Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. janvāris, 2012
Drukāt

LATVIEŠI PASAULĒ: Akselis Rībens

Latvijā mēs, latvieši, diemžēl paliekam aizvien mazāk. Toties pasaulē aizbraukušo tautiešu skaits kļūst lielāks. Vēsturiski mēs nepiederam pie klejotājtautām, un arī tagad latvieši nepamet savu dzimto zemi, lai klejotu. Mūsu cilvēki aizbrauc tāpēc, ka… Un šeit katram sākas savs stāsts, jo katram ir savs iemesls, kāpēc izvēlējies to darīt.

 

Ar šo numuru “Mājas Viesī” sākam jaunu rakstu sēriju “Latvieši pasaulē”, lai pastāstītu, kāpēc latvji āvuši baltas kājas, lai dotos svešumā, ko cerējuši tur ieraudzīt, ko ieguvuši un kā tur šobrīd jūtas. Mēs stāstīsim gan par tiem, kas svešās zemēs stāda rozes, lasa gliemežus, mazgā automašīnas, gan par tiem, kas, pateicoties dzīvei citā valstī, spēj īstenot un attīstīt savas Latvijā aizsāktās profesionālās ieceres.

Kad pirms dažiem gadiem sarunājos ar Stradiņa slimnīcas neiroķirurgu AKSELI RĪBENU, viņš nenoliedza iespēju, ka tuvākajā laikā varētu doties prom no dzimtenes, lai strādātu Vācijā, un viņam pavērtos iespējas darīt to, ko uzskata par vajadzīgu, bet kas Latvijā, neraugoties uz viņa ieguldītajiem pūliņiem, nav radis atsaucību. Tagad jau divarpus gadus Aksels dzīvo Vācijā, kur strādā par neiroķirurgu Ulmas universitātes klīnikā. Uz Ziemassvētkiem Aksels ar savu ģimeni – sievu Ingunu un divus mēnešus veco dēliņu Bruno – bija atbraukuši uz Latviju. Kad mēs tikāmies viņa dzimtas mājās Upesciemā, Aksels stāstīja, ka atbraukuši, lai tuviniekiem parādītu Bruno un lai dēls sajustu savas ģimenes ligzdu.

 

 

Aksels atzīst: – Es ilgtermiņā savu dzīvi Vācijā neredzu, bet patlaban esmu izvēlējies dzīvot šķirti no savas valsts un tuviniekiem, lai nenodotu savus principus, kā gribu dzīvot un strādāt. Daudzi samierinās un izvēlas dzīvot kaut kā, pārkāpjot savus principus.

 

Aksels nepārstāv ārstu dinastiju, viņš šajā ziņā ir celmlauzis. Jau studiju sākumgados ieinteresēja neiroķirurģija, jo cilvēka smadzeņu darbība, nervi saistīti ar mistiku un neizpētītu filozofiju. Savukārt ķirurģija ir tieša ārstniecības iedarbība.

Pēdējā studiju gadā Aksels stažējās Londonas neiroloģijas un neiroķirurģijas institūtā, kur pamatīgāk iepazinās ar epilepsijas ķirurģiju. Šī lieta viņu ieinteresēja. Pēc tam divus gadus nostrādāja Stradiņa slimnīcā, bet nepameta sajūta, ka pietrūkst pasaules pieredzes plašuma. Viņš meklēja iespējas, kas pavērtu jaunu apvārsni, īpaši jau epilepsijas ķirurģijā.

Jaunais speciālists saprata, ka neviena ārzemju klīnika viņu neapņemsies apmācīt šajā lietā. Iespējami tikai divi ceļi – vai nu darbs kādā klīnikā, vai arī zinātniskais darbs. Aksels aizsūtīja pieteikuma vēstules uz vairākām klīnikām un pirmo atbildi saņēma no Minhenes klīnikas profesora Vinklera, kas atbalstīja jaunā ārsta cen-
tienus.

– Kādā nedēļas nogalē aizbraucu uz Minheni un sapratu, ka tā ir laba un prestiža klīnika. Vienīgi man pašam vajadzēja meklēt finansējumu. Pirmajā pusgadā man stipendiju maksāja Amerikā dzīvojošā latviešu ārste Aina Galēja. Pēc tam ieguvu vēl citas stipendijas. Divu gadu laikā diendienā apmeklēju klīniku, kur asistēju operācijās. Epilepsijas operācijas ir ekskluzīva un dārga neiroķirurģijas daļa. Šajā laikā arī izstrādāju un aizstāvēju savu disertāciju.

2008. gadā atgriezos Latvijā ar domu, ka arī pie mums jāsāk domāt par to, lai veiktu neiroloģiskos izmeklējumus un ķirurģisko darbību attiecībā uz epilepsijas slimniekiem. Bet šim nolūkam bija nepieciešama ilgtermiņa elektroencefalogrāfija. Man bija pazīstami kolēģi, kas strādāja Somijā epilepsijas ķirurģijas klīnikā. Viņi bija atsaucīgi un vēlējās palīdzēt attīstīt šo nozari Baltijā. Šajā projektā iesaistījām arī Igaunijas kolēģus. To visu bija iecerēts veikt Eiropas Savienības ietvaros, kur iesaistītos trīs valstis – Somija, Igaunija un Latvija. Bija labas izredzes gūt finansējumu, bet projekts iestrēga Stradiņa slimnīcas administratīvajā daļā. Iemesls, kāpēc tā notika, man nav zināms.

 

Mūsu valstī sākās ekonomiskā krīze, un man pieauga neapmierinātība gan ar mūsu medicīnas sistēmu, gan valsti kopumā. Sapratu, ka viens nevar būt cīnītājs. Savā jomā biju darījis daudz – izveidojis vajadzīgos kontaktus, strādājis pie projekta bīdīšanas, bet neredzēju iespēju, ka varētu kaut kas mainīties.

 

Tolaik saviem draugiem stāstīju, ka manas attiecības ar valsti, līdzībās runājot, ir kā ar neuzticīgu sievu, kas vāļājas pa dubļiem, domā vienu, dara citu. Daži tādās attiecībās spēj nodzīvot visu mūžu, bet man tās nešķita produktīvas. Tu mīli savu valsti, tev patīk savs darbs, vari sev iestāstīt, ka varbūt pēc pusgada projekts tiks pieņemts un kaut kas mainīsies. Mēģini sevi mānīt, līdz saproti, ka tās nebūs īstermiņa grūtības.

Mani jau arī bija “sabojājuši” tie divi gadi Vācijā, jo zināju, kādas tur paveras iespējas, ka var būt arī citādi. Sapratu, kaut kas jādara, lai nejustos pastāvīgi piekrāpts un nodots no sistēmas puses. Es izturos pret dzīvi un darbu atbildīgi, nevēlos dzīvot un ārstēt cilvēkus kaut kā. Aizrakstīju pieteikuma vēstules uz divām Vācijas klīnikām un no abām saņēmu apstiprinājumu.

Aksels izvēlējās Ulmas universitātes klīniku. Ulmas pilsēta, kurā oficiāli mīt 120 000 iedzīvotāju, atrodas starp Minheni un Štutgarti. Kā Aksels piebilst – tas ir Vācijas turīgais gals.

– Iesākums nebija viegls. Vācijā strādājot, nepieciešams lielāks zināšanu apjoms nekā Latvijā. Vācieši ir ļoti pragmatiski. Pie mums ārsti reizēm vadās pēc savām izjūtām, bet Vācijā visam jābūt ar pētījumiem pierādāmam. Daudz kas jāpieņem un daudz kas “jānorij”, strādājot citā vidē.

Es labi zināju vācu valodu, tomēr tā nav mana dzimtā valoda. Pirmajā darba dienā man jau bija jādodas uz ambulanci pieņemt pacientus. Viņi jāizmeklē un jādod jēgpilns slēdziens, ko darīt tālāk.

Vācijā divās klīnikās, kuras vienu no otras šķir 30 kilometri, strādā ar dažādām metodēm. Kur nu vēl Stradiņa slimnīca un Vācija.

Mani iemeta ūdenī, lai peldu. Jau pirmajā darba nedēļā vajadzēja piedalīties operācijā. Tur operācijas veikšanā iesaistīts lielāks personāls, daudz kas notiek citādi nekā pie mums, un no lielās koncentrēšanās jaunajam dienas otrajā pusē bija grūti saglabāt skaidru uztveri, – atzīst Aksels.

Pajautāju, kā viņu sākumā uztvēra kolēģi un pacienti, vai neraudzījās ar tādu kā neuzticību, kā uz atbraucēju no Austrumeiropas?

 

– Viss atkarīgs no tā, kā sevi nostādi. Es nekad sevi neesmu uzskatījis par otrās šķiras cilvēku tāpēc, ka esmu no Austrumeiropas. Vācieši ir mietpilsoniski un snobiski, viņi saglabājuši cieņu pret tādu profesiju pārstāvjiem kā ārsti, skolotāji, advokāti. Pacienti ārstu uzrunā par daktera kungu.

 

Man kā speciālistam Vācijā ir pavērušās nesalīdzināmi lielākas iespējas, un tās zināšanas, ko esmu ieguvis, šeit nevarētu gūt. Viss laiks, kas Vācijā aizvadīts, vērtējams plusos.

Mēs ar sievu nedevāmies no Latvijas prom finansiālu apstākļu dēļ. Inguna Latvijā strādāja par ginekoloģi, rāvās vairākās darba vietās, un mēs varējām kaut kā iztikt. Tagad es ģimenē esmu vienīgais pelnītājs, bet mēs varam tērēt naudu, daudz nedomājot un neraugoties bankas kontā, cik vēl atlicis.

Es daudz strādāju, bet visur, lai labi dzīvotu, nākas daudz strādāt. Rietumos nevar pastāvēt, cepuri kuldams, ir daudz jāstrādā, daudz kas “jānorij” un daudz kam jāpārkāpj pāri.

Mana kolēģe neiroloģe no Latvijas ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Zviedriju. Viņa man rakstīja, ka jūt dusmas un aizvainojumu uz mūsu valsti par to, ka jādzīvo svešumā, jāpieņem sveša mentalitāte, jārunā svešā valodā. Mums visiem, arī tiem, kas aizbraukuši, Latvija ir sirdī tuva un mīļa. Vienīgi ir cilvēki, kas izvēlas nesamierināties ar aplamībām, kas valda mūsu valstī.

Es sevi ilgtermiņā redzu Latvijā, vienīgi nav skaidrs, kad tas brīdis pienāks. Neredzu būtisku risinājumu tām problēmām, kādas bija, kad aizbraucu. Es arī nejūtu Latvijā vajadzību pēc sevis. Kaut kā jau šeit viss funkcionē, kaut kā visi kuļas. Latvijā cilvēkam nav vērtības, paši sevi nevērtē un citi nevērtē. Mēs tiekam apmuļķoti un apkrāpti, nešķirojot ne nacionalitāti, ne profesionalitāti, ne seksuālo orientāciju. Latvieši izvēlējušies samierināties un dzīvot kaut kā, – uzskata trīsdesmit divus gadus vecais neiroķirurgs Aksels Rībens.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+