Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2013
Drukāt

Latvieši – piļu būvētāju tauta


Foto - Anda Krauze un no Tērvetes Senvēstures muzeja krājumaFoto - Anda Krauze un no Tērvetes Senvēstures muzeja krājuma

Kamēr galvaspilsētā par vairāk nekā 100 miljoniem latu Latvijas valsts ceļ ar modernajām tehnoloģijām bagātīgi aprīkoto stikla pili, tikmēr tās pilsoņi tuvāk un tālāk no Rīgas būvē daudz pieticīgākās koka pilis.

Pirmā bija arheoloģiskā ezerpils Āraišos, tad baltu virsaišu pilskalnu ideālā konstrukcija Lielvārdē un zemgaļu valdnieka koka pils Tērvetē. Nu latgaļu koka pils top arī Andrupenē un krūmi tiek plēsti pils būvvietā Kuldīgā. Vai, izrādot senās nocietinājumu sistēmas, vien radoši cenšamies piesaistīt tūristu romantiskāko daļu, vai arī aiz guļbaļķu piļu sienām gribam nosargāt ko vairāk – savu latvietību?

 

 

Tautiskā romantisma paraugs Latgalē

Dagdas novada Andrupenes pagasta Pušas Zundās Aleksandrs Lubāns kopā ar domubiedriem būvē 9. – 12. gadsimta latgaļu cilšu koka pili, kuru nosaucis par Krama kalnu. Te kalna galā top pils ar torņiem un paceļamo tiltu. Bet pats valdnieks, tērpies vilkādās, rokai dusot uz zobena, vēro apkārtni un sagaida ciemiņus. Mazajā upītē izbūvēta osta vienkočiem.
Pils3-ak

– Nav karš, bruņas nevilkšu, – nosaka Aleksandrs, pirms sākam kāpienu stāvajā Krama kalnā. Sniegs jaucas ar lietu, taču senajā latgaļu tērpā esot silti. Kājaviem no vilku ādas pazolei izmantots arī mūsdienīgāks materiāls – gumija. Vēsturiski šeit pilskalns nav bijis, bet tuvējos pakalnos arheologi tādus saskaitījuši pat četrdesmit divus. – Sākumā bija vārds, un tas aizskāra manu lepnumu. Man uzsita asini, ka Lielvārdē ir sava pils, Tērvetē arī, kā mums, latgaļiem, var nebūt!

Ziemeļu tornis tapis pirmais. Nē, vispirms ar ekskavatoru rakts aizsargvalnis. Rakts, pārrakts, dienā, naktī, neviens jau nav zinājis, kādam tam īsti jābūt. Tagad tas apjož kalna galu 15 x 17 metru platībā.

Sākumā Aleksandrs pili būvējis viens pats, bet ātri vien sapratis, ka mērķi ir daudz lielāki un augstāki nekā viena cilvēka varēšana, un tagad ir Krama (Kroma) biedrība, uz kuru vietējie jaunieši jau stāvot rindā, lai iestātos. Īpaši aktivitāte parādījusies pēc referenduma par latviešu valodu.

– Mums taču ir divi tūkstoši grāmatu latgaļu valodā! Lai to pierādītu Eiropai, aizvedām uz starptautisko grāmatu izstādi tūkstoti latgaļu grāmatu, stāvēju vilkādās un teicu: mums ir pašiem sava valoda, kurā ikdienā runā vismaz 200 tūkstoši cilvēku!

Doma par latgaļu pili Aleksandru nodarbinājusi jau kopš 2001. gada, bet pils būvniecība sākta 2007. gadā, kad bebri nopostīja sešus hektārus meža. – Varēju sausos baļķus pārdod granulām, šķeldai, kādus trīs trūkstošus latu nopelnītu. Par to bija iespējams aizbraukt uz Taizemi, vēl kaut kur, apēst desās, izpirkt zeķbiksēs, varēju mājā remontu uztaisīt, bet es ceļu latgaļu pili. Tas ir kas vidējs no mūsu 42 pilskalniem.

Latgalē krama kalnu ir ļoti daudz. Aleksandram un viņa domu biedriem tas nav tikai skanīgs vārds, tas simbolizē spēku, aizsardzību, patvērumu, dzīvību. – Es iemācījos arī uguni iekurt ar kramu, – piebilst Aleksandrs un, lai pierādītu, uzšķiļ ar šķiļamdzelzi dzirksteles. Šīs un citas zināšanas viņš ieguvis no latvju rakstiem.

Šogad pilskalnā esot jāuzceļ saimes nams, lai ir kur biedrības biedriem sanākt vienkopus, jo nu jau vairs visi vienā istabā neietilpstot. Kad vaicāju, ko kroma brāļi, kopā sanākuši, dara, uzzinu, ka viņi nav tikai runātāji. Piemēram, pirms ziemas iestāšanās viens no darbiem bijis akmeņu mešana upē. – Akmens atdzīvina upi. Ūdens bagātinās ar skābekli, straume palielinās un upe dabiski attīrās, – jau piemirstās zinības atklāj Aleksandrs.

Latgalē pils top kā latgaļu varēšanas apliecinājums. – Latgalietis nekad neteiks: mana mazā Latgale, jo esam lieli! – piebilst Aleksandrs, izvadot viesus pa vārtiem.

 

Kuldīgā pils tirgotājiem un amatniekiem

Ja senajiem latviešiem pirms būvniecības būtu jākārto tik daudz papīru, cik Kuldīgas koka pils celtniecības iniciatoriem, tad, iespējams, mēs joprojām dzīvotu kokos.

Kad beigsies ledus laikmets, tas ir, šā gada ziema, Ventas kreisajā krastā, iepretī rumbai, koka pili sāks būvēt Viesturs Zviedris. Te būs pulcēšanās vieta daiļamata meistariem, maizes cepējiem, laimes lējējiem un citu senu arodu zinātājiem. – Pavasaros un rudeņos, kad lido zivis, Kuldīgā notiek tirgus, taču, manuprāt, šī vieta cilvēkiem būs piemērotāka, – teic Viesturs. Viņa acis aizrautīgi mirdz, rādot aizaugušajā un vēl ar sniegu un ledu klātajā kalnā savu nākotnes vīziju. Pilij būs divi sargtorņi – viens uz austrumiem, otrs uz ziemeļiem. Katrā pils ēkā apmeklētāji varēs iejusties savā gadsimtā, mēģinot uzzināt, kas ir “senlatviskums”.

No pils uz Mārtiņsalu pāri upei vedīs trošu pārceltuve. – No šejienes var redzēt, kā Ventā laši un vimbas lēkā. Tas ir burvīgi… Tik tuvu no citas vietas tas nav iespējams. Eiropā viss ir tik ļoti sakārtots, ka viņiem jābrauc meklēt mežonīgāku dabu. No vienas puses, kas būtu pilsētā, bet no otras – ārā. Šo skatu ir redzējuši tikai vecie kuldīdznieki, – stāsta Viesturs. Ir grūti noticēt, ka narkomānu iecienītajā krūmājā kādreiz ganījušās govis un puiši veduši meitenes iepazīt siena zārdu noslēpumus.

Sapnis par koka pili Kuldīgā ir vismaz desmit gadus sens, sākumā to ļāvuši celt Ventas lejtecē, taču Viesturs un viņa domubiedri uzskata, ka pilij ir jābūt kalnā, lai vēji pūš un saule apspīd. Tad kokam būs ilgs mūžs!

– Pils nav suņubūda, kuru var celt aizslēpti no acīm! Latvieši vienmēr savas pilis ir cēluši kalnā, kur pretiniekam ir grūti piekļūt un iebrucējus viegli atvairīt, – savu ilgo cīņu par pili kalna galā aizstāv Viesturs.

Lai nokļūtu līdz pils būvvietai, jāiet garām nodegušās sērkociņu fabrikas mūriem. Kuldīdznieki joprojām nav atmetuši cerības, ka kādreiz šajā krastā atkal būs darba vietas, dārdēs baļķi un kūsās dzīve. Taču iesākumā kuldīdznieki vilinās tūristus ne tikai ar Eiropas platāko ūdenskritumu un viduslaiku vecpilsētas ieliņām, bet arī ar koka pili. Ja cīņa ar birokrātiju nebūtu ilgusi visu aizvadīto gadu, tad pils pie Kuldīgas rumbas pirmos tūristus uzņemtu jau šovasar. Tagad atklāšanas svētki pārcelti uz 2014. gada pavasari.

 

Tērvetē cenšas rekonstruēt vēsturi

ZemgSvetki2012Šogad Tērvetē 1. maijā iecerēts oficiāli atklāt 13. gadsimta koka pils rekonstrukcijas pirmo kārtu, iepriecina Tērvetes senvēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums. Taču jau šobrīd pilskalns ir dzīvs un katru gadu pulcē senā dzīves veida cienītājus uz Zemgaļu svētkiem. Šajos svētkos tiek popularizēta zemgaļu kultūra un amata prasmes, kādas tās varēja būt laikā no 9. līdz 13. gadsimtam, rādīti zemgaļu un krustnešu cīņu paraugdemonstrējumi, rīkoti Livonijas, Krievzemes un Prūsijas zemju bruņinieku turnīri, notiek loku un arbaletu šaušanas sacensības, darbojas amatnieku tirdziņš.

Tērvetes pili iecienījuši ne tikai vēstures rekonstrukciju klubu biedri, šī ir arī populāra ekskursiju vieta. Koka pils pēc tās pabeigšanas varētu būt viena no lielākajām Ziemeļeiropā, un tajā tiks izstādīta Normunda izveidotā Tērvetes muzeja ekspozīcija. – Šeit būs četras reizes vairāk vietas nekā muzejā un līdz ar to apmeklētājiem pieejama paplašināta rotu un sadzīves priekšmetu arheoloģisko rekonstrukciju kolekcija, kas šobrīd vietas trūkuma dēļ pilnībā netiek izstādīta, – stāsta Normunds. Tērvetes muzeja ekspozīcijā apskatāma viena no lielākajām zemgaļu rotu atdarinājumu kolekcijām, tērpi, ieroči, zīmējumi.

Šobrīd uzbūvēta sarežģītākā pils daļa – viena no trim sienām, priekšvalnis, galvenie ieejas vārti. Pagalma vidū gandrīz pabeigta arī viena dzīvojamā ēka, kurai vēl jāuzliek jumts un jāiekārto.

Līdz Tērvetes 800 gadu svinībām 2014. gadā iecerēts uzcelt arī abas pārējās pilskalna sienas ar valdnieku ēku, dzīvojamām ēkām un arī atjaunotu pazemes eju. Valdnieka ēkai baļķi jau ir sagādāti, un, uzlabojoties laika apstākļiem, darbi varētu sākties, sola zemgaļu vēstures pētnieks, arheologs Normunds Jērums.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+