Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

Latvieši Rīgā labprātīgi atdevuši varu “Saskaņas centram”

Foto - LETAFoto - LETA

Par Kārļa Ulmaņa izteikumiem, viņam vēl pēdējās dienas vadot prezidenta amatā, tautā klīst bezgala daudz nostāstu. Minēšu vienu. Prezidentam jautāja, kā latviešiem rīkoties okupācijas gadījumā. Atbilde bija – izsēdēt. Zobus sakodušiem dziedāt internacionāli un izsēdēt drūmos gadus.

Tad jautāja par pēcokupācijas posmu. Ulmanis atbildēja – tai Latvijai, kura nāks pēc tam, mēs vairs nebūsim vajadzīgi. To teikdams, viņš nedomāja sevi personiski. Kārlis Ulmanis bija gudrs vīrs un lieliski izprata vēsturisko situāciju. Par okupācijas ilglaicīgumu viņam ilūziju nebija. Prezidents domāja ko citu – tai Latvijai, kura nāks pēc okupācijas, mazsvarīga būs nacionālas valsts, latviskas Latvijas ideja. Tā ideja, kurai visu savu dažādi vērtēto dzīvi veltīja Kārlis Ulmanis un mūsu valsti proklamējušie politiķi.

Vērojot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, atliek vien pabrīnīties par prezidenta tālredzību. Okupācijas gados valsts iedzīvotāju sastāvs ir radikāli mainījies, citāda ir šodienas vērtību sistēma un padomju gadi neatgriezeniski salauzuši latviešu tautas garu. Tā paaudze, kura aizmiegot lika pagalvī sapni par Latviju, šodien staigā aizsaules ceļus vai arī ir ļoti sirmā vecumā. Nākamā paaudze – cilvēki senioru gados un ļoti aktīvi vēlētāji – bezcerīgi slīgst nostalģijā pēc aizgājušajiem labajiem padomju laikiem, kad komunālie pakalpojumi bija lēti un biļete sabiedriskajā transportā maksāja vien četras kapeikas.

Jaunākajai paaudzei savukārt latviska Latvija vispār ir tukša skaņa, viņi brauc prom no savas valsts. Jauniešiem grūti pārmest – neviens viņus savai valstij nav audzinājis, toties visus šos gadus skaidroja, cik nepieciešami būt konkurētspējīgiem Eiropas darba tirgū.

Vien tagad, divdesmit un vairāk gadus pēc neatkarības atjaunošanas, politiķi sāk runāt par nepieciešamību skolās ieviest valstiskās audzināšanas stundas. Un nekādi nevar izdomāt, kā tās ieviest krievu mācību iestādēs. Visticamāk, runas beigsies ar to pašu, ar ko beidzās vāvuļošana par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu sadzīvē pēc apkaunojošā valodu referenduma. Proti – ar neko. Jo latviešos nav izpratnes, kāpēc vajadzīga nacionāla valsts.

Ja valsts pamatnācija, neviena nespiesta, bez ļaunuma un viltus atdod varu partijai, kura savā programmā pauž Latvijas valstiskuma idejai naidīgas domas, jautājumi ir lieki. Atliek vien atcerēties Ulmaņa teikto – tai Latvijai, kura sekos pēc okupācijas, mēs vairs nebūsim vajadzīgi.

Nacionālas, latviskas valsts politiku un nacionālu ekonomiku lāgā neaizstāv pat partija, kura savā ikdienas retorikā ir ļoti nacionāla.

Runa ir par “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK. Pašvaldību vēlēšanu laikā apspriežot Brokas kundzi, tika minēts “pozitīvais nacionālisms”, izcelts sievišķīgais trauslums un neuzbāzīgā elegance, bet es no visa dzirdētā tā arī neizlobīju, kas konkrēti ar to tika domāts. Uz varu galvaspilsētā pieteicās ļoti kautrīga partija, kas pati par sevi neko nesaka.

Rezultātā latvieši Rīgā labprātīgi atdeva varu “Saskaņas centram” un mīļi dalīsies varā vēl divās lielākajās Latvijas pilsētās – Liepājā un Daugavpilī. Nevajag grimt pašapmānā, nākamajās Saeimas vēlēšanās promaskaviskie spēki iegūs varu visā valstī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+