Latvijā
Vēsture

Latviešiem sava Gaismas pils. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 16


Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai pamatakmenī 2008. gada 20. jūnijā iemūrētajā kapsulā tika ielikts arī tās dienas “Latvijas Avīzes” numurs (attēlā – laikraksts toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas rokās).
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai pamatakmenī 2008. gada 20. jūnijā iemūrētajā kapsulā tika ielikts arī tās dienas “Latvijas Avīzes” numurs (attēlā – laikraksts toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas rokās).
Foto – Timurs Subhankulovs

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

2014. gada 29. augustā tika atklāta jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka jeb Gaismas pils Daugavas kreisajā krastā.

Ceļš uz monumentālo pasaulē pazīstamā latviešu izcelsmes ASV arhitekta Gunāra Birkerta projekta īstenojumu ilga teju simt gadus. Jau 1928. gadā pirmoreiz izteikta ideja par jaunas bibliotēkas ēkas celtniecību, jo tās darbību kopš pašas dibināšanas kavē piemērotu telpu trūkums, četrdesmit gadus vēlāk, pavisam citā valsts iekārtā, bibliotēkas jaunajai ēkai tiek iezīmēta vieta Uzvaras bulvārī 2. Tomēr bija jāpaiet vēl divdesmit gadiem, lai 1988. gadā, atmodas jausmās, Viļņa Edvīna Breša valdība pieņemtu lēmumu celt jaunu bibliotēkas ēku pēc arhitekta Gunāra Birkerta projekta. Savukārt tikai 2008. gada 20. jūnijā tiek ielikts ēkas pamatakmens. “Žēl, ka daudz laika zaudēts politiķu un valdības nemākulīgo izdarību dēļ,” todien sprieda Gaismas pils arhitekts Gunārs Birkerts. Tomēr pēc sešiem gadiem – 2014. gada 29. augustā – ievērojamākais latviešu arhitekts sagaidīja sava mūža vainagojuma atklāšanu. Jau 18. janvārī pirmās 2000 grāmatas turp nogādāja 14 000 cilvēku, ķēdē nododot no rokas rokā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno namu.

Laiks starp lēmuma pieņemšanu un jaunās ēkas uzcelšanu bija tik izstiepts, ka brīžam šķita – līdz atjaunotās valsts simtgadei dižceltne tā arī netaps gatava. Vairākkārt mainījās projekts, ēka taupības dēļ kļuva mazāka, kamēr būvniecības izmaksas atkārtoti pieauga. Nacionālās bibliotēkas projekts, kurš vēl 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā tika uztverts kā sargājams latviskuma simbols, vēlāk izpelnījās daļas sabiedrības izsmieklu un pārmetumus par nepamatotiem tēriņiem, apzīmējuma “stikla kalns” nozīme nemanot mainījās, un labi varēja redzēt runātāja attieksmi pret bibliotēkas jaunās ēkas celtniecību. Ja tā bija pozitīva, celtni dēvēja par Gaismas pili, ja negatīva – par stikla kalnu.

Andris Vilks Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amatā ir gandrīz kopš brīža, kad tika izlemts, ka tai nepieciešama jauna ēka, proti, kopš 1989. gada. Jautāts, ko esam zaudējuši un vai esam ko ieguvuši no tā, ka celtniecības process izvērtās mokoši garš, viņš atbild, ka saskata tikai divus zaudējumus. “Bija iespēja daudz lētāk iegūt būvlaukuma teritoriju, droši vien arī lētāk uzbūvēt, turklāt izauga paaudze, kurai izveidojās priekšstats, ka laba bibliotēka nav vajadzīga.” Tomēr ieguvumu, pēc Andra Vilka domām, ir daudz vairāk. “Pirmkārt, bibliotēkai bija iespēja izveidot pārdomātu institūciju no funkciju, satura un personāla viedokļa, ilgajās diskusijās tika atrasti arī daudzi risinājumi. Viens no izmaksu pozitīvajiem aspektiem – bibliotēkai ir moderns aprīkojums un pamatīgi būvmateriāli. Turklāt tika īstenota formula “Gaismas pils + Gaismas tīkls + Nacionālā digitālā bibliotēka”, jo līdz 2001. gadam bija tikai ēkas ideja,” uzskaita Andris Vilks, piebilstot, ka pie ieguvumiem varētu minēt arī LNB Atbalsta biedrību un virkni citu procesu, kas radās ieilgušā projekta gaitā.

Ir arī vēl trešais pozitīvais aspekts: vismaz ar Gaismas pili esam priekšā igauņiem, jo viņu nacionālās bibliotēkas jaunā ēka, kura tika uzcelta jau 1993. gadā, patlaban atkal ir novecojusi un sliktā stāvoklī.

LA.lv