Latvieši uzzinās vairāk par Somiju 0
Helsinku universitātes profesora Henrika Meinandera “Somijas vēsture” ir pilnīgākais Somijas vēsturei veltītais darbs, kas līdz šim latviski iznācis.
Notikuma nozīmību pirmdien uzsvēra ne vien paša autora, bet arī Somijas ārlietu ministra Erki Tuomiojas ierašanās uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Apgādā “Jumava” sagatavotais sējums tika atvērts Rīgas Stradiņa universitātē, ārvalstu vēstniecību pārstāvjiem un vairākiem Saeimas deputātiem klātesot. Kā norādīja Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds, Somijai un Latvijai vēsturiski netrūkst paralēļu – abas valstis ilgi atradušās zem svešas varas, abās nacionālā atmoda notika 19. gadsimtā un abas neatkarību ieguva Pirmā pasaules kara noslēgumā. Par līdzībām, neaizmirstot arī atšķirības, tāpat runāja grāmatas autors Henriks Meinanders. Zviedru cilmes profesora “Somijas vēstures” latviskā versija ir jau septītais šīs grāmatas tulkojums svešvalodā. Meinanders ir pieskaitāms šābrīža Somijas “topa” vēsturniekiem, kam pieder vairāki Somijas un visa Ziemeļeiropas reģiona vēsturei veltīti darbi. Somu viesis uzsvēra, ka nacionālās vēstures rakstīšana ir nepieciešams process, kas nekad neapsīkst, jo nācija kļūst izglītotāka, mainās arī tās prasības.
Konkrētais izdevums stāsta par Somijas vēsturi no pirmatnējo cilšu laikiem, taču uzsvars likts uz 19. un 20. gadsimtu, kas arī aizņem aptuveni divas trešdaļas grāmatas 213 lappušu apjoma.
Meinanders atgādināja, ka Latvijā un Somijā nacionālā apziņa radusies 19. gadsimta gaitā, pateicoties inteliģences pūliņiem, bet valstu dzimšana notikusi, pateicoties vairākām politisko procesu ķēdes reakcijām Eiropā, “nevis politiķu gudrībai vai negudrībai”.
Somijas lielkņazistes autonomā statusa Krievijas impērijā dēļ neatkarības pasludināšanas brīdī somi jau bija uzkrājuši krietnu iekšējās pārvaldes pieredzi, kā arī guvuši iemaņas attiecību veidošanā ar Krieviju. Paradoksāli, bet Somijai, tāpat kā Baltijai, boļševiku režīms bija izdevīgs, jo sava sākotnējā vājuma dēļ ļāva nosargāt pasludināto neatkarību. Ja Krievijas pilsoņu karā uzvarētu monarhistiskie spēki, Somijai un Baltijai, visdrīzāk, nāktos atgriezties atjaunotajā impērijā. Meinanders atklāja, ka somu zināšanas par savas tautas vēsturi nemaz nav tik labas, kaut Somijas skolās vēsturi mācot vēl vairāk nekā Zviedrijā, tomēr tas neattiecas uz Otrā pasaules kara notikumiem, kuru atbalss joprojām dzīvo faktiski katrā somu ģimenē un izpaužas arī valsts politikā. Līdzīgi ir ar tā saukto “finlandizāciju” – aukstā kara perioda politiku, kad Somija ieturēja lojalitāti PSRS, apmaiņā saņemot ekonomiskos labumus. Kaut “finlandizācijas” periodā pastāvēja zināmi ierobežojumi valsts politiskās dzīves brīvām izpausmēm, piemēram, nebija iespējama pretmaskaviskas valdības izveidošanās Helsinkos, kopumā “finlandizācijas” politika no sabiedrības viedokļa tiek vērtēta pozitīvi, jo padarīja Somiju par industriāli attīstītu labklājības valsti.
Somijas ārlietu ministra Erki Tuomiojas uzruna pārsvarā bija veltīta Somijas un Baltijas valstu likteņu salīdzinājumam 20. gadsimtā. Ministrs atzina, ka Somija padomju laikā nevarēja atļauties apšaubīt Baltijas valstu okupācijas likumību, taču, kas attiecas uz Igauniju, tad Somijas TV un radioraidījumi, kā arī radniecīgās saites radījušas spraugu “dzelzs priekškarā”. Tuomioja apstiprināja, ka somu ārpolitikas princips attiecībā pret PSRS, tāpat kā lielā mērā pret Krieviju, ir: “Neprovocē un neļaujies provokācijām.”
