Latviešiem jāturas kopā! 0
Mērsradzniecei Dzidrai Šteinbergai “Latvijas Avīze” iepatikusies jau no paša pirmā numura un šī mīlestība joprojām nav pārgājusi. Kundzei, kas labi atceras vēl pirmos ulmaņlaikus, iet pie sirds, ka avīze arī mūsu laikos iztur “Ulmaņa nacionālo līniju, raksta un uztraucas par Latvijas laukiem”.
Pati Dzidras kundze, meitas uzvārdā Ābele, dzimusi Pāvilostas pusē, gan ieprecējusies jūrnieka ģimenē. Vīrs ilgus gadus bija kuģa kapteinis. Pati strādājusi par feldšeri zivju apstrādes fabrikā. Tā ka zivju nav trūcis, reizēm pat par daudz bijis.
Tagad līcī zivju mazāk un uz galda liekot to, ko vietējie zvejnieki izvelk, lielākoties reņģes un asarus, jo labākās – sīgas, zušus, zandartus, lašus – paturot paši zvejnieki. Bet lucīši gan esot palikuši tikai gaišā atmiņā: agrāk bijuši riktīgi, tagad – kā zīmulīši.
Kundze dzīvo kopā ar dēla Aigara, Mērsraga ostas loča, ģimeni, mazmeitu, mazmazbērniem. Vīrs Kārlis jau 12 gadus kā tai saulē, kaut gan bijis no stiprajiem, kopā ar citiem mērsradzniekiem virves vilkšanā regulāri pārvilcis zvejniekus no citiem ciemiem.
Kaut arī jaunība un lielākā daļa dzīves aizvadīta padomju laikā, par to īpaši siltu atmiņu nav. It kā naudas bijis daudz, bet par to bieži neko neesot varēts dabūt, bieži pat vīram līdzi uz kuģa bijis jādod veikalā pa blatu sadabūts galerts, ko šajos laikos diez vai pat suns ēstu.
“Latviešiem jāturas kopā, un nedrīkst locīties citu priekšā!” tāda ir Dz. Šteinbergas cieta nostāja. Dzimusi 1934. gadā, viņa atceras, cik labi dzīvojuši tēva, brīvības cīnītāja, celtajās mājās, kā brīvdienās cepuši baltmaizi un kaimiņi pulcējušies kopā, lai runātu par dzīvi.
