Latvijā
Sabiedrība

Latviešiem jāgrib vara. Intervija ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu, kura bija sapulcē pie Rīgas pils 44


Dagmāra Beitnere-Le Galla
Dagmāra Beitnere-Le Galla
Foto – Ilze Pētersone

Dūrēs sažņaugtām rokām, stingru stāju socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla bija to vidū, kas no tautas sapulces tribīnes pie Rīgas pils meta izaicinājuma vārdus Valsts prezidentam. Pārsteigums – jo cilvēku sociālās uzvedības pētnieki parasti turas aizvējā, nāk klajā ar teorētiskiem pārspriedumiem vai praktiskiem atzinumiem, taču paši reti kad uzņemas sabiedrības līdera lomu.

Pie Dagmāras Beitneres-Le Gallas nama Jūrmalā plīvo divi karogi – Latvijas un Francijas, ja nu gadījumā kādam nav saprotams namamātes uzvārda salikums… Šodien viņas mājā smaržo pēc tikko ceptiem pīrāgiem – gaidot no ārzemēm atgriežamies jaunāko meitu Paulu, kas nupat beigs maģistrantūru arhitektūrā Vācijā. Vecākajai meitai Ulrikai jau doktora grāds farmakoloģijā, viņa gadu Amerikas Savienotajās Valstīs pētījusi reto Engelmaņa sindromu. Viesistabā skan franču valoda – tur dzīvesbiedrs Ervē tērzē ar savu māti, kas atbraukusi ciemos no Provansas.

“Cik interesanti dzīvē notiek – vidusskolā biju kā apsēsta ar domu, ka jāmācās franču valoda,” nosmaida Dagmāra, tomēr ikdienā ar vīru sarunājoties angliski, laikam taču viņas franču mēle, ko savulaik Rīgā apguvusi pie madam Rundaļcovas, vēl neesot pietiekami veikla. Ar nākamo dzīvesbiedru iepazinusies kā 21. gadsimta cilvēks – caur tīmekli – un jau deviņus gadus ir kopā.

Ikdienā viņa nedodas uz darbu galvaspilsētā “no deviņiem līdz pieciem”, bet strādā mājās, kā tagad saka – attālināti. Ik pa laikam darbošanos pārtraucot kāds politiski karsts tālruņa zvans vai atsteidz satraukta kaimiņiene ar vārdiem: “Dagmāra, jādara kaut kas!”

Galerijas nosaukums

Kad vadzis lūza vai trauks bija pilns, ka pati esat iesaistījusies reālajā politikā kā deputāte Jūrmalas domē?

Man vienmēr ir bijusi tā sajūta, ka cīnāmies par Latviju kā frontē un, kad viens ir kritis, jānāk nākamajam. Uldis Kronblūms (Jūrmalas aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētājs. – Red.) piezvanīja un pateica, ka atteicies kandidēt Rihards Pētersons un man jānāk viņa vietā.

Mūsu socioloģijas “pāvests” Tālis Tisenkopfs grāmatā “Socioloģija Latvijā” bija uzrakstījis ļoti labu rakstu, kādai jābūt profesionālai ētikai un socioloģijai 21. gadsimtā. Viņš uzskata, ka jāatbalsta politiskā dzīve, līdz pat iešanai politikā, jo sociologi ir sociālo pārmaiņu aģenti.

Savu mūžu esmu nodzīvojusi bez partijām, jo man kā pētniecei svarīgi nezaudēt objektivitāti, taču kādu atbalstīt es varu. Tāpēc nospriedu – ja pati tik daudz par to rakstu, jādod piemērs un jāpiedalās. Starp citu, katru gadu sagatavojam arī daudz politologu – kur viņi paliek?

Un kur viņi paliek?

Es nezinu. Mums ir tik daudz gudru un spēcīgu vīriešu, kas to vien dara kā maizi pelna, interpretējot, skaidrojot un prognozējot, ko darīs politiķi. Tad man jāsaka – ejiet politikā, jūs esat profesionāļi un zināt, kā caur idejām veidojas sabiedrība!

Ko visgrūtāk Latvijā panākt – pārliecināt cilvēkus, ka politiskās partijas veidojas uz noteiktu ideju bāzes, ka jābūt vērtībām un principiem, par kuriem vienojamies un kurus aizstāvam.

Ko par jūsu drosmīgo izvēli teica vīrs?

Viņš mani saprot un atbalsta. Pēc izglītības Ervē ir inženieris, būvējis metro daudzviet pasaulē, bet viņa kaislība ir vēsture. Mēs tik daudz par to runājam, arī par Francijas politiku – vīrs pieder 1968. gada studentu revolūcijas paaudzei. Tolaik viņam bija 18 gadu.

Frančiem neesot pieņemts pie mielasta galda runāt par politiku. Tā ir?

Tas ir kā nerakstīts likums. Tāpat kā pie mums arī viņiem viens var patikt vai nepatikt, bet, apsēžoties pie galda, tas kļūst par sarunu un ēdiena kopā baudīšanas vietu. Vienmēr apbrīnoju, kā viņi to panāk.

Kad esmu Francijā un eju uz tirgu, redzu, ka cilvēkiem patīk parunāties. Un viņi vienmēr sveicinās tā, lai varētu uzsākt sarunu.

Savā mājā jums izdodas pusdienas bez politikas?

Mācos no savas vīramātes, kura izglītojusies Napoleona laikā iedibinātā skolā un ļoti labi pieprot ar “small talk” (saviesīgo sarunu māksla. – Red. piez.) uzturēt sarunu. Piedomāju, lai nesāktu teikumu ar “nē”. Pie mums daudziem raksturīgi iesākt sarunu ar “Nē, bet…” – tā viens otru atstumjam, pārtrūkst neredzamā sarunas saite, un pēc tam brīnāmies, ka grūti sadarboties.

Esat kļuvusi par Jaunās konservatīvās partijas atbalstītāju. Kas jums tajā šķita tik simpātisks?

Neilgi pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām devos intervēt Lidiju Doroņinu-Lasmani – mans pētījumu lauks ir dzīvesstāsti. Aizrunājāmies par vēlēšanām, un viņa saka, ka speciāli braukšot balsot uz Vidzemi – Jāņa Bordāna dēļ. Lidija Lasmane tik daudz man par viņu stāstīja, ka sajutos pat vainīga, jo biju daudz aģitējusi par lielajām partijām, kas mums solīja cīnīties par tiesiskumu.

Kad vēlāk izlasīju partijas programmu, tā mani uzrunāja, bet redzēju, ka pietrūkst pāris ideju – ja jau jaunie konservatīvie, tad jābūt moderniem. Aizbraucu uz viņu vasaras nometni un biju pārsteigta par savstarpējo sarunu un uzklausīšanas, diskusiju un arī strīdu kultūru. Tas iedrošina uzticēties.

Partiju programmas Latvijā gan ir ļoti līdzīgas.

Es arī tieši to pašu varētu teikt, neviena partija savās programmās Latvijai sliktu nevēl. Ideju realizētāji ir cilvēki, un kā socioloģe zinu, ka sociālo dzīvi un procesus nosaka ļaužu raksturi. No Jaunās konservatīvās partijas cilvēkiem redzu gatavību piedalīties, ieinteresētību, viņos nav augstprātības, ja arī manu viedokli diskusijā nepieņem, atvadoties varam draudzīgi atsveicināties.

Kādas jums bija pirmās domas un jautājumi, kad izlasījāt oligarhu sarunas viesnīcā “Rīdzene”?

Ir tāds romāns ar nosaukumu “Nelabums” (Žana Pola Sartra darbs. – Red. piez.)… un tad es uzrakstīju Bordānam, ka mums jāiet pie prezidenta pils. Gribam vai ne, bet sabiedrība kaut kādā nozīmē ir viens ķermenis un apziņa. Tāpēc sabiedrībai jāatgādina, ka prezidents nav tikai skaista dekorācija ārzemju vizītēm, viesu uzņemšanai vai amats ar likuma vētītāja funkciju. Viņš ir morālās vertikāles punkts, no kura varam sākt prasīt pēc taisnības, jo simboliski izsaka mūsu valsts un sabiedrības augstākās vērtības. Viņam ir daudz lielāka vara, tāpat kā Ministru prezidentam un tiesām, taču Latvijā tās visas ir vājas – tieši kā Urbanovičs oligarhu sarunās saka – mēs veidosim vāju valdību.

Vai gaidījāt, ka Vējonis kāps uz skatuves un kaut ko jēdzīgu pateiks?

Man pārsteigumu nebija.

Tātad nebija arī vilšanās, lai gan daudzi cilvēki tautas sapulcē bija cerējuši dzirdēt ko citu.

Pēc tā, ko varējām lasīt par oligarhu sarunām, no prezidenta vajadzēja atskanēt, ka tas ir uzbrukums mūsu pamatvērtībām – Satversmei un valstij, viņam bija jāuzņem visas sabiedrības aizvainojums un jājūtas aizskartam, taču pirmā reakcija bija statusam neadekvāta. Ja rodas mazākā šaubu ēna, ka tiek nodoti principi, politikā ir tiesības izvilkt dunci un nodurt – metaforiski. Šajā nozīmē Vējonim vajadzēja izvilkt dunci pret saviem “saimniekiem” un pateikt – es aizstāvēšu sabiedrību. Pēc sapulces noskatījos televīzijā “Panorāmā”, ka arī Kučinskis kaut ko murmulēja nodurtām acīm. Faktiski viņi abi parādīja, ka plāns ir piepildījies un Lembergs ieguvis to, ko gribējis pirms septiņiem gadiem.

Atcerieties, līdzīga vilšanās kādreiz bija prezidenta Zatlera ierašanās mītiņā Doma laukumā, arī viņa runa neizdevās pārliecinoša. Tomēr četru gadu laikā viņš kļuva prezidents ar izpratni par amata varu un pilnvarām.

Kam tad īsti pieder vara Latvijā?

Zemnieku savienībai kopā ar “Saskaņas centru” – par šo shēmu ļoti daudzi cilvēki zināja jau pirms sarunu publikācijas, bet nebija īsti pierādījumu, un, kā redzam, neviens nav vērsies tiesā, ka tas būtu apmelojums.

Te arī saskatu vienu no mūsu nācijas šodienas problēmām – bailīgas attiecības ar varu. Divas paaudzes padomju gados (socioloģiski 25 gadi ir viena paaudze) uzaugušas ar distanci no reālās varas, un mentalitāti ir ļoti grūti mainīt. Atjaunojot valsti, pie varas nokļuva brīvībai nesagatavota paaudze. To izmantoja tie, kuri tam gatavojās un zināja, kas jādara.

Kad Dainis Kalns Siguldas Opermūzikas svētkos gatavojās iestudēt “Zelta zirgu”, mums ar viņu bija saruna, kurā lūdzu, lai izdara tā, ka Antiņš grib Saulcerīti. Kāds ir Raiņa teksts, kad Antiņš atmodina Saulcerīti – es nākšu tavā kāzu dienā. Nu ja tev ir gana daudz testosterona, tad jāsaka – es tevi precēšu, es tevi atbrīvoju, būsi mana! Piemēram, norvēģu pasakā Halvors, kurš atbrīvo princesi no ļaunās varas, ierodas pilī un, kad visi pretendenti klāt, izdzer kausu ar vīnu, iemet tajā gredzenu un saka – es tevi izglābu un precēšu. Pasaku valodā ir pateikts – es gribu varu.

Neatkarīgo Latviju veidoja cilvēki, kas bija cīnījušies ar vācbaltiešiem, rusifikāciju Krievijas domē, viņi bija ļoti izglītoti, ar lielu pieredzi, kaut gan arī tad pastāvēja daudz domstarpību. Uzvarēja mazliet skarbākais un robustākais Ulmaņa spārns, Čakste noteikti bija izsmalcinātāks.

Šodien nedrīkstam distancēties no varas, jo tā ir nācijas prerogatīva – specifiskas tiesības.

Sapulcē kāds rokā turēja plakātu, ka oligarhu sarunas un sanākšana pie Rīgas pils ir JKP pirmsvēlēšanu pasākums.

Mēs varam sākt skaidrot, kāpēc sarunas parādījās tagad, nevis pirms pašvaldību vēlēšanām, uzdot vēl citus provokatoriskus jautājumus, un visa saruna aizies par lapām un zariem – prom no jautājuma būtības.

Atceros, kā, sākoties finanšu krīzei, Valdis Krastiņš uzrakstīja par Islandes sabiedrības reakciju un kā viņi risināja šo problēmu. Atlika parādīties vienam komentētājam, kurš aizrādīja, ka pareizi ir “Īslande”, un diskusija aizslīdēja uz filoloģijas smalkumiem. Redzam, ka apzināti vai – nē tā notiek cilvēku maldināšana.

Jūs sapulcē teicāt, ka situācija ir nopietnāka – ģeopolitiski tiekam lēnām un nemanāmi atdoti bijušajai impērijai.

Sabiedrība ar atpakaļejošu datumu uzzina, ka Šķēle privatizējis virkni uzņēmumu un ar nosaukumu “Ave sol” visu paketi pārdevis Krievijas uzņēmējiem. Tā esot pasaules prakse, bet mūsu gadījumā tā bija nacionāla nodevība!

Un intelektuāļu palaistā frāze – es mīlu šo zemi, bet nīstu šo valsti, ir kaut kāds šizofrēnisks sadalījums galvā. Kā valsti var atdalīt no zemes un to nicināt?

Nereti inteliģenci esat kritizējusi par politisku kūtrumu.

Gundegai Repšei bija bailes, ka sapulci viena partija paņems savā īpašumā. Kādam tā bija jāorganizē un jāuzņemas atbildība par drošību.

Intelektuāļi visu laiku saka, kā mums nav – līderu, idejas. Tās ir pilnīgas muļķības! Līdzko radīsies situācija, būs arī līderi, kas mācēs pakāpties un pateiks īstos vārdus, kas jādara – tā rodas sinerģijā. Jānis Streičs reiz atsūtīja stāstu, kā viņi ar sievu braukuši no Lietuvas, ceļš piesnidzis, mašīnas rindā gaida, un neviens nezina, ko iesākt. Autovadītāju vidū pēkšņi uzradās kāds, kurš ātri noorganizēja, kas kuram jādara, un visa kolonna beidzot izkustējusies. Mums nav jāskaita žēlabas, kā mums nav, jo mums ir – idejas, cilvēki, situācijas, galvenais nepalikt vienaldzīgiem.

Arī Jūrmalas domē varu paņēmuši jūsu jau pieminētie shēmotāji zemnieki un saskaņieši, turklāt kopā ar Drošības policijas nosaukto Krievijas tautiešu politikas pārstāvi Elizabeti Krivcovu*.

Man ir liels kauns par Jūrmalu, kuru min kopā ar Daugavpili un Rīgu, ka esam tik lētticīgi atdevuši varu. Aiz Trukšņa aģitācijas stāvēja liela nauda – ja cilvēki katru dienu skata uz mikroautobusiem vienu seju, kā redzam, Latvijā tas nostrādā.

Kamēr politikā noteicošā būs liela nauda, demokrātija tiks arvien vairāk deformēta un mēs vienu rītu pamodīsimies totalitārā sabiedrībā. Alvim Hermanim, iespējams, ir taisnība (režisors Alvis Hermanis uzskata, ka vēlēšanu tiesības nav jāpiešķir visiem pilsoņiem. – Red. piez.), jo senajā Grieķijā, kur dzimis demokrātijas jēdziens, katram bomzim nebija tiesību balsot. Ja cilvēks pārdod savu balsi par šņabja pudeli un balsstiesības tiek analfabētam – tas jau ir sabiedrības morāles robežu jautājums. Tādā veidā demokrātija pati sev rok kapu.

Jānis Bordāns un Juta Strīķe intervijā “Latvijas Avīzei” teica, ka gatavi modināt tautu. Jūsu vārdi – kas latvieši par nāciju, ka jāmostas ceturto reizi?

Visi jau labprātāk dzīvotu savu mierīgo pilsonisko dzīvi, bet mūsu gadījumā par Latviju ir visu laiku jābūt nomodā. Merķelis “Latviešos” rakstīja – kamēr tauta dzied, tā nav bīstama. Pirms tautas sapulces teicu – nedziedāsim, tā ir lietišķa saruna, izteiksim savu niknumu, mums jāmodina mūsu racionalitāte un jāizdara spiediens uz valsts politisko vadību!

Pazudušais zēns Liepājā man ir kā metafora par Latviju – no vienas puses – vienaldzība, no otras – vairāk nekā četrarpus tūkstoši viņu meklē. Jaunai nācijai raksturīgas galējības – politikā ir balts un melns, deputātos meklē eņģeļus – taču katram var būt kļūdas. Valsts tiesību ekspertam Egilam Levitam esmu jautājusi, varbūt mums nepieciešama mažoritārā vēlēšanu sistēma, kas varētu tuvināt deputātu atbildību vēlētāju priekšā. Viņa atbilde bija, ka daudzas Austrumeiropas valstis to ir izmēģinājušas, taču vīlušās un atgriezušās pie proporcionālās sistēmas.

Latvijā vajadzīga daudzskaitlīgāka partija, tāpēc mums no pilsoņiem ir jā-kļūst par līdzpilsoņiem. Gribētu iedrošināt būt par atbalstītājiem vai stāties partijā, tas ir veids, kā varam atbalstīt valsti. Kurnēšana virtuālajā realitātē jāaizmirst, tā ir neproduktīva vide, un komentāri jau kļuvuši par komunikācijas audzēju. Mums jāatgriežas pie tiešas sarunas.

Un kā uzvarēt ļaunumu, arī to, kas mīt Ventspilī?

Esmu Lembergu intervējusi pētījuma sakarā – biju ļoti iespaidota, cik degradēta postpadomju vide bija Ventspilī un kā viņš to mainījis. Jau esmu teikusi, ka uzskatu viņu par izcilu pašvaldības vadītāju, bet Latvijas politikā Lembergs ir sātans. Tas ir labi, ka mediji atsakās ar viņu sadarboties, jo Latvijas nodevēju tīklojums ir milzīgs – Lemberga cilvēki atrodas visās vietās.

Mums vajadzīga līdzsvarota gudrība, pacietība, spiediens uz politisko vadību, ka mēs neatkāpsimies. Nāksim pie prezidenta pils 13. datumā arī augustā, septembrī, oktobrī, ja vajadzēs, līdz martam. Dosim Vējonim iespēju parādīt, ka viņš ir Latvijas Valsts prezidents. Ja to neattaisnos, stāvēsim pie Saeimas un prasīsim atbildību no tiem, kas balsoja par Vējoni, nevis par Levitu.

Piekrītu Veltai Čebotarenokai, kura televīzijas intervijā teica, ka šis ir moments kā deviņdesmitajos gados, kad kaut ko varam pagriezt par labu sabiedrībai un atgūt no zaudētās valsts.

* Drošības policija atzīst, ka nozīmīgākos riskus Latvijas konstitucionālās iekārtas drošībai rada Krievijas īstenotā tautiešu politika. Krievija to izmanto kā ārpolitikas un manipulācijas instrumentu, lai Latvija un arī citas kaimiņvalstis nonāktu tās politiskajā un ekonomiskajā ietekmē un darbotos saskaņā ar Krievijas interesēm.

Dagmāra Beitnere-Le Galla

Socioloģe, vēsturniece, deputāte

Latvijas Universitātes (LU) vēstures maģistre un socioloģijas doktore.

Vadošā pētniece LU Filozofijas un socioloģijas institūtā.

Šogad ievēlēta par Jūrmalas domes deputāti no “Tev, Jūrmalai” un Jaunās konservatīvās partijas apvienotā saraksta.

Jūrmalas Aizsardzības biedrības biedre.

Dzīvesbiedrs Ervē Luī Emils Marī Le Galls.

No iepriekšējās laulības – divas pieaugušas meitas Ulrika un Paula.

LA.lv