Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. aprīlis, 2016
Drukāt

Latvieši nav mazi. Saruna ar Jāni Bukumu (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Savulaik bijis viens no hārdroka skaļākajām balsīm, grupas “Monro” dziedātājs Jānis Bukums pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies mūzikā un neatlaidīgi turpina atgādināt par savu esamību. 7. aprīlī pie klausītājiem dodas jau viņa otrais studijas albums “Ugunslietus”. Sarunā ar Jāni – par rokmūzikas gara atgriešanos un patiesām vērtībām kā dzīvē, tā mūzikā.

Skarbais roka vokāls, kas pirms diviem gadu desmitiem izkliedza leģendāro “To piedodu es tev”, līdzi aurojot nepieradinātu fanu pūlim, no pašmāju roka skatuves pēc plosīšanas 90. gados aizgāja uz ilgāku laiku. Tā īpašnieks, grupu “Monro” un vēlāk arī “Miss America” solists Jānis Bukums devās uz Ukrainu. Tam sekoja ilgi gadi Spānijā, kur Jāņa skarbo tēlu novērtēja, aicinot piedalīties epizodiskās kino lomās. Laiku pa laikam dzima pa kādam mūzikas projektam. Nu viņš ir atpakaļ, pērn piesakot savu atgriešanos albumā “Dzīvs un savādāks”, bet šogad – jau otrā Jāņa Bukuma studijas plate “Ugunslietus”.

Pašlaik rokmūzikas industrijā pasaulē leģendu “atgriešanās” kļuvusi par modes lietu, un, nav noslēpums, arī par itin veiksmīgu peļņas iespēju. Tūrē devušies roka monstri “AC/DC”, no skatuves vēlreiz skaļi (arī šovasar Rīgā) atvadās roka ikonas “Black Sabbath”. Bukums smejas – viņa gadījumā runāt par atgriešanos “šovbiznesā” Latvijas apstākļos nevar, pasmīnot: “Šovs mums ir, bet biznesa – nav!” Jānis ir pārliecināts, tik “marginālā žanrā” kā roks Latvijā komerciāla veiksme nav motīvs darboties. “Mūzika ir mans hobijs, kas aizņem 24 stundas katru nedēļas dienu, neatstājot vietu citiem vaļaspriekiem. Mana vecuma vīriešu dzīvē psihologi tādus “gājienus” mēdz dēvēt par pusmūža krīzi (smejas). Pats sev esmu to definējis citādi. Ap 40 gadiem tev beidzot “pielec” tās atziņas, ko vecāki, skolotāji un daži viedi onkuļi tev mācīja ap 16 gadu vecumu. Tagad tu esi labāk pielāgojies sociumam, esi mazliet atbildīgāks, jo dzīve, bērni tevi piespieduši. Tu mazliet citādi ģērbies, varbūt pat esi nozadzis dažus jokus un kļuvis mazliet interesantāks. Galvenais ir tas, ka reizē tu saproti, ka dziļā būtībā mainījies neesi. Joprojām tu esi tas pats “puskoka lēcējs”, kurš no mūzikas aizmukt nevar, lai kā būtu centies. Lēmums nodarboties ar mūziku Latvijā pat ir savā ziņā komisks, jo mūziķim mūsu valstī nav pat sava statusa. Juridiski esam neeksistējošas vienības, no kurām tomēr var tīri labi iekasēt nodokļus. Manā gadījumā esmu nonācis līdz tam, ka beidzot pārstāju melot un esmu samierinājies ar smago likteni, ka esmu muzikants. Izrādās, dzīve – nevis sadzīve – tajā mirklī dīvainā veidā ir kļuvusi vieglāka. Tu uzplauksti. Tu esi atgriezies lietā, kurā esi profesionālis, jo ar to vairāk vai mazāk esi nodarbojies visu mūžu.”

Divos gadu desmitos mainījusies arī mūzikas industrija. 80., 90. gados ar rokmūziķa statusu jau pietika, lai izceltos no masas, tagad mūziķim tapt pamanītam ir nesalīdzināmi grūtāk. “Mūzikas tirgus ir atvērts, grupas aug kā sēnes pēc lietus un katrai ir ja ne globālas, tad vismaz kontinentālas ambīcijas. Tomēr rokmūzika šobrīd ir garlaicīga. Radio un televīzija ir komercializējušies līdz neprātam. Jā, tagad ir ļoti daudz labu muzikantu, bet mums trūkst harismātisku līderu. Nav tāda puikas vai tādas meitenes, kuri iznāktu un ar savu klātbūtni vien “nospiestu” visu zāli. Tas nav tāpēc, ka mūsu te, Latvijā, ir maz. Sportā taču mums ir Sandis Ozoliņš, Arturs Irbe, Māris Štrombergs un Mairis Briedis! Domāju, ka mūzikā stiprās personības aizgājušas citu ceļu. Latviešiem taču bija spēcīgi mūziķi 80., 90. gados – savdabīgi, īpaši. Varbūt toreiz šķita, ka esam pabērni, ar lielām acīm skatījāmies uz ārzemēm, mūzikā to sauca par “firmu”, bet īstenībā tā nebija. To laiku dziedātāji – Fomins, Linga, nelaiķa puikas Grodums, Brīze, Matvejevs – viņus var atšķirt no citiem. Tagad viss ir “piedzīts” pēc vienas modes – “trubiņu” bikses, bārdas un balsis kā no konveijera.”

Kad Jānis saka, ka mūsdienās no skatuves pazudusi “īstā rokenrola izjūta”, viņš nedomā klišeju “sex, drugs & rock’n’ roll”. “Septiņus gadus vairs nedzeru, un arī grupas biedri ir gandrīz nedzērāji. Neinteresē. Kādreiz bija citi likumi – cilvēki nāca, lai redzētu tavu stāstu. Tu biji sliktais. Dulls! Āksts, kurš ākstās pats ar savu dzīvi. Tagad ir citi uzstādījumi. Tas, kas ir palicis, ir rokmūzikas īstums. Tas atgriežas. Cilvēki ir noguruši no “trendīgajām” lietām, jo tās nav īstas. Man rokenrols ir tā sajūta.”

Cilvēki dodas labākas dzīves meklējumos aiz Latvijas robežām, bet Jānis, tieši pretēji, atgriezies. “Protams, mūzikā darbojos arī ārzemēs. Barselonā izveidoju vairākus ansambļus, bet secināju, ka man ir garlaicīgi! Viņi tur lielākoties ir instrumentālisti, ļoti labi muzikanti, bet pie tā viņi parasti arī paliek. Tomēr tas laiks bija vērtīgs. Noteikti vajag paklaiņot pa pasauli, kad zināmā vecumā saproti, ka, nomainot vietu, no sevis neaizmuksi. Ir jāpastrādā pašam ar sevi. Jānovērtē tas, kas mums ir šeit. Kad ārzemnieki ieraudzīja mūsu bijušā taustiņnieka Ērika Berga atsūtītos “Monro” materiālus – ierakstus, video no “Mikrofona” koncertiem ar tūkstošiem sēdvietu, visi bija šokā! Jautāja – ko jūs šeit darāt? Viņi tikai sapņo par to, ka kādreiz varētu izdot disku nopietnā izdevniecībā, uzfilmēt video. Nevajag ticēt tam, ko mums mēģina iestāstīt, ka esam vergu un kalpu tauta. Latvieši nav mazi! Šis uzskats ir tāda pati propaganda, ko radīja pirmie vācieši, kas rakstīja latviski. Tāpat kā šobrīd notiek informatīvais karš ar Krieviju, tāpat toreiz mēģināja iestāstīt, ka mēs esam nekas. Cilvēki ar tādu spītību nav kalpi! Tas pats arī mūzikā. Arī šeit mēs varam kļūt par kaut ko un tad mērķēt uz ārzemēm. Arī tur, ārpusē, ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj kaut ko sasniegt. Tu aizbrauc pie “lielajiem čaļiem” un saki – mēs esam forša grupa no Latvijas. Protams, viņi neticīgi pašūpo galvu, bet tev ir, ko likt priekšā. Tev ir albumi, šovi, koncerti, video. Viņi skatās – normāli! Protams, tālāk domās, vai tevi var kaut kā “noformatēt” un ar tevi nopelnīt, tomēr tas ir sākums!”

Arī jaunais Jāņa Bukuma albums tiks dublēts angļu mēlē un maijā tiks izdots virtuāli. Tiesa, gan jaunajā, gan iepriekšējā platē vairākas dziesmas dziedātas ar tekstiem angliski, ieskaņotas arī kaverversijas (jaunajā CD tā ir grupas “Snow Patrol” dziesma “Chasing Cars”). “Nevajag baidīties dziedāt angliski. Ar akcentu dzied lielākā daļa pasaules – īri, amerikāņi, velsieši, nemaz nerunājot par citiem. Apbrīnoju ekspertus, kas pie mums spēj novērtēt pareizu angļu valodu. “Prāta vētra” ir pierādījums tam, ka ir iespējams izveidot “trendu”.”

Divi albumi divos gados ir steiga vai sakāmais sakrājies tā, ka plūst pāri malām? “Īstiem muzikantiem vienmēr ir daudz sakāmā atšķirībā no tiem, kuri tikai grib būt muzikanti,” smejas Jānis. “Ja dziesmas nerodas, tad gan vērts padomāt par inženiera diplomu.”

Jaunajā projektā pie tekstu rakstīšanas pirmoreiz ķēries pats Bukums. Arī “Ugunslietus” vārdu autors pamatā ir viņš, divās dziesmās palīdzējis tagadējais grupas biedrs, arī grupas “Monro” kādreizējais ģitārists Artūrs Račinskis. “Skolā Valmierā mums bija fantastiska literatūras skolotāja, bet es nenovērtēju, bolīju acis uz meitenēm! Tagad esmu sācis lasīt un saprast, kas dzejā par jēgu! Pašam gan tekstos doma iznāk diezgan “taisna” – tādā zemnieku “mērcītē”. Pašam šķita, ka tas nav īsti labi, bet Artūrs iedrošināja, jo teksti man rodas dabiski.”

Lielākā daļa dziesmu, protams, esot par mīlestību. Jānis neatklāj noslēpumu un samulsis atzīst: “Skaidrs, ka arī aiz manis stāv kāda “viņa” un, protams, atbalsta. Sievietes vienmēr ir dzinulis. Tomēr mīlestība neaprobežojas tikai ar viņām un vārdiem “es tevi mīlu”. Patiesībā tā ir visās dziesmās. Es nevēlos runāt par laicīgām lietām. Sludināt ir nenormāli neinteresanti. Gribas vilkt lieliem triepieniem. Paskatieties kino – “Titāniks”, “Avatars”, “Bada spēles” – tā pati Romeo un Džuljetas tēma vien ir.”

Jaunajā albumā skan arī veltījums Jāņa tēvam. Viņš saka – tā bijusi iekšēja nepieciešamība. “Pienākums. Šo lietu pazīst visi veči neatkarīgi no vecuma – neviens principā nav izrunājies ar tēvu, lūdzis viņam piedošanu, nav pateicis, ka mīl, novērtē un ciena. Veči kaut kā noplivinās viens otram garām, un tā tas arī beidzas. Tāpēc kopā ar Artūru sarakstījām dziesmu.”

Mūziķis atzīst, joprojām galvenā viņa dziesmās esot mūzika. “Es un vispār mana paaudze – mēs mūziku klausāmies citādi. Bērnībā taču ne velna nesapratām angliski! Domājat, ka zināju, par ko čaļi dzied? Mani tas neinteresēja. Es dzirdēju mūziku. Skaidrs, ka mūsdienās profesionāli muzikanti, tostarp arī mēs, neko nedarām tāpat vien. Caur filtru iziet arī teksts. Ja radām dziesmu, sākumā tiek nodefinēts, kas tas būs un kāpēc to vajag. Ja pats nezini, ko īsti gribi pateikt, kāpēc tu domā, ka cilvēki kaut ko sapratīs?”

Jānis smejas, viņa grupa šobrīd ir gandrīz ģimenes uzņēmums. Pie bungām – viņa znots Filips Batarags, bet meita Elza palīdzot stila lietās. “Filips arī lielākoties pārņēmis menedžmentu. Pamatlīnijas nosaku es, bet mēs dalām darbus. Nu jau esam mazs reklāmas kantoris, jo šodienas situācijas izvirza savus noteikumus.”

No 7. aprīļa “Ugunslietus” dzīvajā līs klubu tūres koncertos: 7. aprīlī albuma prezentācijā klubā “9. vilnis” Rīgā, 8. aprīlī “Četri balti krekli” Jelgavā, 15. aprīlī “Četri balti krekli” Rīgā,16. aprīlī “Nabaklab” Rīgā, 29. aprīlī “Karakums” Rīgā – akustiskais koncerts, 6. maijā – “Fontaine Palace” Liepājā, 14. maijā “Rockiklubi” Valgā un 20. maijā klubā “Melnā piektdiena” Rīgā.

Jānis atklāj: “Spēlēsim, protams, jaunās lietas – “Monro” dziesmas ārā nevelkam. Domāju, ka cilvēkiem ir daudz interesantāk atnākt un paklausīties, ko tas Bukums dara tagad. Ja gribat, salīdziniet ar to, kas bija, bet pagātne ir aiz muguras.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Jāni, dodieties tūrē pa Lielbritāniju! Te ciena īstu roku.
    Nevis Prāta Vētras catsongs.

  2. cilvēks ar pozitīvu pieredzi! skaidrs, ka tur ārpusē nevienam īsti nevajag patiesu konkurentu, tāpat to pietiek. taisība-mēs kā tauta esam neliela, bet izturīga un talantīga.

  3. Viņš runā taisnību!:)

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+