Mobilā versija
-1.4°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
24. februāris, 2017
Drukāt

Latvieši nav nekādi tūdaliņi. Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
REGNĀRS VAIVARS

Dzimis 1973. gadā

1997. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot diplomu aktiera un režisora specialitātē.

Spilgtākās režijas: I. Bergmana "Laulības dzīves ainas" (2016), A. Molčanova "Pusslepkava" (2015), H. Levina "Vecpuiši un vecmeitas" (2014), P. Sanajeva "Apglabājiet mani zem grīdas" (2012), "Aija pēc Jaunsudrabiņa" (R. Vaivara skatuves variants un režija, 2010 – par šo izrādi izvirzīts "Spēlmaņu nakts" 2010./2011. balvai nominācijā "Gada režisors").

Apbalvojumi: par M. Perveņeckas, N. Vorožbitas darba "Drakula. Dēmoni" (2007) iestudējumu – laikraksta "Diena" gada balva kultūrā, par E. Olbija lugas "Kam no Vilka kundzes bail?" iestudējumu – "Spēlmaņu nakts" balva "Gada dramatiskā izrāde 2003./2004. gada sezonā".

– Vai jums pašam arī ir saites ar laukiem?

– Mana mamma ir no Latgales. Tāpēc mēs ar Madaru (Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane. – V. K.) tur svinējām savas kāzas, kuras mamma diemžēl nepiedzīvoja, kaut ļoti gaidīja. Arī tāpēc nolēmu, ka varu atļauties visus piecsimt viesus pēc ceremonijas baznīcā Rīgā aicināt četras stundas mašīnās traukties uz Latgali… Runā, bijušas piecgades skaistākās kāzas Latvijā. Tur, Latgalē, dzīvo mammas radi, divas viņas māsas, brālis, mani brālēni. Tajā pusē ir dziļas lapsu alas, skaisti sēņu meži… Katrā kāzu jubilejā abi ar Madaru turp aizbraucam. Taču es neveidoju izrādi par laukiem, bet cilvēkiem, kuri dzīvo konkrētā vietā, kurai pašai par sevi vairs nav nekādas būtiskas nozīmes. Izrāde jau tagad ir tik stipra, ka arī tās siena ķīpas varētu izmest ārā un spēlēt pavisam tukšā telpā. Taču nekuriene nav tukšums, nekuriene ir pilnums – 
kā oāze tuksnesī, nevis caurums purvā. Vados nevis no stereotipiem priekšstatiem, bet pretējā. Pat neesmu papūlējies noskaidrot, kur īsti tā Nirza atrodas. Nav svarīgi. Būtiski, ka vēlos uztaisīt vienu latviešu izrādi, latviešu lauku gabalu, kur stāsts ir par cilvēkiem un nevis tūdaliņiem tāgadiņiem, smieklīgiem dīvainīšiem, kuri bīda dīvainus tekstus latgaļu vai kādā citā dialektā lauku eksotikā.

– Pieci režisori cīnījās par iespēju iestudēt Artūra Dīča lugu, un nu Nacionālais teātris oficiāli pavēsta, ka būs Regnāra Vaivara brīva skatuves fantāzija, bet Artūra Dīča oriģinālversija tikšot iestudēta kaut kad citreiz. Kur īsti ir tā robeža, cik daudz režisors drīkst atkāpties no lugas?

– Robežu nav. Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru. Tā strādāju divdesmit gadus, un nevienu tas nav uztraucis. Arī tas, kādas ainas tiek pārveidotas izrādes tapšanas procesā atkarībā no aktieru spēles specifikas. Tāpat rīkojos, arī iestudējot “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī (izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai un ieguva skatītāju simpātiju balvu. – V. K.). Kad stāstīju, ka esmu Bergmani pārrakstījis, visi smējās. Bet es biju izgājis veselu loku un nonācis atpakaļ pie tā paša Bergmaņa. Un uzskatu, ka esmu sapratis Bergmani vairāk nekā autors pats. Arī no tiem, kas sākumā smējās, nu daudzi saka – Bergmanim būtu jājūtas lepnam par to, kā esmu iestudējis viņa darbu un nonācis tajā vēl dziļāk Bergmanī nekā pats Bergmanis. Artūra Dīča luga man patīk, tajā ir asprātīgi dialogi, un neesmu oriģinālu izvarojis. Tā būtu pilnīga muļķība. Izrādē ir ļoti daudz no Artūra Dīča, un nevajag mani konfrontēt ar autoru.

– Pirms laika medijus aplidoja jūsu paziņojums, ka Madara Botmane zaudējusi vēl nedzimušu mazuli, bet pēc tam pavēstījāt, ka nekas tāds nav noticis, bet tādējādi jūs vienkārši esat reklamējis izrādi Ģertrūdes ielas teātrī – “Divas māsas un draudzene”. Vai tas nepārkāpj kādas ētikas robežas?

– Ar šo tekstu gribēju pateikt vienīgi to, ar ko nodarbojas prese. Un ne tikai dzeltenā, un ne tikai Latvijā. Prese rupji kāpj pāri līķiem. Un, ja to atļaujas prese, kāpēc es, reklamējot izrādi, nevarētu atļauties kāpt pāri līķiem? Patiesībā – neesošiem. Prese arī joko ar visu – pat ar Jāņa Reiņa nāvi, ievietojot ļoti nepievilcīgas bildes, lai kaut kā pastiprinātu savu mazspēju. Nelietīgi joko ar visu. Patiesībā es izdomājumu par mazuli biju ielicis feisbukā dažiem maniem draugiem, kuri saprot manus jokus. Bet dzeltenā prese vienkārši uzlauza manu feisbuku.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošo kriminālnoziedznieku zināšanai Atbildēt

    > pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošajiem kriminālnoziedzniekiem
    .
    PRETLIKUMĪGA CENZŪRA smird, la.lv administratīvie “locekļi”. Tieši tāpat, kā šo kriminālrecidīvo noziegumu piekopjošie “lielākie kretīni”. Galvenokārt – tāpēc, ka šajā pašreizējā “tiesiskajā valstī” CENZŪRA IR AIZLIEGTA un neizbēgami TIEK SODĪTA SASKAŅĀ AR LIKUMU!!!

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. CENZŪRA ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

    Un, arī: “Cilvēkam galva ir paredzēta galvenokārt domāšanai – NEVIS tikai kā plauktiņš cepurei / pakaramais lakatiņam, vai arī priekš tam, lai putni rumpi nepiegāna.”

  2. Hallo, žurnālist! Painteresējieties par aktieru sastāvu, lai maldināšana!

Draugiem Facebook Twitter Google+