Kultūra
Teātris un kino

Latvieši nav nekādi tūdaliņi. Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Jaunnedēļ, 27. februārī, Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos izrāde “Lidojošais Travolta” Regnāra Vaivara režijā – stāsts par latviešu bailēm izrauties no sev ierastās vides, tā sacīts izrādes pieteikumā. Ieceres pirmavots ir Artūra Dīča luga, kura pārliecinoši un vienbalsīgi ieguva pirmo vietu Nacionālā teātra lugu konkursā 2016. gadā. Sarunā ar režisoru Regnāru Vaivaru arī par to, cik lielā mērā lugas iestudētājs var atļauties atkāpties no pirmavota.

– Ienākot Jaunajā zālē izrādes “Lidojošā Travolta” mēģinājumā, nāsīs iesitas īsta siena smarža, uz skatuves saripinātas lielas siena ķīpas…

R. Vaivars: – Siens ir no Kurzemes, jo izrāde vairāk par Kurzemi, Latgalē siens smaržo citādi…

– Izrādes stāsts esot par latviešu bailēm izrauties no ierastās vides. Vai jums šķiet, ka mēs tik tiešām no tā baidāmies?

– Baidās jebkurš cilvēks. Un par to arī ir izrāde. Kāpēc krietni pieauguši bērni nevēlas aiziet no mammas, kad, pēc visa spriežot, to nabas saiti jau vajadzētu pārraut? Tu sāc saņemt algu, bet vēl paliec pie vecākiem. Jo ērti. Cita vide uzliek citus pienākumus.

– To jau par Itāliju stāsta, ka jauni vīrieši ilgi neprecas un dzīvo pie mammas, bet no Latvijas gan daudzi jaunie un ne tikai kur tik pasaulē pelna maizi…

– Bet kāpēc neatgriežas atpakaļ? Dzīvo briesmīgos apstākļos, pa desmit cilvēkiem vienā istabā, bet nebrauc mājās, jo ir kauns paziņot, ka ir zaudētāji. Tas atkal ir jautājums par bailēm no izraušanās. Ne vienmēr šīs bailes saistās ar izraušanos no ierastiem apstākļiem. Tās var būt saistītas ar izraušanos no jebkā. Arī sava zaudējuma atzīšanas.

– Kas ir jūsu izrādes varonis Travolta?

– Džeks, kurš sevi sajūt kā krutāku mākslinieku nekā tie, kuri studē dažādās augstskolās, strādā institūcijās, pelna naudu… Viņš uzskata, ka galīgos laukos – mēs šo vietu nosaucām par Nirzu, jo Nirza skaniski ir kaut kas pa vidu starp nirvānu un dir…u – var radīt daudz jaudīgāku mākslu, nekā esot un mācoties jebkur citur un agri vai vēlu iekļaujoties tajās institūcijās, kas visapkārt pastāv. Bet lidojošais tāpēc, ka ar lidošanu saistās Travoltas mākslinieciskā performance.

Jo vairāk bail pamest ierasto vidi, jo lielāka ir vēlme saglabāt mugurkaulu taisnu. Ja pats saproti, ka esi mīkstais, tomēr centies savas sievas, bērnu, vecāku un draugu priekšā tāds neizskatīties. Bailes izrauties no savas vides vēl nebūt nenozīmē, ka nav iespējams tajā dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Izrādes stāsts, protams, nebūs līdzīgs Pepijai Garzeķei. Ja cilvēkiem sāp, viņi ļoti reti ir laipnīgi cits pret citu. Un visvairāk katram sāp viņš pats. Vēl tas būs stāsts par to, ka cilvēki kaut ko gaida no Dieva un nekad nedomā, kāpēc mēs neko nedodam Dievam.

Galerijas nosaukums


– Vai jums pašam arī ir saites ar laukiem?

– Mana mamma ir no Latgales. Tāpēc mēs ar Madaru (Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane. – V. K.) tur svinējām savas kāzas, kuras mamma diemžēl nepiedzīvoja, kaut ļoti gaidīja. Arī tāpēc nolēmu, ka varu atļauties visus piecsimt viesus pēc ceremonijas baznīcā Rīgā aicināt četras stundas mašīnās traukties uz Latgali… Runā, bijušas piecgades skaistākās kāzas Latvijā. Tur, Latgalē, dzīvo mammas radi, divas viņas māsas, brālis, mani brālēni. Tajā pusē ir dziļas lapsu alas, skaisti sēņu meži… Katrā kāzu jubilejā abi ar Madaru turp aizbraucam. Taču es neveidoju izrādi par laukiem, bet cilvēkiem, kuri dzīvo konkrētā vietā, kurai pašai par sevi vairs nav nekādas būtiskas nozīmes. Izrāde jau tagad ir tik stipra, ka arī tās siena ķīpas varētu izmest ārā un spēlēt pavisam tukšā telpā. Taču nekuriene nav tukšums, nekuriene ir pilnums – 
kā oāze tuksnesī, nevis caurums purvā. Vados nevis no stereotipiem priekšstatiem, bet pretējā. Pat neesmu papūlējies noskaidrot, kur īsti tā Nirza atrodas. Nav svarīgi. Būtiski, ka vēlos uztaisīt vienu latviešu izrādi, latviešu lauku gabalu, kur stāsts ir par cilvēkiem un nevis tūdaliņiem tāgadiņiem, smieklīgiem dīvainīšiem, kuri bīda dīvainus tekstus latgaļu vai kādā citā dialektā lauku eksotikā.

– Pieci režisori cīnījās par iespēju iestudēt Artūra Dīča lugu, un nu Nacionālais teātris oficiāli pavēsta, ka būs Regnāra Vaivara brīva skatuves fantāzija, bet Artūra Dīča oriģinālversija tikšot iestudēta kaut kad citreiz. Kur īsti ir tā robeža, cik daudz režisors drīkst atkāpties no lugas?

– Robežu nav. Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru. Tā strādāju divdesmit gadus, un nevienu tas nav uztraucis. Arī tas, kādas ainas tiek pārveidotas izrādes tapšanas procesā atkarībā no aktieru spēles specifikas. Tāpat rīkojos, arī iestudējot “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī (izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai un ieguva skatītāju simpātiju balvu. – V. K.). Kad stāstīju, ka esmu Bergmani pārrakstījis, visi smējās. Bet es biju izgājis veselu loku un nonācis atpakaļ pie tā paša Bergmaņa. Un uzskatu, ka esmu sapratis Bergmani vairāk nekā autors pats. Arī no tiem, kas sākumā smējās, nu daudzi saka – Bergmanim būtu jājūtas lepnam par to, kā esmu iestudējis viņa darbu un nonācis tajā vēl dziļāk Bergmanī nekā pats Bergmanis. Artūra Dīča luga man patīk, tajā ir asprātīgi dialogi, un neesmu oriģinālu izvarojis. Tā būtu pilnīga muļķība. Izrādē ir ļoti daudz no Artūra Dīča, un nevajag mani konfrontēt ar autoru.

– Pirms laika medijus aplidoja jūsu paziņojums, ka Madara Botmane zaudējusi vēl nedzimušu mazuli, bet pēc tam pavēstījāt, ka nekas tāds nav noticis, bet tādējādi jūs vienkārši esat reklamējis izrādi Ģertrūdes ielas teātrī – “Divas māsas un draudzene”. Vai tas nepārkāpj kādas ētikas robežas?

– Ar šo tekstu gribēju pateikt vienīgi to, ar ko nodarbojas prese. Un ne tikai dzeltenā, un ne tikai Latvijā. Prese rupji kāpj pāri līķiem. Un, ja to atļaujas prese, kāpēc es, reklamējot izrādi, nevarētu atļauties kāpt pāri līķiem? Patiesībā – neesošiem. Prese arī joko ar visu – pat ar Jāņa Reiņa nāvi, ievietojot ļoti nepievilcīgas bildes, lai kaut kā pastiprinātu savu mazspēju. Nelietīgi joko ar visu. Patiesībā es izdomājumu par mazuli biju ielicis feisbukā dažiem maniem draugiem, kuri saprot manus jokus. Bet dzeltenā prese vienkārši uzlauza manu feisbuku.

– Jūsu attieksme pret kritiku…

– Man ir ļoti nepieciešama konstruktīva kritika, kuru es labprāt uzklausu. Man ir gudri pedagogi – Pēteris Krilovs un Aina Matīsa, kurus aicinu arī iepriekš noskatīties izrādi, jo viņi man var pateikt priekšā to, ko pats neesmu sapratis, pamācīt, ir arī kolēģi, kas man var palīdzēt.

Bet par preses kritiķiem – cits stāsts. Viņu vērtējums nodara pāri aktieriem, pat slavējot jeb ceļot. Jo aktieri ir tiktāl iebiedēti, ka arī slavēšana izraisa verdzisku reakciju – ah, šis kritiķis mani uzteica! Tad jau šī izrāde patiešām ir laba… It kā viņi paši to nezinātu. Pēc tam viss jāsaliek atpakaļ pa plauktiņiem, sakot: jūs, džeki, saslavēja, bet tas nenozīmē, ka nav jāturpina attīstīt izrādi.

– Skumjš secinājums. Viena no iecienītākajām teātra zinātniecēm Līvija Akurātere savulaik teica, ka kritiķa pienākums ir censties saprast, ko režisors un izrādes veidotāji centušies pateikt un kā viņiem tas izdevies.

– Nebūt neapgalvoju, ka es neticētu šādiem kritiķu centieniem. Vienīgi teicu, ka viņu rakstītais nodara pāri maniem aktieriem, ir vai nav tas skumji. Ja kādreiz uz ielas esmu kāvies, tad tikai tad, kad nodarīts pāri kādam man tuvam cilvēkam. Pats esmu ļoti miermīlīgs, mani var saukt par pacifistu. Bet, ja dara pāri man tuvajiem, tad gan tā kā sadusmojos.

– Tad kā ar to atkal gan jūsu kritizētajā presē izlasāmo, ka esat draudējis ielu dziedonim Uldim Leiškalnam…

– Es tikai aizgāju uz ielas pārbaudīt, vai muzikants var nopelnīt vairāk nekā režisors. Ko es arī pierādīju – var.

– Vai ir īstenojušās tās ieceres, kādēļ izvēlējāties režisora profesiju?

– Mani kaitina, ka šausmīgi idealizē to mākslinieku padarīšanu. Es ar režisora profesiju pelnu maizi. Un domāju, ka jebkuram cilvēkam, pelnot naudu, lai tas būtu taksometra šoferis vai cilvēki laukos, par ko stāsts mūsu izrādē, vajadzētu sajust savā darbā arī radošu gandarījumu, jo tā ir vieglāk nopelnīt naudu. Esmu pelnījis visādas naudas, arī trīs reizes lielākas nekā teātrī, taču vienubrīd tas man vairs nesniedza gandarījumu un es atnācu atpakaļ pie skatuves. Kad izrādē aktieri lieliski nospēlē to, ko nekad neesi viņiem teicis un lūdzis, tas ir augstākais, ko režisors var vēlēties.

Saistītie raksti

– Martā Valmieras teātrī sāksit mēģināt izrādi “Klusa nakts, dzēra nakts”. Spriežot pēc asociācijām ar Ziemassvētku dziesmu, var gandrīz droši nojaust, ka nosaukums ir jūsu izdomāts.

– Jā. Lugas autora, Polijā dzīvojošā mūsdienu krievu dramaturga Viripajeva dotais oriģinālnosaukums ir “Pjanije” (“Dzērušie”). Tas ir gabals par četrpadsmit ļoti situētiem inteliģentiem, kuri vienā naktī satiekas dažādās situācijās. Viņi visi ir lopiski piedzērušies, bet visas viņu sarunas agri vai vēlu nonāk pie Dieva. Tas, ko Viripajevs dabūjis laukā, ir salīdzināms ar Dostojevska cienīgu teksta jaudu. Stāsts ir par to, ko vēlas Dievs un ko mēs sagaidām no Dieva.

– Jau otro reizi pieskaraties jēdzienam Dievs. Esat ticīgs?

– Neesmu reliģiozs, bet ticīgs gan. Ticu sev, Dievam manī un sev Dievā.

– Kādas ir jūsu trīs lielākās vērtības dzīvē?

– Es, Madara un dzīve.

UZZIŅA

Artūrs Dīcis, “Lidojošais Travolta”, R. Vaivara brīva skatuves fantāzija Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē

Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.

Lomās: Raimonds Celms, Ivars Kļavinskis, Kaspars Dumburs, Ģirts Liuziniks, Madara Botmane, Zane Jančevska, Juris Lisners.

Izrādes: 27. februārī (pirmizrāde), 28. februārī.

LA.lv