Latvijā
Sabiedrība

Zīgerists vairs neiebilst pret ES un NATO; lielāko draudu saskata islāmā 16


90. gadu vidū, kad Zīgerista partija guva negaidīti labus panākumus Saeimas vēlēšanās, viņš pārsteidza Latviju ar līdz tam neredzētiem priekšvēlēšanu šova paņēmieniem, piemēram, lidoja pie vēlētājiem ar helikopteru.
90. gadu vidū, kad Zīgerista partija guva negaidīti labus panākumus Saeimas vēlēšanās, viņš pārsteidza Latviju ar līdz tam neredzētiem priekšvēlēšanu šova paņēmieniem, piemēram, lidoja pie vēlētājiem ar helikopteru.
Foto no privātā un no “LA” arhīva

29. janvārī 70 gadu jubileju nosvinēja Joahims Zīgerists, kurš bija viens no spilgtākajiem tēliem 90. gadu Latvijas politikā. Zīgerists jau sen ir aizgājis no politikas, bet joprojām bieži viesojas Latvijā un bez liekas publicitātes velta savu laiku un līdzekļus labdarībai. Intervijā “Mājas Viesim” viņš dalās iespaidos par notikumu attīstību Latvijā, Eiropā un pasaulē.

Joahims Zīgerists uz Latvijas politiskās skatuves parādījās pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Artuss Kaimiņš vēl bija tikai bravūrīgs zeņķis skolas solā, un tieši Zīgerists bija tas, kurš Latvijas publiku iepazīstināja ar vēl neredzētiem populisma un priekšvēlēšanu šova paņēmieniem. Šīs metodes lieliski darbojas arī mūsdienu sabiedrībā, ko apliecināja Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, lai gan Zīgerists apgalvo, ka Tramps viņam šķiet “pretīgs”.

Zīgerists dzīvo Vācijā un jau sen ir attālinājies no Latvijas politikas; viņam nācies saskarties arī ar nopietnām veselības problēmām. Taču iespēju robežās viņš cenšas apmeklēt Latviju, jo šeit dzīvo viņa pusmāsa Rita un citi radi. Zīgerista tēvs Ludvigs Šmits pirmās brīvvalsts laikā bija agronoms, bet Otrā pasaules kara gados dienēja latviešu leģionā un vēlāk nonāca Vācijā. Pēc neatkarības atjaunošanas Zīgerists atguva tēva īpašumu Jaunsvirlaukas pagastā Zemgalē, kur uzbūvēja arī nelielu baznīcu. Tās altāri rotā dzintara krusts, tādēļ dievnams pazīstams kā Dzintara kapela.

“Joahims ir ļoti atsaucīgs cilvēks, viņš sniedzis atbalstu ļoti daudziem, kas pie viņa vērsušies pēc palīdzības,” stāsta mācītājs Sandis Ratnieks. Savulaik atbalsts Latvijas grūtdieņiem bija daļa no Zīgerista politiskās kampaņas stratēģijas, taču arī pēc aiziešanas no politikas viņš jau ilgus gadus turpina nodarboties ar labdarību, turklāt bez lielas publicitātes. “Viņš tā rīkojas bez liekas reklāmas. Labdarība viņam bija svarīga pirms iesaistīšanās politikā un arī pēc tam,” norāda Ratnieks.

Pirms pāris gadiem Jelgavas novada dome apbalvoja Zīgeristu ar Goda diplomu un Atzinības rakstu, jo naudas izteiksmē viņa sarūpētā palīdzība bija mērāma simtos tūkstošu eiro. “Zīgerists ir ļoti daudz palīdzējis mūsu pagasta bērniem un pensionāriem. Viņš turpina to darīt, sagādā paciņas uz Ziemassvētkiem,” stāsta bijusī Jaunsvirlaukas pagasta vadītāja Inta Savicka. “Joahims ir brīnišķīgs cilvēks. Mēs par viņu varam teikt visu to labāko.”

Zīgerists savu politisko karjeru Latvijā sāka LNNK rindās, un daudzu atmiņā palicis ar banānu dāļāšanu vēlētājiem (banānus saņēma Zīgerista atbalstītāji, kas ar autobusiem tika vesti no Rīgas uz Jelgavu, lai nobalsotu par viņu). Zīgeristu ievēlēja Saeimā, bet drīz vien viņš saķildojās ar partijas biedriem un zaudēja deputāta mandātu. Zīgerists izveidoja savu politisko spēku “Tautas kustība Latvijai”. Viņa zvaigžņu stunda bija 6. Saeimas vēlēšanas 1995. gadā, kad Zīgerista partija saņēma 142 000 balsu un ieguva 16 vietas Saeimā.

Galerijas nosaukums

Ziedoņa Čevera valdībā Zīgeristam bija paredzēts ekonomikas ministra postenis, bet Saeima šo valdību neapstiprināja. Zīgerists tāpat nevarētu pildīt ministra pienākumus, jo nebija apguvis latviešu valodu pienācīgā līmenī. Viņam pašam ir cita versija par tā laika notikumiem. “Es gribēju iesēdināt “bandītus” cietumā un turēt tik ilgi, līdz viņi atdotu tautai nozagto naudu. Eiropa sāktu klaigāt par jaunu “diktatoru”, bet pēc dažām dienām Latvijas mafija mani nošautu vai nogremdētu Daugavā ar betona bluķi pie kājām,” laikrakstam “Vesti Segodņa” savulaik stāstīja Zīgerists.

“Ja mēs būtu tikuši valdībā, būtu citādi. Diemžēl liktenis mums nedeva šādu iespēju,” stāsta kādreizējais Zīgerista cīņubiedrs Odisejs Kostanda. “Bet ir tāds teiciens: “Tev piedots tiks, ja nevarēji, nemūžam ne, ja negribēji!” Mēs gribējām, bet nesanāca.”

Zīgerista partija vēl centās iekļūt arī 7. Saeimā, bet saņēma tikai 1,7% balsu. Nelīdzēja arī tas, ka vēlētājiem tika dalīta zeme, kas esot atvesta no Kārļa Ulmaņa kapavietas Turkmenistānā. “Nožēlojams ir cilvēks, kurš ar šiem pīšļiem mēģina būvēt sev politisko virsbūvi,” Zīgerista rīcību komentēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Pēc neveiksmes vēlēšanās Zīgerists aizgāja no Latvijas politikas, jo sapratis, ka šeit esot ieradies par agru un Latvija viņu vēl nesaprot. “Man visu laiku bija iekšēja izjūta, ka esmu nokļuvis cūku aizgaldā un pats negribu sasmērēties,” par mūsu politisko vidi kādā intervijā izteicās Zīgerists. 2003. gadā viņš gan atkal mēģināja ietekmēt politiskos procesus Latvijā, iesaistoties kampaņā pret mūsu valsts pievienošanos Eiropas Savienībai. Presē tika publicētas Zīgerista reklāmas ar lozungu “Staļins to nepaveica – bet ES Latviju pazudinās”. Zīgerists uzskaitīja vairākus argumentus, kādēļ pievienošanās ES varētu nebūt tik rožaina, kā to attēloja tā laika Latvijas politiskā elite. Piemēram, viņš pareģoja, ka Latvija zaudēs “veco labo latu”, eiro izraisīs cenu kāpumu, bet Rīgā un citās pilsētās par pašvaldības vadītājiem kļūs krievi. “Latvijas jaunatne kā bēgļi lielā skaitā pametīs šo zemi. Mēs kļūsim par vecu zemi un lēnām izmirsim,” 2003. gadā brīdināja Zīgerists.

Lai gan kopējais vēstījuma tonis bija pārāk pesimistisks un Staļina piesaukšana bija nevietā, tomēr nevar noliegt, ka daudz kas no Zīgerista pareģotā ir piepildījies: lats ir nomainīts ar eiro, Rīgā saimnieko Ušakovs, bet simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju aizbraukuši uz citām ES dalībvalstīm. “Joahims dzīvoja Vācijā un redzēja gan Eiropas Savienības stiprās, gan vājās puses. Tagad notiekošais liecina, ka viņam bija taisnība,” uzskata Kostanda. Taču pats Zīgerists tagad intervijā atzīst, ka pievienošanās ES un NATO tomēr bija pareizs solis.

Cik bieži jums sanāk atbraukt uz Latviju?

Vienu nedēļu divu trīs mēnešu laikā es pavadu Latvijā. Šeit joprojām ir mana ģimene un daudz draugu. Vācija ir mana dzimtene, bet Latvija ir mana tēvzeme, un tas nekad nemainīsies.

Zemgales pusē jūs aktīvi nodarbojaties ar labdarību; par savu ieguldījumu esat saņēmis Jelgavas novada Goda diplomu. Kas jūs pamudina palīdzēt Latvijas grūtdieņiem?

Dievs mums ir dāvājis dzīvību, un man šķiet, ka katra uzdevums ir šo vērtīgo dāvanu neizniekot, bet darīt labu. Mans uzdevums visas dzīves garumā ir bijis palīdzēt cilvēkiem. Tas ir manas dzīves saturs, nevis politisks triks. Kā žurnālists esmu daudz ceļojis pa pasauli un redzējis daudz nabadzības. Diemžēl arī Latvijā. Kaut gan jau vairāk nekā desmit gadus esam daļa no Eiropas Savienības, joprojām ir lietas, kas mūsu valstī mainās pārāk lēni.

Savulaik jūsu politisko karjeru apgrūtināja nepietiekamās latviešu valodas zināšanas. Vai pa šiem gadiem esat iemācījies latviešu valodu?

Savu politisko darbību Latvijā es nepārtraucu valodas zināšanu dēļ. Būsim taču atklāti – mana latviešu valoda bija pietiekami laba, lai mani un manu partiju 1995. gadā saprastu 18 procenti vēlētāju (patiesībā Zīgerista partija saņēma 15% balsu. – Red.). Politiskais spēks, kuru es izveidoju kopā ar savu draugu Odiseju Kostandu, beigās neguva vēlētāju atbalstu tāpēc, ka mēs bijām spiesti palikt opozīcijā. Strādājot opozīcijā, partija nevar aktīvi piedalīties politiskās vides veidošanā. Tādi ir demokrātijas pamatprincipi, un katram politiķim, arī man, tas ir jāakceptē.

1995. gadā Latviju pārsteidza Zīgerista partijas panākumi Saeimas vēlēšanās. Tagad daudziem liels pārsteigums bija Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās. Vai jums pašam tas bija pārsteigums?

Lielbritānijas izstāšanās nenesīs neko labu Eiropai. Sevišķi jau pašai Lielbritānijai. Lielbritānija vēlas “mazliet būt Eiropas Savienībā”, taču tas nav iespējams. Tāpat kā nav iespējams būt “mazliet stāvoklī”. Es varu atļauties teikt, ko domāju. Tramps man gan cilvēciski, gan politiski šķiet pretīgs. Viņš pats sevi apzīmē par “varenāko darba devēju, kādu Dievs ir radījis”. Tā ir lielummānija kvadrātā. Bet gan jau ASV parlaments viņu atgriezīs realitātē, tāpēc latviešiem nevajadzētu pārlieku satraukties.

Jūsu panākumi toreiz tika skaidroti ar protestu pret valdošo eliti; tās nicinošo attieksmi pret “mazo cilvēku”. Vai politiķi Latvijā un citur pasaulē ir mācījušies no savām kļūdām?

Gan pasaulē, gan arī Latvijā diemžēl ir politiķi, kuri ir aizmirsuši, ka politiskā vara tiem dota tikai uz laiku, un šo varu viņiem ir dāvājuši vēlētāji. Domāju, ka tā ir bijis kādreiz un būs arī nākotnē. Šādi domājošs politiķis ir attālinājies no tautas un vēlētāja, un visbiežāk tas arī norāda uz viņa inteliģences un empātijas līmeni. Es nāku no pašas “apakšas”. Visu, kas man dzīvē ir bijis, esmu sasniedzis tikai un vienīgi saviem spēkiem, tāpēc tuvumu parastajiem cilvēkiem “uz ielas” nekad neesmu tēlojis. Tā es domāju. Es izjūtu dziļu respektu pret cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ dzīvē nav paveicies, un pateicos Dievam par to, ka viņš dažkārt man ir devis veiksmi.

Vēlētāju atmiņā esat palicis arī ar banānu dalīšanu balsošanas dienā. Vai jums pašam garšo banāni?

Tie bija un ir komunistu safabricēti meli. Un mani pretinieki savā aprobežotībā pat nepamanīja, ka, izplatot šos melus, paši ir degradējuši latviešu tautu par tādu, kuru var “uzpirkt ar banāniem”. Bet, tieši pateicoties šiem apmelojumiem, es toreiz ieguvu vēl lielāku atbalstītāju loku. Vienā no iepriekšējiem jautājumiem jūs pieminējāt Jelgavas novada Goda diplomu. Varbūt labāk man toreiz būtu bijis jāpiešķir “Zelta banāns”? Vismaz žurnālistiem būtu par ko rakstīt arī turpmākos 20 gadus. Mūsdienās trūkst spilgtu un drosmīgu politiķu. Politiķi ir kļuvuši par politiskās sistēmas skrūvītēm ar vienu vienīgu mērķi – saglabāt savu varu.

1995. gadā pēc Saeimas vēlēšanām ne Mārim Grīnblatam, ne Ziedonim Čeveram neizdevās izveidot valdību, tādēļ pie varas nāca Andris Šķēle, kurš valsti gribēja vadīt kā uzņēmumu. Kāds ir jūsu viedoklis par tā saukto oligarhu lomu Latvijas politikā?

Es šobrīd vairs neesmu Latvijas politikā, tāpēc nevēlos šo jautājumu komentēt. Taču katrs, kurš mani atceras un pazīst, visdrīzāk var nojaust, ko es par to domāju.

Vai tolaik izjutāt Ventspils mēra Aivara Lemberga lielo ietekmi uz Latvijas politiku? Jūsuprāt, kas ir noturīgās Lemberga popularitātes pamatā?

Lembergam noteikti var pārmest ļoti daudz, mēs to zinām un nojaušam, taču jāatzīst, ka viņš ir viens no retajiem, kurš savu pilsētas domes priekšsēdētāja darbu tomēr ir veicis labi. To diemžēl nevar teikt par daudziem citiem pašvaldību vadītājiem.

Kad darbojāties politikā, nelabvēļi deva mājienus par jūsu netradicionālo seksuālo orientāciju, lai iedragātu jūsu reputāciju. Latvijai tagad ir ārlietu ministrs, kurš atklāti paziņojis, ka ir gejs. Vai tas liecina, ka sabiedrības attieksme pret seksuālām minoritātēm ir mainījusies?

Šķiet, šis apgalvojums Latvijā jau ir kļuvis par folkloru. Es to nekomentēšu. Es varu arī jums pavaicāt, vai jūs labprāt mīlējaties ar apavu birstēm un mežacūkām?

Jūsu tēvs Ludvigs bija latviešu leģionārs. Kā jūs vērtējat leģionāru lomu Otrā pasaules kara vēsturē? Par to ir ļoti dažādi viedokļi: vieni uzskata leģionārus par varoņiem, otri – par kara upuriem, bet citi – par noziedzīgā Hitlera režīma rokaspuišiem.

Nav tādas lietas kā kolektīvā vainas apziņa. Vēsturniekiem un politiķiem ļoti patīk daudzus notikumus vispārināt. Sevišķi tos, kas norisinājušies pagātnē. Taču tas nav iespējams. Lielākā daļa leģionāru nebija fašisti, bet gan latviešu vīri, kuri neredzēja citas iespējas, kā aizsargāt Latvijas neatkarību no pasaules lielākā masu slepkavas. Iesaistīšanās leģionā viņiem bija vienīgā iespēja. Šie vīri cīnījās, zaudēja dzīvību, bet viņi nesēdēja malā.

Jūsuprāt, vai Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO bija pareizs solis?

Jā, es uzskatu, ka tas bija pareizs solis. Mūsu valsts ir maza, ar nelielu iedzīvotāju skaitu un nedaudziem resursiem. Lai uz pasaules kartes Latvija būtu arī pēc 100 gadiem, mums jāizvēlas cita politika. Ne tāda, kādu to var atļauties lielās un bagātās valstis.

Vācijā šogad atzīmēs 500 gadu jubileju kopš Martina Lutera aizsāktās reformācijas. Taču mēs redzam, ka kristietība Eiropā pakāpeniski zaudē savas pozīcijas. Vai šis process ir nenovēršams?

Realitāte ir tāda, ka kristiešu skaits visā pasaulē pieaug, bet Eiropā samazinās. Man gan liekas, ka necilvēcība, kas sastopama islāmā, vērsīs kristiešus atpakaļ pie sava Dieva. Cerams, ka tā notiks arī Eiropā.

Vai islāma ekstrēmisms ir drauds Eiropai?

Jā, es uzskatu, ka islāms ir lielāks drauds pasaulei, nekā komunisms jebkad ir bijis. Visticamāk, ka šie draudi pastāvēs vēl vairākus gadsimtus. Diemžēl politiķi un arī baznīcu pārstāvji nav pietiekami drosmīgi, lai pateiktu, ka islāma teroristi iedvesmojas no Korāna. Esmu lasījis Korānu un varu pateikt, ka Korānā vairāk nekā 200 vietās ticīgie tiek aicināti slepkavot neticīgos. Šādi uzskati, manuprāt, nekādā veidā neiekļaujas mūsdienu Eiropā.

Kāda ir vāciešu attieksme pret kancleres Angelas Merkeles “atvērto durvju” politiku bēgļu uzņemšanas jautājumā?

Merkeles “atvērto durvju politika” viennozīmīgi ir aplama un muļķīga. Lai uz Eiropu nāk bēgļi no kristīgajām valstīm! Humānisma vārdā mēs varam viņiem palīdzēt. Bet musulmaņu bēgļus vajadzētu uzņemt arābu valstīm. Pretējā gadījumā islāms drīz vien dominēs pār mums un mūsu kristīgās pasaules vērtībām. Arī Korānā ir teikts, ka islāmam ir jāvalda pār pasauli.

Kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele rudenī pretendēs uz ceturto termiņu Vācijas kancleres amatā. Vai viņai izdosies noturēties pie varas?

Visticamāk, Merkele paliks savā amatā, jo viņas pretinieki ir pārāk vāji.

Vai pats vēl darbojaties Vācijas politikā?

Es vienmēr esmu bijis vairāk žurnālists nekā politiķis. Es sekoju līdzi politikai Vācijā, taču neveidoju to.

Kādas ir galvenās atšķirības starp Latvijas un Vācijas politisko vidi?

Kam vairāk naudas, tie var arī atļauties vairāk ietekmēt politiku un procesus valstī. Es regulāri sekoju līdzi notikumiem Latvijā un uzskatu, ka Latvijas politiskā kultūra ir augusi un progresējusi. Man nav tiesību un arī iemeslu to kritizēt.

Vai kādreiz Latvijai izdosies sasniegt Vācijas labklājības līmeni?

Tas būs ļoti, ļoti garš ceļš. Bet gribu pateikt, ka arī Vācijā “ne viss ir zelts, kas spīd”. Latvieši no tiesas var būt lepni par to, ko izdevies paveikt. Īpaši jau tie, kuri nav aizbraukuši uz ārzemēm. Tie, kuri audzina bērnus patriotiskā un latviskā garā. Tie, kuri iesaistījušies sabiedriskās organizācijās, Zemessardzē un ar to mazumiņu, kas viņiem ir, palīdz tiem, kuriem klājas grūtāk. Tās nav pašsaprotamas lietas. Tās apliecina latviešu tautas gudrību un spēku.

LA.lv