Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. maijs, 2012
Drukāt

Latviešu bīskapu gatavojas atzīt par svēto


sloskans_9

Boļeslavs Sloskāns, ko Latvijai atdeva apmaiņā pret padomju spiegu, ir leģenda ne vien mums.
 Godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna dienas nesen notika Mogiļevā, bet rudenī tādas ir paredzētas Minskā.

 

Maija sākumā Mogiļevas katedrālē notikušajā Sv. misē piedalījās gan Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, gan Šveices Lugāno universitātes profesors teoloģijas zinātņu doktors Andris Marija Jerumanis, kurš pazinis Sloskānu Beļģijā un ir beatifikācijas procesa līdzvirzītājs (latīņu beatificatio – kādas personas pasludināšana par svētīgu). Jerumanis uzsver, ka bīskaps Sloskāns kā Latvijas, Eiropas un pasaules cilvēks mums palīdz apzināties stiprās Latvijas reliģiskās un kulturālās saknes, jo apbrīnojama ir viņa izturība un gara spēks, nesalauzts ne padomju cietumos, ne Sibīrijā.

 

Sagaidīja kā varoni

“Uz robežas vilciens apstājās. Man pavēlēja izkāpt no vagona un iet uz vilciena priekšgalu. Es ieraudzīju latviešu robežsargus vienā sliežu pusē, otrā – padomju muitniekus. Tad es ievēroju priesteri Pēteri Strodu, manu semināra kolēģi, kurš nāca man pretim. Es vēlējos iet pie viņa, bet 5 – 6 soļus no viņa mani atturēja. Kad pr. Strods bija pateicis: “Jā, tas ir viņš”, man pavēlēja atgriezties manā vagona kupejā.” Tā memuāros bīskaps Boļeslavs Sloskāns aprakstīja 1933. gada 22. janvāri Indras robežpunktā, kad viņam, padomju cietumniekam, tika atļauts atgriezties Latvijā. Latvijas valdība ar lielām pūlēm bija izkārtojusi viņa apmaiņu pret šeit notverto padomju spiegu Stahovu.

Boļeslavs Sloskāns ir dzimis 1893. gadā Stirnienē, mācījies Pēterburgas garīgajā seminārā, un bīskaps d’Erbiņī viņu 1926. gada 10. maijā Sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepus iesvētīja par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. Kalpojot Baltkrievijā, viņš 1927. gadā tika nepamatoti apsūdzēts, apcietināts un mocīts 17 cietumos dažādās PSRS vietās un nostrādināts vergu nometnēs. Grūti iztēloties, kā cilvēks spēja izturēt tādu spīdzināšanu, kāda notika trīs mēnešus Maskavā Lubjankā. Grāmatā “Upuris par brāļiem. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns” aprakstīts, ka

 

“viņu piesēja kailu uz galda un šaustīja līdz asinīm. Pēc tam viņu novietoja šaurā kamerā, kur nevarēja pakustēties, turklāt dienu un nakti uz galvas pilēja ledains ūdens. Tad, noguldīts uz muguras un pieķēdēts pie grīdas, viņš ticis nedēļām ilgi izlikts apžilbinošā prožektora gaismā.” Kad cietumsargi viņam prasīja: “Kāpēc jūs smaidāt?”, viņš atbildēja: “Es esmu brīvs, jūs neesat brīvi.”

 

Andris Marija Jerumanis stāsta: “Kad bīskaps Sloskāns 1933. gadā atgriezās Latvijā, viņu sagaidīja kā varoni, par to rakstīja ne vien Rīgas avīzes, bet arī citu valstu avīzes, pats esmu lasījis to dienu Polijas laikrakstu.”

 

Pāvesta uzdevumā

Boļeslavs Sloskāns kļuva pazīstams vairākās Eiropas valstīs pēc tam, kad Romas pāvests Pijs XI viņu uzaicināja pie sevis un vēlēja dot liecību pasaulei un aicināt lūgties par Krieviju. A. M. Jerumanis: “Bīskaps to darīja veselu gadu – viņš brauca uz dažādām valstīm, tikās ar prezidentiem, runāja visur, kur varēja, par to, kas notiek “strādnieku paradīzē” Padomju Savienībā. Bija ciests drausmīgais bads golodomors Ukrainā, kur aizgāja bojā miljoniem cilvēku, bet arī tad daļa rietumnieku neticēja, ka padomju režīms ir tāds, jo Padomju Savienībā notiekošais viņu prātos likās tik neiespējams.”

Latvijā Boļeslavs Sloskāns strādāja par profesoru Rīgas Garīgajā seminārā un pēc tam Teoloģijas fakultātē.

Pēc Otrā pasaules kara bīskaps Sloskāns dzīvoja Beļģijā un vadīja tur nodibināto Baltiešu garīgo semināru. A. M. Jerumanis atceras, ka viņa tēvs Jānis Jerumanis bijis viens no tiem 40 studentiem, par kuru izglītošanu rūpējās bīskaps Sloskāns: “Daudzas no Beļģijas latviešu ģimenēm ir saistītas ar bīskapu Sloskānu, viņš tur pulcināja kopā visus studentus. Viņš salaulāja manu tēvu un māti; es bīskapu Sloskānu pazinu kā bērns.”

Pāvests Pijs XII B. Sloskānam uzticēja pastorālo atbildību par latviešu un igauņu bēgļiem. Bīskaps rūpējās par garīgās literatūras publicēšanu latviešu valodā, apmeklēja latviešu kopienas Vācijā, Zviedrijā, Anglijā un aktīvi piedalījās baznīcas dzīvē Beļģijā līdz pat aiziešanai mūžībā 1981. gadā. Viņa mirstīgās atliekas 1993. gadā pārapbedītas Aglonā.

 

Jāpierāda divi brīnumi

A. M. Jerumanis stāsta, ka pēc tam, kad viņa tēvs uzrakstījis grāmatu par B. Sloskāna dzīvi “Upuris par brāļiem. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns”, radusies doma sākt bīskapa kanonizācijas procesu: “Tas ir garš ceļš – vajag vākt liecības, izjautāt cilvēkus, lai pierādītu, ka personai bijusi svētuma slava, kas pastāvējusi jau dzīves laikā un līdz dzīves beigām pieaugusi.”

Kanonizācijas process ir sākts 2000. gadā, bet 2004. gada 20. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II dokumentu atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un tagad viņu var dēvēt par godināmo. Tas ir pirmais solis ceļā uz viņa atzīšanu par svēto, kas var notikt pēc diviem pierādītiem brīnumiem.

 

“Katoļu baznīcai ir tāda kārtība, ka nepietiek tikai ar personas svētuma slavu, tikumīgu dzīvi, bet jābūt notikušam kādam brīnumam caur godināmā aizbildniecību pie Dieva,” norāda teoloģijas doktors A. M. Jerumanis. Kad pierādīts viens brīnums, tad ir pabeigts beatifikācijas process un cilvēku var saukt par svētīgo.

 

Pavaicāju, kā gan, gadiem ejot, var šo brīnumu pierādīt.

Teologs stāsta, ka, piemēram, brīnumainu dziedināšanas gadījumu, kas nav zinātniski izskaidrojami, izskata divas ārstu komisijas. Ja gan Beļģijas ārstu komisija, gan Romas ārstu komisija dod slēdzienu, ka zinātniski tas ir neizskaidrojams, tad tas atzīts par brīnumu. A. M. Jerumanis: “Pirms dažiem gadiem bija brīnums, kad tika izdziedināts priesteris Pēteris Dupats. Viņu ķēra smaga trieka, viņš gulēja bezsamaņā. Jau bija atslēgtas medicīniskās dzīvības uzturēšanas sistēmas, zāles slimajam vairs nedeva. Vairāki cilvēki sāka lūgt Dievu, lūdzoties caur Sloskāna aizbildniecību. Pēteris Dupats bija strādājis par Sloskāna sekretāru. Brīnumaini izdziedinātais priesteris joprojām dzīvo Beļģijā.”

 

Ideja Sloskāna vārdā nosaukt ielu

Nesen notikušo Sloskāna dienu organizētājus un viesus pieņēma arī Mogiļevas pilsētas mērs Viktors Šorikovs. Sarunā tika izteikta ideja nākamgad, kad 31. augustā bīskapam Boļeslavam Sloskānam apritēs 120. gadadiena, viņa vārdā nosaukt vienu no Mogiļevas ielām. Savukārt dokumentālā filma par bīskapu Sloskānu “Lūgšana krustā” jau iekļauta Minskas starptautiskajā kinofestivālā, kas notiks septembrī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+