sanhosē laikos pielipa līdzjutēju dotais apzīmējums – Irbe kā mūris.

Jau trīs mēnešus pēc lieliskajām cīņām Stenlija kausā Karolīnas “Hurricanes” vadība nodemonstrēja, cik skarbs ir šis bizness – vēloties atbrīvoties no latvieša, viņam aizliedza sezonai gatavoties ar komandu, izlika no ģērbtuves un, Artūra vārdiem runājot, ierādīja vietu suņubūdā, vēlāk nosūtīja uz Austrumkrasta līgu (pēc spēka trešā Ziemeļamerikā) un paziņoja, ka viņš vairs nekad neatgriezīsies NHL.

Tomēr – atgriezās. “Pirms maiņu darījuma beigām mani izsauca ar domu, ka nospēlēšu dažas spēles un varbūt kāda komanda mani paņems. Viņiem neizdevās mani salauzt. Aizvadīju desmit mačus ar pozitīvu bilanci un uzskatu, ka saņēmu to par savu attieksmi. Tajā laikā iemācījos pazemību, un tas man turpmākajā dzīvē ir ļoti noderējis. Tā pieredze man nāca tikai par labu,” atzīst Artūrs Irbe, NHL pavadītos gadus nodēvējot par fantastisku piedzīvojumu.

Irbe ir vienīgais no mūsējiem, kurš NHL strādājis arī kā treneris – divus gadus Vašingtonas “Capitals”, kā arī vienu –Bufalo “Sabres”, uz kurieni uzaicināja kādreizējais Latvijas izlases galvenais treneris Teds Nolans. “Es biju milzīgs analītiķis – sevi, apkārtējos analizēju, no 13 gadiem pierakstīju visu – sagatavošanos, cik gulēju, kā jutos, ko un cikos ēdu. Viss bija sistematizēts. Tas noderēja vēlāk trenera darbā, kas man nāca dabiski un, protams, bija vieglāk, nekā pašam spēlējot,” nosaka Irbe, piebilstot, ka šobrīd nekaļ plānus par atgriešanos Ziemeļamerikā. Viņš strādā ar Latvijas čempionvienības “Kurbads” vārtsargiem.

Dzelzs vīrs

“Nedomāju, ka tobrīd viņš cerēja uz Kārli kā NHL spēlētāju. Našvilas “Predators” ģenerālmenedžeris Deivids Poils viņu bija redzējis tikai fotogrāfijās. Tobrīd neviens nespēja iztēloties, ka Kārlis nospēlēs šajā līgā 11 gadus un labos NHL aizsargu rekordu visvairāk pēc kārtas aizvadīto spēļu skaita ziņā,” tā grāmatā “37 stāsti par Kārli” atzīst Kārļa Skrastiņa aģents Marks Gandlers. Bet daudziem, arī dzimtenē, par pārsteigumu viņš kļuva par stabilu vērtību NHL un 2007. gada februārī sasniedza līgas rekordu, kopumā uz ledus izejot 495 spēlēs pēc kārtas. Latviešu dzelzs vīra dzīve aprāvās 2011. gadā aviokatastrofā, kurā bojā gāja visa Jaroslavļas “Lokomotiv” komanda. Arī Sergejs Žoltoks nu jau 13 gadus hokeju vēro no mākoņa maliņas. Viņš ir vienīgais no mūsējiem, kurš NHL komandā pildījis kapteiņa pienākumus – Minesotas “Wild” 2002./2003. gada sezonā kapteiņi mainījās ik mēnesi un janvārī šis gods tika uzticēts Sergejam.

Tagad darītu citādi

Harijs Vītoliņš NHL aizvadīja vien astoņas spēles, bet viņa pieredze ir pieminēšanas vērta tādēļ, ka ir viens no nedaudzajiem spēlētājiem līgas vēsturē, kas draftēts divas reizes – vispirms 1988. gadā Monreālas “Canadiens”, bet piecus gadus vēlāk slaidajam uzbrucējam noticēja Vinipegas “Jets”. “Par pirmo draftu uzzināju tikai vairākus gadus pēc tā. Grūti spriest, vai kādam to vajadzēja man ātrāk pateikt, informācijas jau 80. gados nebija, tāpat arī saprašanas, ko drafts īsti nozīmē. Ar vēlākajām zvaigznēm Sergeju Fjodorovu vai Aleksandru Mogiļniju NHL klubi sazinājās pa tiešo, viņus Maskavā bija vieglāk atrast, bet mani Rīgā neviens neuzmeklēja,” atminas Vītoliņš.

Vēlāk Harijs ar Vinipegas “Jets” noslēdza trīs gadu līgumu, tomēr pēc pirmā gada atgriezās Eiropā: “Man tur nepatika. Turklāt nākamā sezona nesākās lokauta dēļ, braukt uz fārmklubu negribēju, tāpēc spēlēju Rapersvīlē, Šveicē. Pirms Ziemassvētkiem man zvanīja no Vinipegas un prasīja, vai atgriezīšos. Tobrīd domāju, ka nebūs pareizi, ja pametīšu klubu, ar kuru parakstīts līgums, un aizbraukšu prom. Šveicē man blakus bija ģimene, perfekta sadzīve, labs hokejs un attiecības komandā. Likās – kas gan vairāk vajadzīgs. Turklāt nemaz nezināju, vai tikšu “Jets” sastāvā.”

Vītoliņš teic, ka uz savas ādas izbaudījis Ziemeļamerikā valdošo kārtību – nauda pirmajā vietā un tikai tad spēlētāja meistarība, eiropieši vienmēr skaitījās zemākas kategorijas spēlētāji. “Sezonas sākumā biju sastāvā un nospēlēju pirmās četras spēles. Komandas sniegums nebija labs un uzreiz pateica – tu būsi pirmais, kuru sūtīs uz fārmklubu, jo esi vienīgais ar divvirzienu līgumu. Tobrīd Vinipegā bija pārāk daudz spēlētāju ar vienvirziena līgumiem, šķiet, pat seši bija fārmklubā un viņi vienmēr tika izsaukti uz augšu vispirms, lai gan spēlēja otrajā, trešajā maiņā, bet es biju pirmajā. Tur visi skaita naudu. NHL es nospēlēju astoņus mačus. Ja būtu desmit, pienāktos bonuss, un domāju, ka arī par to viņi domāja – kāpēc jāmaksā, ja komanda tāpat nekur netiek. Treneris bija Eiropas stila piekritējs, tāpēc uz viņu bija liels spiediens. Pēc katra zaudējuma tika uzsvērts, ka komandā pārāk daudz eiropiešu. Līdz ar to man iespējas palikt sastāvā bija minimālas. Turklāt es arī neguvu vārtus, pats vainīgs. Pirmās divas trīs spēles bija ļoti cerīgas, likās, ka vajag mazliet veiksmes un būs, bet komanda sāka zaudēt un prese nosprieda – kas Vītoliņš tāds ir? Tas viss kopā radīja iespaidu, ka tāds jau nevar spēlēt,” norāda Harijs, piebilstot, ka vēlāk domās daudzas reizes pārcilājis lēmumu neatgriezties Ziemeļamerikā. Iespējams, ja aizbrauktu, karjera izvērstos citāda. “Šķiet, ka līdz galam neizmantoju savu iespēju. Ja šodien būtu jāpieņem tāds lēmums, es atgrieztos Kanādā.”

Harijs tiek slavēts kā lielisks treneris, īpaši stiprs taktikā. Būdams Oļega Znaroka labā roka, trīs reizes kļuvis par Kontinentālās hokeja līgas čempionu, ar Krievijas izlasi – pasaules čempionāta zelts, sudrabs un divas bronzas. Vai kā trenerim ir sapnis strādāt NHL? “Jā, esmu par to aizdomājies. Pirms gada no Šveices hokeja federācijas zvanīja un interesējās, kā būtu, ja es izlasē strādātu kopā ar galveno treneri Patriku Fišeru. Bet es visiem teicu, ka šobrīd ir līgums ar Krievijas hokeja federāciju, mērķis ir olimpiskās spēles Phjončhanā. Paies tās un skatīsimies, kas būs tālāk.”

Tētim prieks

Ap gadsimtu miju NHL bija pat septiņi latvieši, šobrīd regulāri spēlē tikai Zemgus Girgensons, kurš piekto sezonu pārstāv Bufalo “Sabres”. Viņš izceļ trīs īpašības, kas ļāvušas īstenot sapni, – strādīgums, iespēju izmantošana un nepadošanās. “Jau no mazotnes gribēju būt labāks nekā pārējie un sapratu, ka to var panākt tikai ar papildu darbu. Papildu motivāciju man deva ome un opis, ļoti strādīgi cilvēki. Protams, arī tas, ka tētis bija hokejists, bet traumas dēļ viņam nesanāca tik daudz sasniegt. Gribēju, lai viņam ir prieks,” teic Girgensons.

Vēl vairāki mūsējie klauvē pie NHL durvīm. Pagaidām pēdējais no Latvijas draftētais hokejists ir Rodrigo Ābols, kurš pēc divām sezonām Ziemeļamerikā atgriezies Eiropā un šobrīd spēlē Zviedrijā. Taču ar mērķi reiz atkal nobraukt pāri okeānam un griezt ledu pasaules spēcīgākajā līgā.

Uzziņa

FAKTI PAR NHL

Pirmsākumos līgā bija četras komandas, bet šobrīd ir 31 – septiņas no Kanādas un 24 no ASV

NHL spēlējis 21 Latvijas hokejists

Hokejistu minimālā alga ir 650 tūkstoši ASV dolāru sezonā

Visvairāk rekordu (61) pieder visu laiku labākajam hokejistam Veinam Greckim. Taču vienā spēlē visvairāk punktu (10) guvis Derils Sitlers (1976. gadā)

Mario Lemjē ir vienīgais spēlētājs, kurš vienā spēlē guvis piecus vārtus piecās dažādās situācijās – vienādos sastāvos, vairākumā, mazākumā, ar soda metienu un tukšos vārtos

NHL vienībā spēlējusi viena sieviete – 1992. gadā Manona Reomē sargāja Tampabejas “Lightning” vārtus pārbaudes spēlē pret Sentluisas “Blues”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nu nebija Balderis pirmais šajā ”latviešu stāstā”!Krietni pirms viņa NHL spēlēja Kanādas latvietis – Haralds Šnepsts,ja pareizi atceros…

  2. Ilmār, nu nebija jau tā, ka Helmūts vairākus gadus nebija spēlējis, kad trāpīja NHL! Balderis Japānā bija spēlējošais treneris, turklāt spēlēja tur (ja atmiņa neviļ) itin rezultatīvi. Pilnīgi nespēlējošu hokejistu nhl neņemtu, tas jau nav teātris.

Draugiem Facebook Twitter Google+