Latvijā
Politika

Tautai jābūt kā kokam ar dziļām saknēm: Raivis Dzintars par to, kā būt saimniekiem savā zemē 90


Raivis Dzintars
Raivis Dzintars
Foto – Valts Kleins

Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars ir pārliecināts, ka latviešu tautai jābūt kā kokam ar dziļām saknēm, nevis baļķim bez pagātnes un nākotnes. Raivim Dzintaram ir tikai 35 gadi, bet brīžiem šķiet, ka viņš jau uzskatāms par Latvijas politikas veterānu. Un nav brīnums, jo politikā viņš iesaistījās jau vidusskolas laikā, kad izveidoja nacionāli noskaņotu jauniešu grupu “Visu Latvijai!”. Vēlāk no šīs grupas izauga politiskā partija, kuras viena no spilgtākajām izpausmēm bija 2007. gada februāra protesta akcija pie Saeimas, kad ziemas salā Dzintars ar domubiedriem puskaili protestēja pret Abrenes atdošanu Krievijai.

Tagad pats Dzintars ir daļa no politiskās elites, jo ievēlēts Saeimā, kur vada Nacionālās apvienības frakciju, nesen viņš kā vienīgais kandidāts tika apstiprināts arī partijas priekšsēdētāja amatā. Dzintars atzīst, ka tagad, esot valdībā, par savu ideju īstenošanu jācīnās ar citām metodēm nekā “Visu Latvijai!” pirmsākumos, bet viņš nešauboties būtu gatavs atkal piedalīties Abrenes protestiem līdzīgās akcijās. “Nacionālisms ir kolektīvisma ideoloģija: katrs atsevišķi mēs neesam pilnīgi, mūsu pilnība veidojas mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, esot kopā, mēs veidojam lielāku spēku,” uzsver Dzintars.

 

Šajās dienās “Latvijas Avīze” svin 30 gadu jubileju, un žurnālista darbs avīzē bija būtisks posms arī jūsu karjerā. Kādu redzat drukātās preses nākotni?

Kad parādījās kino, daudzi runāja, ka teātris tūdaļ izzudīs. Kino taču iespējams pa vairākiem lāgiem izmēģināt visas epizodes un labāk īstenot režisora ieceres! Teātris nebūt neizzuda. Tagad izskan runas, ka drukātās preses dienas ir skaitītas, bet domāju, ka šīs bažas ir pārspīlētas. Protams, tehnoloģijas mainās un attīstās, tādēļ vērojamas lielas pārmaiņas daudzās jomās, ne tikai plašsaziņas līdzekļu nozarē. Runājot par sevi, varu teikt, ka turēt rokās avīzi vai žurnālu un lasīt drukāto tekstu ir pavisam cita pieredze nekā skatīties mirdzošā ekrānā.

 

Vai žurnālista pieredze tagad noder politiķa darbā?

Žurnālista darbs “Latvijas Avīzē” man bija ļoti noderīga skola, jo apguvu prasmi vērot un izprast politiskos procesus. Lai spētu piedāvāt risinājumus, politiķim jābūt spējīgam analizēt un ieklausīties cilvēkos. Žurnālista profesija attīsta spēju izprast cilvēkus, un arī politikā tas ir ļoti svarīgi, jo politika lielā mērā ir komunikācijas māksla. Tādēļ varu teikt lielu paldies saviem kolēģiem “Latvijas Avīzē”, kas man palīdzēja apgūt šo profesiju, it sevišķi Voldemāram Krustiņam, kuru uzskatu par vienu no saviem lielajiem dzīves skolotājiem.

 

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Latvijā cilvēki neuzticas politiķiem, piemēram, Saeimai uzticas tikai 14% iedzīvotāju. Kādēļ vārds “politiķis” ir kļuvis teju vai par lamuvārdu?

Ja man šādā aptaujā tagad prasītu, vai es uzticos Saeimai kopumā, tātad visiem 100 deputātiem, mana atbilde droši vien arī būtu noliedzoša. Politiķi ir ļoti dažādi, un Saeimā ir gana daudz deputātu, kas patiesībā nav uzskatāmi par politiķiem, jo viņi neveido politiku. To dara mazākums, un arī šī mazākuma vidū ir cilvēki ar dažādu motivāciju. Tādēļ sabiedrībai ir zināms pamats neuzticēties sistēmai kopumā, bet uzreiz rodas jautājums: ko mums ar to visu iesākt? Vienkārši paiet malā un teikt, ka politika ir pārāk netīra lieta, ar ko nav vērts nodarboties? Es uzskatu, ka labāk tomēr darīt visu iespējamo, lai politiku mainītu uz labo pusi. Esmu pārliecināts: ja Nacionālā apvienība nebūtu valdībā, Latvija pašlaik izskatītos pavisam citādi. To, ka šajā darbā es nekad nebūšu visiem tīkams un populārs, jāuztver kā politiķa darba blakne. Jāņem vērā arī Latvijas vēsture, jo pārāk ilgu laiku ir bijis tā, ka vara ir kaut kas svešs, no ārpuses uzspiests. Tādēļ izstrādājies zināms stereotips, ka pareizāk ir būt opozīcijā varai. Viena no manām autoritātēm politikā ir Kārlis Ulmanis, kurš savās runās vienmēr uzsvēra, ka “mēs paši esam vara, mēs esam Latvija, mums pašiem jādara”.

 

Taču tieši Ulmaņa laikā vara tika koncentrēta viena cilvēka rokās, līdzīgi kā šobrīd tas redzams, piemēram, Putina Krievijā.

Es nebūt neaicinu atjaunot tādu režīmu, kāds bija Ulmaņa laika Latvijā. Valsts pārvaldei ir jābūt demokrātiskai, bet es runāju par saturu, nevis formu. Atsaukšanās uz Ulmaņa autoritāro režīmu ir aiziešana no būtiskā, jo būtisks ir nevis iesaiņojums, bet tas, kas tajā atrodas. Turklāt jāsaprot, ka arī autoritārā režīmā viss nav atkarīgs tikai no vadoņa gribas, jo līderim tāpat ir nepieciešams sabiedrības atbalsts.

 

Rietumu demokrātijā parasti ir pieņemts, ka partijas līderis ir arī kandidāts uz valdības vadītāja posteni. Vai šogad Saeimas vēlēšanās jūs būsiet Nacionālās apvienības premjera kandidāts?

Šobrīd neplānoju pretendēt uz premjera amatu, jo mana prioritāte ir vadīt partiju. Nevar vienlaikus vadīt gan partiju, gan valdību. Manuprāt, ir ļoti būtiski, lai vadītājs varētu sevi veltīt partijai. Mēs redzam, kas noticis ar tām organizācijām, kas faktiski palikušas bez vadības, jo līderi ir, piemēram, Eiropas amatos. Distancējoties no ZZS ideoloģiskās vērtēšanas, jāatzīst, ka viens no viņu organizācijas stipruma avotiem ir tas, ka tās līderis Augusts Brigmanis sevi var veltīt partijas darbam.

 

Kas varētu būt Nacionālās apvienības koalīcijas partneri pēc vēlēšanām, ņemot vērā, ka “Vienotībai” var rasties problēmas ar 5% barjeras pārvarēšanu?

Šobrīd vēl ir pāragri kaut ko prognozēt, jo līdz vēlēšanām vēl ilgs laiks. Ir pilnīgi skaidrs, kas nebūs mūsu partneri nekad – tā ir “Saskaņa”. Ar visiem pārējiem esam gatavi runāt.

 

Tagad aktualizējusies diskusija par čekas maisu atvēršanu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā? Vai cilvēkiem, kas ir čekas maisos, būtu jāseko dzejnieka Jāņa Rokpeļņa piemēram un pašiem jānāk klajā ar grēku nožēlu?

Es atbalstu čekas maisu atvēršanu, un mana argumentācija ir līdzīga kā jautājumā par atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām. Ja vēlēšanas ir atklātas, tad deputātiem būs pašiem jāuzņemas atbildība par savu izvēli. Pretējā gadījumā rodas augsne dažādiem mītiem un spekulācijām. Līdzīgi ir ar čekas maisiem: tagad gandrīz katru cilvēku, kurš ir attiecīgā vecumā, var turēt aizdomās, ka viņš bijis čekas ziņotājs. Protams, jāsaprot, ka pēc visiem šiem gadiem vairs nav pārliecības, vai čekas maisu saturs atspoguļo patieso situāciju. Un arī cilvēki, kas iekļauti šajos sarakstos, tur varēja nonākt ļoti dažādu iemeslu dēļ: vieni tikai formāli uzlika parakstu, lai tiktu uz ārzemēm, bet citi patiešām ziņoja par saviem biedriem un kolēģiem. Tādēļ es nebūšu soģis, kurš metīsies kādu nosodīt. Taču uzskatu, ka mēs vairs nevaram dzīvot šaubu un aizdomu ēnā, tāpēc Latvijas simtgade ir īstais brīdis, lai pieliktu punktu šiem minējumiem.

 

Latvijā mēs ļoti daudz runājam par pagātni, bet ne tik daudz par nākotni. Piemēram, ar katru gadu cilvēku, kas pieredzējuši Otro pasaules karu, kļūst arvien mazāk, bet 16. marts un 9. maijs joprojām izraisa asus strīdus un spriedzes pieaugumu sabiedrībā.

Es teiktu – ja mēs kaut ko palaižam garām un nenovērtējam, tad tā ir tagadne un tas, kas mums ir šobrīd. Mums apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, Latvijā ir tik daudz talantu sportā, kultūrā, zinātnē un citās jomās! Vienlaikus jāsaprot, ka mēs nevaram pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses, ja nezinām, kas mēs esam un no kurienes esam nākuši. Ja runājam par pagātni, mums ir jāsaprot, kāda ir mūsu identitāte, kas mēs esam. Ka esam koki ar saknēm, nevis miruši baļķi.

 

Latvijā jau vairākas paaudzes ir izaugušas, nezinot, kas ir kara šausmas. Taču miers var būt diezgan mānīgs un viss var strauji mainīties, par ko liecina bēdīgā Ukrainas pieredze. Vai ticat, ka jūsu bērni dzīvos mierīgā pasaulē?

Es ļoti ceru un lūdzu Dievu, lai šajā gadsimtā latviešu tautai nebūtu jāpiedzīvo tādas ciešanas, kādas mums sagādāja iepriekšējais gadsimts. Taču mēs neviens nezinām, kā attīstīsies pasaule, un ne tikai drošības politikas jomā. Piemēram, kurš var šobrīd pateikt, kādas profesijas būs vajadzīgas pēc divdesmit gadiem? Tādēļ mūsdienās ļoti liela nozīme ir izglītības sistēmai, lai bērni un jaunieši iegūtu universālas prasmes, kas viņiem noderēs nākotnē. Uzskatu, ka būtiska loma ir arī tradicionālām vērtībām, lai jauniešiem veicinātu apziņu, ka viņi var paļauties uz savu ģimeni un tautu. Nākotnes vētras būs vieglāk izturēt, ja ir stingrs pamats zem kājām.

 

Vai kādreiz esat aizdomājies, kā būtu, ja būtu piedzimis trīdesmit gadus agrāk un jūsu kā personības veidošanās notiktu padomju laikā? Vai jūs būtu kļuvis par disidentu kā Gunārs Astra vai komjaunatnes aktīvistu kā Andris Ameriks?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu pašam jāizdzīvo šis laiks. Padomju laiku es piedzīvoju kā mazs bērns, un man par to ir saglabājušies gana spilgti iespaidi. Piemēram, atceros, kā mums ar omu stundām ilgi nācās stāvēt rindā pēc pārtikas produktiem, kas jebkurā brīdī varēja izbeigties. Un izbeidzās, jo ik pa brīdim rindā priekšroka pienācās kādam komunistam, kurš novicināja savu kartīti. Protams, sešu gadu vecumā es nebiju nekāds politologs, taču gana labi sapratu, ka latvieši nav saimnieki savā zemē, mūsu valoda tika dēvēta par “suņu valodu”. Tādēļ vēl jo spilgtāki bija atmodas iespaidi, un esmu laimīgs, ka man bija iespēja pieredzēt šo laiku. Tagad daudz strādāju ar jauniešiem un redzu, ka viņiem nav viegli saprast, kas bija atmoda, janvāra barikādes, cik liela vērtība ir brīvība.

 

Vai nav tā, ka neatkarīgās Latvijas laikā izaugusī paaudze ir daudz brīvāka, jo brīvība viņiem ir pašsaprotama un neviens partijas funkcionārs viņiem nevar diktēt, kā dzīvot savu dzīvi?

Katra paaudze ir sava laika atspulgs, un tam ir gan pozitīvas, gan negatīvas izpausmes. Daudziem jauniešiem, kas nav piedzīvojuši padomju okupācijas laiku un atmodu, ir grūti iedomāties, ka brīvība nebūt nav tik pašsaprotama. Dažkārt tas var veicināt bezrūpīgu attieksmi: tev šķiet, ka brīvība ir kā neplīstošā stikla trauks, ko mierīgi var nomest zemē un kam nekas nenotiks, lai gan patiesībā brīvība ir kā dārga un trausla kristāla vāze, kas rūpīgi jāsargā.

 

Pasaulē mēs šobrīd redzam arvien straujāku globalizāciju, kas neizbēgami veicina arī zināmu vienādošanos, jo cilvēki dažādās pasaules malās vadās pēc līdzīga uzvedības modeļa. Rodas jautājums, vai vēl pēc simt gadiem vispār pastāvēs tāda Latvija un latviešu tauta: ne tādēļ, ka mūs kāds būs okupējis, bet tādēļ, ka viss būs tā vienādojies, ka atšķirības starp valstīm un tautām būs gandrīz izzudušas?

Vēl pirms pieciem vai desmit gadiem es teiktu, ka šīs bažas ir pamatotas, taču tagad mēs redzam, ka tieši globalizācijas apstākļos audzis pieprasījums pēc nacionālām vērtībām, savas identitātes apzināšanās. Latviešu valoda un kultūra nav tikai racionālas vērtības, kas domātas, lai kalpotu mūsu ērtībām. Tās ir vērtīgas pašas par sevi. Un tehnoloģijas agri vai vēlu tiks pielāgotas, lai kalpotu vērtībām. Piemēram, transporta tehnoloģijas: šobrīd es dzīvoju Siguldā un braucu uz darbu Rīgā, bet varbūt pēc gadiem tehnoloģijas būs tik ļoti attīstījušās, ka cilvēks varēs pa dienu strādāt Īrijā vai Norvēģijā, bet vakarā atgriezties mājās Latvijā. Tādēļ mums ir svarīgi pašiem sev atbildēt uz jautājumu, kādu vēlamies redzēt nākotnes pasauli. Vai mēs tiešām gribētu dzīvot pasaulē, kur visas valstis un tautas ir vienādas, kur nav iespējams iepazīt citu kultūru un dzīves stilu?

 

Vai jums pašam patīk ceļot, iepazīt citas kultūras?

Kopš savā darbā esmu ieguvis lielu atpazīstamību, ceļošana man ir kļuvusi svarīgāka, jo ārzemēs varu patiešām atpūsties, iegūt citu pieredzi. Latvijā ir grūti atslēgties no darba un politikas, jo uz ielas, veikalā, autoservisā lielākā daļa cilvēku mani atpazīst, daudzi nāk klāt, lai aprunātos, dotu kādu padomu vai paustu savu attieksmi pret manu politisko darbību. Piemēram, reiz bija kurioza situācija: mājās nejauši savainoju degunu, visa seja asinīs, bija jābrauc uz slimnīcu. Sēdēju uzņemšanas nodaļā ar marli pie deguna, bet cilvēki mani tāpat atpazina, nāca runāt, pauda savas atziņas par likumdošanas procesu Latvijā. Citreiz atkal biju priecīgs, jo lielveikalā, noformējot atlaižu karti, man paprasīja, kurš ir mans vārds: Raivis vai Dzintars? Tad man bija atvieglojums, ka varu justies kā vienkāršs cilvēks, nevis pazīstams politiķis. Tādēļ vismaz uz mirkli nonākt vidē, kur neviens nepazīst, man ir iekšēja nepieciešamība. Ceļojumi man ir ļāvuši pārliecināties: latviešiem ir paveicies, ka mēs dzīvojam tik ekskluzīvā vietā kā Latvija – ar tik skaistu dabu, kultūras pieejamību, radošiem, dziļiem un pieklājīgiem cilvēkiem…

 

Taču publiskā vidē brīžiem rodas iespaids, ka latvieši ir ļoti depresīva tauta, jo viss ir slikti: algas un pensijas zemas, politiķi – zagļi un blēži utt.

Latvijā tiešām ir daudz izaicinājumu, jo ne viss notiek taisnīgi un godīgi, daudzās jomās vēl ir daudz darāmā, lai uzlabotu cilvēku dzīvi. Taču nedrīkst koncentrēties tikai uz negatīvo. Ja mūsu izziņas avots ir “Delfu” komentāri, tad atliek tikai nošauties, jo šķiet, ka mūsu valstī nekas vairs nav glābjams. Taču patiesībā šo komentāru rakstītāji ir niecīga daļa no mūsu sabiedrības. Savā darbā esmu saticis daudzus spējīgus cilvēkus, kas paveikuši lielas lietas, un viņiem visiem ir kāda kopīga īpašība: spēja saskatīt pozitīvo. Viņi apzināti to meklē un atrod, tādēļ piesaista līdzīgi domājošus cilvēkus.

 

Vai politiķim ir jābūt priekšzīmīgam arī savā ģimenes dzīvē? Daudz ir runāts par jūsu partijas biedra Imanta Parādnieka ģimenes modeli, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ir četras reizes precējies, bet nesen kļuva zināms, ka savu laulību šķīris deputāts Jānis Dombrava. Vai privātās dzīves kļūdas nemazina vēlētāju uzticību šiem politiķiem?

Vēlētāju uzticība viņiem jānopelna ar saviem darbiem. Es neesmu laulību konsultants, un būtu ļoti augstprātīgi uzskatīt, ka varu pamācīt kolēģus, kā viņiem veidot savu ģimenes dzīvi. Es biju vedējtēvs Dombravas kāzās un, protams, cerēju, ka viņu ģimenei būs ilgs mūžs, taču dzīvē mēdz notikt dažādi. Mans uzdevums nav kļūt par soģi, kurš izvērtē, cik tikumīga ir partijas biedru privātā dzīve. Neviens no mums nav svētais, un latviešu ir pārāk maz, lai mēs kādu nomētātu ar akmeņiem šādu iemeslu dēļ.

 

Politiķi jau arī ir daļa no sabiedrības, un mēs redzam, ka Latvijā liela daļa laulību tiek šķirtas, gandrīz puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās. Vai šīs tendences iespējams mainīt?

Mūsu dzīves ritms ir tik straujš, ka nereti mēs zaudējam spēju uz brīdi apstāties, uzklausīt otru cilvēku. Laulības dzīve nav mūžīgs iemīlēšanās stāvoklis; tas ir arī darbs, kas brīžiem prasa lielu pacietību. Ļoti svarīgi ir sarunāties. Runāt, klausīties, saprast otru cilvēku un meklēt kompromisus.

 

Vai doma, ka attiecību veidošana ģimenē arī jāuztver kā darbs, neuzdzen vēl lielāku depresiju: cilvēks nostrādājis astoņas vai vairāk stundas darbā, atnāk mājās, un izrādās, ka atkal jāstrādā?

Esmu ievērojis, ka dziļas, dvēseliskas sarunas ar sievu un citiem cilvēkiem mani drīzāk uzlādē, nevis atņem enerģiju. Ja mēs kaut ko darām no visas sirds, tad vērojams papildu spēku pieplūdums. To var ļoti labi redzēt ar cilvēkiem, kas strādā apkalpojošā sfērā: vieni savu darbu nes kā smagu krustu, bet citi to dara ar smaidu sejā, vienmēr ir laipni un pretimnākoši. Neatkarīgi no tā, ko mēs darām, tas jādara ar misijas apziņu. Tas ne tikai dod labāku rezultātu, bet arī pašam ir vieglāk un patīkamāk.

 

Galerijas nosaukums

 

Raivis Dzintars

Dzimis 1982. gada 25. novembrī Rīgā

Mācījies Rīgas 77. vidusskolā un Latvijas Universitātē

Strādājis par žurnālistu “Latvijas Avīzē”

2000. gadā izveidojis jauniešu organizāciju “Visu Latvijai!”, kas vēlāk pārtapa politiskā partijā

2010. gadā ievēlēts Saeimā; pašlaik ir Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs

Precējies, sieva Marta, dēli Kārlis (9), Artis (7) un Jānis (4)

LA.lv