Latvijā
Vēsture

Latviešiem jātiek vaļā no iekšējā gulaga. Saruna ar politikas zinātnes doktorantu Kristapu Andrejsonu 16


Kristaps Andrejsons
Kristaps Andrejsons
Foto – Timurs Subhankulovs

Politikas zinātnes doktorants, kādreiz – žurnālists no laikraksta “Ludzas Zeme” KRISTAPS ANDREJSONS jau trīs gadus veido interneta raidījumu jeb podkāstu “The Eastern Border” angļu valodā, kurā aplūko padomju un Latvijas vēsturi, kā arī notikumus Krievijā. “Gribu, lai uzzina patiesu manas dzimtenes stāstu,” par savu motivāciju saka Kristaps. Viņaprāt, mēs neesam “kalpu tauta” kā bieži ticis tiražēts, bet uzņēmīga, iniciatīvas un radošuma apveltīta nācija.

 

Kā nolēmāt sākt podkāstu par padomju laiku vēsturi?

K. Andrejsons: Pirmsākums var izklausīties ļoti stulbs. Pirms trim gadiem strādāju laikrakstā “Ludzas Zeme” un man uzdeva rakstīt ārzemju ziņas. Sāku klausīties dažādus podkāstus, lai labāk izprastu notikumus. Laikrakstam “The New York Times” podkās-tu veidoja kāda sieviete, kura bija padzīvojusi nedaudz gan Sanktpēterburgā, gan Maskavā un kļuvusi par “lielo eksperti”. Viņa apgalvoja, ka Baltijā apspiežot krievus. Sapratu, ka tāds priekšstats viņai radīts Krievijā un viņa to bija pieņēmusi kā patiesību un izplatīja tālāk. Man apnika, un sāku veidot savu podkāstu, kurā stāstu padomju laiku un Latvijas vēsturi.

 

Dzinulis darbam ir misijas apziņa?

Par Baltijas valstīm pasaulē zina maz, un es gribētu, lai uzzina patiesu manas dzimtenes stāstu, lai nepaliekam kā baltais plankums. Jo citādi ārzemnieki informāciju par mūsu vēsturi iegūst no Krievijas televīzijas kanāliem, kuri pasaulē plaši izpletušies. Ceru, ka manu podkāstu klausās arī NATO sabiedroto karavīri Latvijā, jo vēlos, lai viņa zina, ko aizsargā. Ceru, ka arī latvieši to zina. Esmu mazliet dusmīgs uz Latvijas Institūtu, jo lūdzu viņiem atbalstu, bet tad sapratu, ka viens izdaru vairāk nekā viss viņu kantoris. Šobrīd maniem raidījumiem vidējā auditorija ir 70 000 klausītāju. Katru raidījumu sāku ar uzrunu “Dārgie biedri!” un skanot PSRS kara dziesmai “Mana armija”. Šāda nostalģiska nots patīk maniem klausītājiem. Auditorija lielākoties ir amerikāņi un briti vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Viņi interesējas par mūsu reģiona vēsturi. Klausītāju vidū ir arī daudz cilvēku, kuri pieredzējuši auksto karu. Vislabākā vēstule man bija no kāda amerikāņa, kurš uzaudzis militārajā bāzē Vācijā, kur dienēja viņa tēvs. Viņš stāstīja par to, kā katru vakaru viņi vērojuši uguntiņas no toreiz atdalītās Austrumberlīnes un domājuši, ka padomju spēki dosies uzbrukumā un viņš mirs. Dažiem klausītājiem šķiet nepieņemami, ka raidījumā stāstu arī rupjas krievu anekdotes. Tomēr tas ir stāsts par domāšanu – anekdotēs parādās, ka dzīve ir skarba un cilvēki vēl par to atļaujas pasmieties! Amerikāņos tas raisa izbrīnu, daži no viņiem reizēm nolamājuši mani par rasistu. Latvijā mani klausās ap 50 cilvēku.

 

Kā veidojat stāstījumu?

Darbs ar katru raidījumu aizņem vidēji astoņas līdz deviņas stundas. Esmu pats sev priekšnieks, nav neviena, kas mani bakstītu. Podkāsta veidošanas izmaksas un peļņa man nāk no tā sauktā pūļa finansēšanas (“crowdfunding”) rīka “Patreon”. Izmantoju šo naudu, lai tulkotu angļu valodā žurnālistes Annas Poļitkovskas grāmatu, un arī strādāju, lai tulkotu padomju laiku Latvijas filmas. Mēnesī nopelnu Latvijas vidējo darba algu un maksāju nodokļus. Lai veidotu raidījumus, vācu vēstures materiālus – lasu grāmatas, studēju arhīvu materiālus, vācu cilvēkstāstus, tos tulkoju angliski un cilvēciski izstāstu. Klausos, ko par padomju laikiem man stāsta mans tēvs un patēvs, kuri dienējuši padomju armijā. Ieklausos savā vectēvā Vilnī Andrejsonā, pieredzējušā ceļu speciālistā, kurš ir arī aktīvs “Latvijas Avīzes” lasītājs un raksta jums vēstules. Viņš man stāstījis, kā bija PSRS laikos dzīvot komunālajā dzīvoklī, cik lielas rindas bija pēc pārtikas un cik maksāja desas luņķis. Šos stāstus vēlāk izmantoju podkāstā. Strikti ievēroju principu: ja manā raidījumā sākas cilvēkstāsts, tad uzreiz to pasaku. Vēstures grāmatās ir teikts, ka padomju armijā bija “ģedovščina”, bet es, izmantojot cilvēkstāstus, rādu, kā tā izpaudās. Manus klausītājus interesē, kāda dzīve bija tolaik, sadzīviskas ainiņas, kamēr “lielajai vēsturei” patīk aizmirst cilvēku pieredzi, tā tiek novienkāršota. Man ļoti palīdz ārzemju latvieši, kuri man sūta trimdā izdotās grāmatas, piemēram, Alfrēda Kalniņa grāmatu par sarkano teroru, kā arī trimdas izdevuma bērniem “Mazputniņš” numurus. Nesen klausījos citu vēstures podkāstu autoru Denu Karlinu, kurš stāstīja par pūniešu karu. Bija stāstiņš, kurā kareivis stāv pret ziloni ar šķēpu. Man tad uzreiz radās asociācijas par barikādēm. Es meklēju atbildes, kā toreiz bija, kad uz tām stāvējām un bija pretspēks. Esmu veidojis arī rakstu par Vudstokas festivālu 1969. gadā. Toreiz ASV apgalvoja, ka gari mati liecina par komunismu. Tomēr PSRS tolaik arī bija hipiji ar gariem matiem un pretēji ASV valdošajam uzskatam par viņiem PSRS apgalvoja, ka viņi iedvesmojušies no kapitālisma.

Kuri no jūsu veidotajiem podkāstiem jums pašam patīk visvairāk?

Man ļoti patika epizode par latviešu baptistiem, kuri 30. gados izveidoja apmetni Brazīlijā. Lepojos ar epizodēm, kuras veidoju par Černobiļu un PSRS īstenoto Afganistānas katru. Viens no raidījumiem, kurā esmu ieguldījis daudz darba, ir par izsūtīšanām un gulagu. Kad Latvijā viesojas draugi no ārzemēm, vedu viņus uz Okupācijas muzeju un Stūra māju. Tā ir mūsu vēsture, kas jātur atmiņā, lai nekad neatkārtojas. Tomēr mums kā nācijai jātiek vaļā no sava iekšējā gulaga jeb ka-lpa sindroma. Latviešiem jāsaprot, ka neesam kalpi! Vairs neesam nekāda cietēju tauta. Taisām elektromobiļus, mūsu ražotās ierīces ir kosmosā, ir patenti efektīvākiem vēja ģeneratoriem un tā tālāk. Latvijā ir daudz jaunu un veiksmīgu uzņēmēju, kuri darbojas ārzemēs. Mēs esam produktīvi, cīnāmies, varam un darām – tādai jābūt attieksmei. Mūsu politikai raksturīgs, ka latvieši lūkojas pēc glābēja, kurš ieradīsies un visu izdarīs. Tā jau ir noticis piecas reizes iepriekšējās Saeimas vēlēšanās un notiks arī sesto. Tas liecina, ka tauta vēl nav gatava uzņemties politisko atbildību. Latviešiem vēl nav radusies doma, ka suverēnā vara pieder viņiem – paši savu likteni demokrātiski lemjam, nevis dodamies pie vietvalža. Tāpat mūsu tautai jātiek vaļā no domas: “Ja cilvēks zog un nodarbojas ar korupciju, bet mazliet atmet citiem, tas ir pieņemami.” Ja šādu domāšanu apziņā paturēsim, tad tālu netiksim. Lai tiktu vaļā no gulaga jeb kalpa sindroma, cilvēkiem mūsu sabiedrībā jāattīsta kritiskā domāšana un jāapzinās sava vērtība. Ikvienam iesaku lasīt Marka Aurēlija meditācijas katrai dienai “Pašam sev”, lai sakārtotu sevi un vairāk uzzinātu par stoicismu. Mani personīgi interesē, lai saglabājas latviskais, lai pārāk neamerikanizējamies. Tomēr, ja paskatāmies uz sevi, tad Baltijas valstis ir ASV lielākais ārpolitikas sasniegums. Vienīgās uz pasaules, kur ASV izdevās ieviest demokrātiju. Turklāt tas notika miermīlīgā ceļā.

 

Vai esat plānojis veidot arī radījumu par latviešu leģionu, par ko ārzemēs joprojām ir dažādi mīti?

Šobrīd mana tēma podkāstā ir Staļina laiki PSRS – eju cauri pirmsākumam. Ar nodomu iepriekš podkāstu sāku ar Hruščova laikiem, jo Otrais pasaules karš ir smaga tēma, par kuru viegli var sastāstīt muļķības. Par leģionu stāstīšu un gribu to izdarīt kvalitatīvi.

 

Par vēsturi stāstāt angliski, bet vai ir ieceres arī saturam latviešu valodā?

Veidošu “YouTube” kanālu jauniešiem, kurā humoristiski stāstīšu par politiku un dažādām tendencēm, piemēram, par korupciju. Ja mans produkts jauniešiem patiks, būšu ļoti priecīgs.

 

Krievijā jums esot atteikta vīza un arī izteikti draudi.

Jā, tā notika. Toreiz zvanīja sveši cilvēki no Sanktpēterburgas un izteica draudus. Man bija podkāsta epizode par atmodu, barikādēm un Viļņas traģēdiju. Krievijā togad tika rīkota konference par Viļņu, kuras mērķis bija pierādīt, ka lietuvieši esot šāvuši uz savējiem 1991. gada 13. janvārī. Man uznāca dusmas. Izpētīju, no kurienes Krievijas propaganda ņem naudu, kādas organizācijas un cilvēki no tās barojas, un uzliku to uz delnas podkāstā. Tā arī dabūju nevēlamās personas statusu. Es vēl nointervēju Putina bijušo sievu, taču Krievija to pasniedz kā viltojumu, kuru man esot pasūtījis “gosģeps” (ASV Valsts departaments. – Ģ. V.). Tagad tas viss ir noklusis, jo viņiem ir ar ko nodarboties – Navaļnijs u. c. opozīcijas aktīvisti.

 

Krievijā jūsu podkāstu joprojām klausās?

Esmu runājis ar klausītāju, kurš ir interneta trollis. Viņam Krievijā maksā ap 500 eiro. Katru nedēļu viņš manā profilā ieraksta ko nejauku un tad paziņo, lai izdzēšu. Viņi “troļļo” naudas dēļ – tur nav nekāda ideoloģiska pamata, un paši apzinās, ka laiž muļķības. Ciniskākais par Krieviju ir tas, ka straujš auditorijas kāpums manam podkāstam bija, kad Krievija bērnudārzos ieviesa militāros pulciņus, pat pēc aktīvās karadarbības Donbasā tāda nebija. Esmu saņēmis vēstuli arī no Doņeckas, kurā man vietējais uzņēmējs sūdzas, ka viņa mazo uzņēmumu iznīcina vietējās “varas iestādes”. Grūti arī to pārbaudīt, jo alternatīvu avotu nav, ir tikai Krievijas vēstījums, ka viss ir labi Doņeckas “tautas republikā”. Šādos gadījumos saku, ka klausītājs atsūtīja man vēstuli.

 

Jūsu vērtējums par pašlaik notiekošo Krievijā?

Regulāri sekoju opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, blogeriem “Kaimikadze Dead”, Sašam Sotņikam un Krievijas sociālā tīkla “vKontakte.ru” kādreizējā vadītāja Pāvela Durova teiktajam. Izdaru secinājumus, ka Krievijā nākamgad varētu sākties pilsoņu karš. Rubļa kurss ir ļoti zems, cilvēki dzīvo nabadzībā. Atbalstu Navaļniju, ticu viņam. Par to vietējie nacionālisti mani ir lamājuši, bet kam tad izteikt savas simpātijas – vai Putintētiņam? Uzskatu, ka demokrātiska, pārējās valstis cienoša Krievija ir Latvijas interesēs. Mihailu Hodorkovski vienmēr interesējusi nauda, nav viņam politisko ambīciju. Domāju, ka Navaļnijs gan tagad gaidāmajās Krievijas prezidenta vēlēšanās netiks pielaists. Navaļniju kopumā uzlūkoju kā vīlušos cilvēku, un tas ir priekšnoteikums, lai Krievijā būtu par opozicionāru. Atcerēsimies, ka oficiālās varas piekritēji viņu apslacīja ar briljantzaļo šķidrumu. Krievijā nevar uz barikādēm iet ar ideālismu vien. Navaļnijs nav “Putina projekts”, ko par viņu reizēm apgalvo. Bijusī Krimas prokurore Natālija Poklonska gan tāda ir, tāpat kā žurnāliste Ksenija Sobčaka.

 

Populārākie vēstures podkāsti 

Labs veids, kā uzzināt par vēsturi un citām tēmām, ir klausīties datorā un mobilajās ierīcēs podkāstus jeb interneta raidījumus, kuri atšķiras ar vadītāju pieejas ilgumu un var būt veltīti atsevišķiem lielajiem vēstures blokiem.

“Stuff You Missed in History Class”. Viens no populārākajiem vēstures podkāstiem, kurā stāsta par lietām, kuras varbūt palaidāt garām vēstures stundās – gan par vareniem, gan dīvainiem notikumiem.

“History Extra”. Podkāsts ir kā papildinājums britu raidsabiedrības BBC vēstures žurnālam, un tajā apskata dažādas tēmas, piemēram, Mediči dzimtu, Staļina nāvi u. c.

“Hardcore History”. Žurnālists Dens Kārlins stāsta par vēstures notikumiem, izmantojot savu radošo “marsieša” domāšanas veidu. Viņš jautā, vai Aleksandrs Lielais bijis tikpat ļauns cilvēks kā Ādolfs Hitlers. Kas būtu apaču cilts, ja viņiem būtu mūsdienu ieroči? Vai mūsdienu civilizāciju gaida bojāeja? Podkāstā neatradīsiet akadēmisku vēsturi, un raidījuma vadītājs nemaz nav vēsturnieks.

“BackStory”. ASV vēsturnieku veidotie raidījumi katru nedēļu apskata kādu populāru jautājumu, izmantojot Amerikas vēstures brilles.

“The History of Rome”. Iknedēļas podkāsts par Romas impērijas uzplaukumu, lejupslīdi un kritumu.

Avoti: player.fm, itunes.apple.com

LA.lv