Kultūra
Teātris un kino

Lietuviešu aktrise, Nameja līgava: Radot kino leģendu par tautas senatni, latvieši mūs apsteiguši 12


Aiste Dirzjute
Aiste Dirzjute
Publicitātes (Ugnes Henriko) foto

“Radot kino leģendu par savas tautas senatni, latvieši mūs apsteiguši,” teic uzlecošā lietuviešu kinozvaigzne AISTE DIRZJUTE (26). Jaunajā Aigara Graubas filmā “Nameja gredzens” lietuviete iejutusies Zemgales karaļa Nameja mīļotās lomā. Filmas pirmizrāde gaidāma trešdien, 17. janvārī, visos lielākajos Latvijas kinoteātros.

Lai arī filma vēsta par senajām zemgaļu ciltīm, ne viens vien būs pārsteigts, ka starptautiskas konvertējamības nolūkā tā uzņemta angļu valodā, bet galvenajās lomās filmējušies ārzemju aktieri. Nameja lomas atveidotājs ir jaunais zviedru talants Edvins Endre, kura līdz šim skaļākā loma ir karaļa Horika dēls Erlenders populārajā televīzijas seriālā “Vikingi”. Romas pāvesta dēlu spēlē britu aktieris Džeimss Blūrs. Savukārt Nameja mīļotās meitenes Laugas lomā iejutusies Lietuvas uzlecošā filmu zvaigzne, jaunā aktrise Aiste Dirzjute.

Talantīgās un simpātiskās Aistes Dirzjutes sniegumu jau novērtējuši Rīgas Starptautiskā kinofestivāla skatītāji – 2015. gadā kinoteātra “Splendid Palace” skatītāju balvu ieguva lietuviešu režisores Alantes Kavaites jutekliskais meitenes pirmās mīlestības stāsts “Sangailes vasara”. Aiste Dirzjute par lomu šajā filmā saņēmusi labākās aktrises balvu Viļņas Starptautiskajā festivālā un ieguvusi Eiropas balvu daudzsološajiem aktieriem “European Shooting Star” Berlīnes kinofestivālā – gadu vēlāk to saņēma arī mūsu Elīna Vaska.

Aiste, jādomā, ka Eiropas uzlecošās zvaigznes tituls Berlinālē jums nodrošinājis jaunus apvāršņus kinoindustrijā, zinu, ka filmējaties Eiropas valstīs, Anglijā, tagad – arī Krievijā.

A. Dirzjute: Pērn bija pirmizrāde vairākām filmām ar manu līdzdalību, tostarp Ivana Bolotņikova filmā “Harmss”, tāpat bija gods būt Tallinas, Serbijas kinofestivāla un citu kino notikumu žūrijā, esmu sākusi darboties arī kā producente. Tā dēvētā karjera tomēr notiek ļoti lēni. Krievu producents pat teica – ja vien tu prastu krievu valodu, tu varētu būt zvaigzne Krievijā –, bet tas nav man. Pagājušo gadu lielākoties pavadīju Londonā, kur jutos kā absolūta jauniņā, spēlēju mazas lomiņas, mācījos, gāju uz provēm, jo Anglijas un angliski runājošā kinoindustrija atšķirībā no kontinentālās Eiropas ir gigantiska mašinērija, kur valda milzīga konkurence.

Piedāvājumu filmēties kaimiņzemes nacionāla mēroga filmā uztvērāt kā pašsaprotamu uzlecošas zvaigznes karjeras turpinājumu?

Veids, kādā tiku uzrunāta lomai, ir gluži neticams! 2016. gadā producents Kristians Alhimionoks negaidīti uzrunāja mani Lietuvas Starptautiskā kinofestivāla “Kino pavasaris” noslēguma ceremonijā. Bijām pazīstami vien dažas minūtes, kad pēkšņi viņš uzdeva dīvainu jautājumu, vaicājot, vai es fiziski trenējos. Biju ārkārtīgi samulsusi. Sarunu aizmirsu, bet vasarā, kad gatavojos rudenī doties uz Ņujorkas aktieru skolu, saņēmu Kristiana vēstuli “feisbukā”. Viņš vienkārši pajautāja – vai tev ir laiks izlasīt scenāriju un atbraukt uz Rīgu? Izlasīju scenāriju, un man tas ļoti patika! Pēc divām dienām sēdēju autobusā un devos uz Cinevillu. Pēc tikšanās ar režisoru Aigaru Graubu un operatoru Valdi Celmiņu bija skaidras divas lietas – es spēlēšu “Nameja gredzenā” un lomai jāsagatavojas neticami īsā laikā – trīs nedēļās!

Jums iepriekš bijusi kāda saikne ar Latviju, mūsu kino?

Ļoti ciešu saikni ar Latviju vienmēr esmu jutusi ar sava Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas aktieru kursa vadītāja Vītauta Anuža starpniecību, kurš kopā ar sievu, latviešu aktrisi Veltu Žīguri-Anužieni, vadīja arī Liepājas teātra aktieru kursu Klaipēdas universitātē. Studiju laikā visi kopā braucām uz Liepāju skatīties viņu, mūsu “lielo” brāļu un māsu, izrādes, tāpēc bija ārkārtīgi patīkami atkal sastapt Liepājas aktierus Kasparu Kārkliņu un Aneti Berķi arī “Nameja gredzena” uzņemšanas laukumā. Rīgā pirmoreiz mūžā gan biju tikai pirms trim gadiem un par latviešu kino nezinu daudz. Pirms dažiem gadiem Serbijas kinofestivāla žūrijā noskatījos lielisko filmu “Mellow Mud” (“Es esmu šeit”), savukārt mana mamma jūsmo par filmu “Ilgais ceļš kāpās” – mans brālis pat nosaukts par godu Martas dēlam Edgaram.

Pirms diviem gadiem Rīgas Starptautiskā kinofestivāla skatītāji iepazina jūs lieliskajā filmā “Sangailes vasara”. Tajā jūsu varone ir jauna, bauda dzīvi visā tās pilnībā. Pieļauju, ka zemgaļu meitene Lauga ir pavisam citāda?

Lauga ir īsts brīvais gars. Mūsdienās mēs teiktu – jauna, neatkarīga, stipra sieviete. Viņa nav uz to tiekusies, tomēr kļuvusi par Zemgales karalieni un, es teiktu, lieliski tiek ar to galā. Viņa nav nekāda “drāmas karaliene”, bet par sevi pārliecināta un mērķtiecīga meitene.

Drosmīgās zemgaļu princeses tēls bija iemesls, kādēļ piekritāt lomai?

Laugas loma ir visīstākais sapņa piepildījums. Viņa nav tā biklā, skaistā princese, kura klusītēm gaida varoni baltā zirgā atgriežamies mājās. Viņai savā ciltī ir vienlīdzīga loma ar citiem, un tas atbilst arī manam dzīves uzstādījumam. Turklāt man arī ārkārtīgi iepatikās stāsts par Nameja gredzenu.

Jādomā, iespēja spēlēt kopā ar “Vikingu” zvaigzni Edvīnu Endri bija vilinoša?

Jāatzīst, ka līdz tam par viņu neko nezināju un dažas “Vikingu” sērijas noskatījos tikai vēlāk, lai iepazītu Edvīna spēles stilu. Laika trūkuma dēļ mums nebija tā dēvētā “jūtu ķīmijas testa” kameras priekšā. Tikāmies uzreiz filmēšanas laukumā, un tūlīt bija skaidrs, ka saprotamies lieliski. Neliegšos, skaistākais mirklis visā filmēšanā bija Nameja un Laugas kāzas. Stāvējām uz klints pie jūras, viļņi šalca. Es jāju baltā zirgā, skaistā baltā kleitā. Tas bija tik ārkārtīgi skaisti. Filmēšanas laikā ar Edvīnu bijām kļuvuši par patiesiem draugiem, taču šis bija mirklis, kad raudzījāmies viens otram acīs un, varu apzvērēt, patiesi jutām to, ko varētu šādā brīdī just divi jauni, iemīlējušies cilvēki. Tādu mirkli nav iespējams viltot.

Vēsturnieki min, ka Namejs esot darbojies arī tagadējās Lietuvas zemēs, šim stāstam nevajadzētu būt svešam.

Man bija visai aptuvens priekšstats par šo laiku, par Baltijas ciltīm. Tāpēc, kad atgriezos no Rīgas Lietuvā, pirmā lieta, ko darīju, – devos uz bibliotēku un savācu visu, kas tur bija atrodams par šo laiku. Jāatzīst, informācijas par Latviju gan nebija daudz.

Tolaik zemgaļu sievietei bija vajadzīgas prasmes, kas mūsdienās nav nepieciešamas. Pieļauju, ka šajā ziņā bija kāds izaicinājums.

Tā patiešām ir! Lauga ir labākā nažu metēja, tāpēc vasarā pirms filmēšanās kārtīgi trenējos savos laukos, bet filmēšanas laukumā man palīdzēja latviešu speciālists. Jāatzīst, bez starpgadījumiem neiztikām, jo reiz sajaucu butaforijas nazi ar īsto. Par laimi, visi ir sveiki un veseli, jo aktieris allaž raugās mazliet pāri kamerai, tāpēc arī nazis aizlidoja pāri kolēģa galvai. Lauga ir mazliet arī zvēru vārdotāja – man filmā ir pašai savs vilcēns. Pats galvenais, filmēšanas procesā iemācījos šūt! Man tas ir ļoti svarīgi, jo mamma, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa paaudžu paaudzēs bijušas šuvējas, bet es esmu tāds ģimenes baltais zvirbulis. Mani vecāki un brālis, kurš pastiprināti interesējas par Lietuvas senatni, par pagānu laikiem un piedalās seno kauju rekonstrukcijās, ir ārkārtīgi laimīgi, ka man ir iespēja piedalīties šādā senatnei veltītā filmā.

Aiste, jums ir pieredze starptautisku kinofestivālu žūrijās un jums noteikti ir viedoklis, vai šāda filma varētu ieinteresēt arī skatītāju, kam Baltijas pagātnes stāsti neko daudz nenozīmē.

Manuprāt, lieliska ir doma filmu uzņemt angļu valodā, un ticu, ka šī leģenda var kļūt saprotama ikvienam. Vēl jo skaistāk, ka filma tapusi laikā, kad Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, svin valsts simtgadi.

Lietuviešiem ir sava vēsturiska kinoleģenda?

Svinot Lietuvas simtgadi, uzsvars vairāk likts uz vēstures posmu Otrā pasaules kara laikā un periodā pēc tā, jo šī tēma šobrīd ir ārkārtīgi būtiska sabiedrībā. Rudenī būs pirmizrāde pēc amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāna tapušajai filmai “Pelni sniegā”, kas stāsta par Otro pasaules karu un lietuviešu deportācijām uz Sibīriju un kurā arī man būs maza lomiņa. Šādas viduslaiku periodu atainojošas filmas mums diemžēl nav.

Kāda ir sajūta pirms pirmizrādes?

Šī ir milzīga atbildība, lai gan manu uzdevumu mazliet atvieglo fakts, ka Lauga ir izdomāts tēls. Es būtu laimīga, ja Lauga kļūtu par tādu varoni, kas iedvesmotu jaunas meitenes būt patstāvīgām, stiprām un cienīt sevi, nevis gaidīt princi baltā zirgā.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Aiste Dirzjute (1991)

Studējusi Lietuvas mūzikas un teātra akadēmijā.

Filmogrāfija: “We Will Sing” (2015), “Sangailes vasara” (2015), “Kings’ Shift” (2016), “Harmss” (2017), “Ashes in the Snow” (2018), “Nameja gredzens” (2018).

Balvas: “European Shooting Star” (2015); “Labākā aktrise” (Viļņas Starptautiskais kino festivāls, “Sangailes vasara”); nominācija “Labākā aktrise” Lietuvas Nacionālajā kinofestivālā “Sudraba dzērve”.

“Nameja gredzens”, spēlfilma, Latvija

* Režisors: Aigars Grauba, operators: Valdis Celmiņš, scenārija autori: Aigars Grauba un Makss Kinings (Lielbritānija), kostīmu māksliniece: Sandra Sila, skaņu celiņa autors: Rihards Zaļupe. Producents: Andrejs Ēķis.

Saistītie raksti

* Galvenajās lomās: Edvīns Endre (Zviedrija), Aiste Dirzjute (Lietuva), Džeimss Blūrs (Lielbritānija), Andris Keišs, Artūrs Skrastiņš, Dainis Grūbe, Lauris Dzelzītis, Ivo Martinsons, Elīna Vāne un citi.

* Pirmizrāde – 17. janvārī Rīgā, Daugavpilī, Siguldā, Valmierā, Smiltenē, Cēsīs, Ventspilī, Liepājā un Kuldīgā. Plkst. 18.00 LMT Viedtelevīzijas tiešraide no svinīgās prezentācijas Rīgā.

LA.lv