Kultūra
Mūzika

Māris Briežkalns: Īstu konkurentu mūsu nišā Baltijā nav 6


Māris Briežkalns
Māris Briežkalns
Foto – Timurs Subhankulovs

Svētdien, 18. martā, Vidzemes koncertzālē uzstāsies Latvijas Radio bigbends MĀRA BRIEŽKALNA vadībā kopā ar Raimondu Paulu, Dināru Rudāni un stīgu grupu koncertprogrammā “Viņš un viņa”, ko Maestro veltījis dziedātājai.

Latvijas valsts simtgades gads Latvijas Radio bigbendam iesācies spoži – ar janvārī notikušo koncertūri ASV, kuras gaitā mūziķi uzstājās Linkolna centrā Ņujorkā un Džona F. Kenedija Mākslas centrā Vašingtonā. Pāri okeānam tika vesta koncertprogramma “Mare balticum”, kurā iekļautas latviešu tautasdziesmas austrāliešu džeza superzvaigznes Džeimsa Morisona apdarē. Tūlīt gaidāmi koncerti Lietuvā un Igaunijā, bet rudenī bigbenda mūziķi uzstāsies Londonas Džeza festivāla programmā.

1996. gadā Latvijas Radio bigbendu vieglu roku likvidēja. Taču gluži nāves spriedumu džezam Latvijā tas nenozīmēja. Pamazām arvien vairāk savu vietu un popularitāti iekaroja džeza festivāls “Rīgas ritmi”, 2004. gadā radās pirmais konkurss džeza māksliniekiem “Riga Jazz Stage”, kurš notiek katru gadu aprīlī un kura pirmo uzvarētāju vidū ir nu jau populārie Intars Busulis, Daumants Kalniņš, Kristīne Prauliņa. Aiz šā procesa visus šos gadus stāvējis mūziķis Māris Briežkalns. “Kad 2012. gadā Latvijas Radio bigbendu atjaunoja, jutos savu misiju izpildījis,” viņš saka.

– Amerikā Latvijas Radio bigbends uzstājās koncertzālēs, kuru durvis neveras pat visiem pašas džeza dzimtenes mūziķiem?

M. Briežkalns: – Taisnība. Mūs uzņēma ļoti prestižās koncertzālēs. Amerikas tūre Latvijas simtgades ietvarā ir leģendāra arī ar to, ka neviens Latvijas orķestris pirms mums šajā aizokeāna zemē nebija uzstājies. Latvijas Radio bigbends ir pirmā bezdelīga, kas parādīja, kas ir Latvijas orķestri un cik lieliski ir džeza jeb improvizācijas žanrā spēlējošie mūziķi. Kā zināms, tieši Amerikā ir dzimusi džeza mūzika, tādēļ fakts, ka Latvijas orķestris var iekarot Ameriku ar šā žanra mūziku, vien jau ir Triju Zvaigžņu ordeņa vērts pasākums (pasmaida). Divas centrālās skatuves, kur uzstājāmies – Ņujorkā Linkolna centra “Dizzy” klubā un Vašingtonā Kenedija centrā –, ir ļoti prestižas vietas, kur džeza mūziku pazīst, ciena un mīl. Mūs pašus pārsteidza, ka visas klausītāju vietas bija izpārdotas. Uzstājāmies pilnās zālēs, kaut spēlējām tikai latviešu mūziku. Pro­grammā bija latviešu tautasdziesmas, kuras īpaši mums aranžējis Džeimss Morisons un kuras ierakstītas arī diskā “Mare Balticum”, Ulda Stabulnieka, Gunāra Rozenberga skaņdarbi, Raimonda Paula jaunās džeza dziesmas ar Guntara Rača oriģināldzeju, kuras tulkošanai angļu valodā īpaši pieaicinājām Ņujorkas mūzikas producentu, mūziķi un dzejnieku Gordonu Pogodu. Tā nu Raimonda Paula kompozīcijas Amerikā dziedājām angliski. Tā ir vēl viena pievienotā vērtība, jo mūsu dziesmas ikdienā skan latviešu valodā un diezgan ierobežotā vidē, bet mēs tās padarījām saprotamas starptautiski un guvām labas atsauksmes. Brauciens bija diezgan leģendārs. Kā savulaik Kolumbs atklāja Ameriku, tā mēs, Latvijas Radio bigbends, valsts atbalstīts orķestris, Amerikai atklājām latviešu džezu. Bet mūsu nokļūšana Amerikā nav nejauša. Katru gadu uz festivālu “Rīgas ritmi” aicinām džeza mūzikas ekspertus no daudzām valstīm, pasaulslavenām koncertzālēm un festivāliem. Apmēram pirms desmit gadiem uzaicināju arī Džefu Levensonu, slavenā džeza kluba “Blue Note” direktoru. Iepazinies ar Rīgu un festivālu, izjutis tā atmosfēru, ciemiņš bija pārsteigts, ka mums ir tik interesants un svaigs džeza mūzikas repertuārs, ka nespēlējam un nekopējam amerikāņu džeza mūziku. Un sekoja uzaicinājums mūsu tūrei Amerikā, kur devās Māra Briežkalna kvintets.

– Tā ir mūziķu kopa, kura pastāv paralēli Latvijas Radio bigbendam un kurā arī jūs pašu varam dzirdēt un redzēt pie bungām.

– Jā, kvintetā spēlē Raimonds Macats, Andris Grunte, Viktors Ritovs un Rihards Lubovs. Veicām skaistu braucienu pa Vašintonu, Filadelfiju un Ņujorku, kur tūri beidzām ar uzstāšanos leģendārajā “Blue Note” džeza klubā. Atsauksmes bija tik iedvesmojošas, ka mums izdevās arī nākamais solis nu jau mājās – 2012. gadā atjaunojām Latvijas Radio bigbendu, kas šobrīd ir vienā statusā ar LNSO, LSO, “Sinfonietta Rīga”, Operas orķestri. Būtiski, ka Latvijas Radio bigbends ir vienīgā vieta, kur ir darbs mūziķiem, kas nav saistīti ar klasisko mūziku.

– Ir jau vēl orķestris “Rīga”, kas arī spēlē simfodžezu un nupat kļuva par Lielās mūzikas balvas laureātu kategorijā par izcilu sniegumu gada garumā.

– Atšķirībā no orķestra “Rīga” džeza mūziķu sastāva mēs esam klasiskais bigbends – piecas trompetes, četri tromboni, pieci saksofoni un ritma grupa, tāds, kādam tiek veidoti arī visā pasaulē zināmie džeza aranžējumi. Koncentrējamies uz džeza mūziku klasiskā izpratnē, protams, mūsu repertuārā ir arī tādi projekti, kas veidoti simfodžeza žanrā, piemēram, 2017. gadā izdotais CD “R. Pauls | Opera”, kur Maestro atskaņo opermūzikas tēmas. Starp citu, Latvijas Radio bigbenda dibinātājs Ringolds Ore, varētu teikt, ir šā žanra pamatlicējs Latvijā.

– No kuras puses jūtat konkurenci?

– Ņemot vērā, ka nevis paši piedāvājamies, bet mūs lielākoties aicina, šobrīd, piemēram, uz Lielbritāniju, Vāciju, saņemam arī citus piedāvājumus, no kuriem nākas atteikties, mūsu statuss ir augsts un īstu konkurentu mūsu nišā Baltijā nav. Šobrīd, piemēram, esmu atteicis trim uzaicinājumiem uz džeza festivāliem Lietuvā. Taču mēs brauksim uz kaimiņvalsts galvaspilsētu ar lielu simtgades koncertu, kas notiks 22. martā Viļņas Akadēmiskajā teātrī. Līdzvērtīgs koncerts 15. maijā notiks Tallinā “Nordea” zālē. Uz Lietuvu vedam mūsu zelta repertuāru, kas nav iedomājams bez latviešu tautasdziesmām Džeimsa Morisona apdarē, soliste, tāpat kā Amerikas tūrē, būs Kristīne Prauliņa. Līdzi ņemam arī vokālo grupu “Framest”. Mums pievienosies arī Maestro Raimonds Pauls. Tallinā 15. maijā sniegsim līdzīgu programmu ar vairākiem igauņu solistiem, kuru vidū arī zināmā Eirovīzijas māksliniece Mārja, kas savulaik uzstājusies arī Rīgā. Negribu lielīties, bet šie notikumi rāda, ka Latvijas Radio bigbends kļuvis par Baltijas valstu profesionālāko orķestri džeza jomā un līdzvērtīgu Eiropas labākiem bigbendiem.

– Kas visvairāk pie sirds bija amerikāņu publikai?

– Linkolna centrs ir Amerikas kultūras glabātājs, līdzīgi kā mūsu Nacionālā bibliotēka. Ļoti prominenta vieta. Vašingtonā Kenedija centrā cilvēki sēdēja pat uz trepītēm. Ja Amerikā džeza mūzikai ir stāvovācijas, tas ir ko vērts. Pēc koncerta mums neoficiālā gaisotnē komplimentus izteica pat Kenedija centrā ietilpstošo vairāku lielo koncertzāļu apkalpojošā personāla dāmas, kuras droši vien džeza mūziku ir atklausījušās ne pa jokam, un, ja latviešu mūziķi var aizkustināt lēdijas ar tumšu ādas krāsu, tas jau kaut ko nozīmē! Katra koncerta noslēgumā spēlējām “Pūt, vējiņi!” Džeimsa Morisona apdarē no albuma “Mare Balticum”, un tas vienmēr atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu.

Kad pirms šā projekta pa visu Eiropu medīju šo Austrālijas leģendu, multiinstrumentālistu, lai uzaicinātu sadarboties, tas man bija liels izaicinājums. Piekritis aranžēt “Pūt, vējiņi!”, Morisons man jautāja – par ko ir dziesma? Atteicu – pateikšu vēlāk, tagad klausies tikai mūziku! Savukārt mani pārsteidza Morisona secinājums, ka, mūsuprāt, smeldzīgā “Pūt, vējiņi!” melodija izstaro… ārkārtīgu spēku un enerģiju. Bet par tautas dziesmu “Bēdu manu lielu bēdu” Džeimss caur humoru secina – daudzas pasaules tautas savas bēdas un problēmas slēpj, bet latvieši tās liek zem akmeņa, turklāt vēl dejo apkārt un dzied! Tā latviešu tautasdziesmas caur Džeimsa Morisona prizmu atklājas pilnīgi jaunā šķautnē.

– Amerikā jums bijuši ne vien muzikāli piedzīvojumi…

– Jā, ielidojām Amerikā 7. janvārī, vienu dienu pēc lielās sniega vētras Ņujorkā. Nekas nestrādā, lidmašīnas nepieņem. Gaidot savu bagāžu, ievērojām, ka lidostas viena puse ir ūdenī, pēkšņi atskanēja evakuācijas trauksme, visiem aši nācās pamest lidostu. Un šajā jūklī mūsu stūrī noliktais lielais baritona saksofons tā arī palika. Puiši gribēja mesties tam pakaļ, bet policisti bija nepielūdzami – ne soli atpakaļ. Naktī ar taksi stundu braucām atpakaļ uz lidostu pēc saksofona un bagāžas. Protams, tūlīt bija klāt vietējās televīzijas, radio, kam mūsu piedzīvojumi šajā diezgan lielajā haosā likās gana interesanti.

– Jūsu kvintets nupat Briselē uzstājies slavenajā “Bozar” koncertzālē ar programmu “Rothko in Jazz”, kurai esot ļoti interesanta vēsture.

– Jā, programma ļoti unikāla un vērtīga. Izvēlējāmies desmit slavenā Marka Rotko gleznas un uzrunājām desmit latviešu komponistus – Ēriku Ešenvaldu, Lolitu Ritmani, Pēteri Vasku, Jēkabu Jančevski, Jēkabu Nīmani, Georgu Pelēci, Raimondu Paulu, Vilni Šmīdbergu, Artūru Maskatu un Rihardu Dubru. Katrs no viņiem izvēlējās vienu gleznu un uzrakstīja tās rosinātu skaņdarbu, kuru paši aranžējām kvintetam. Projekta nagla – lielās gleznu projekcijas skatuves aizmugurē sasaistē ar mūziku rada ļoti spēcīgas emocijas.

2. maijā ar šo pro­grammu uzstāsimies Ņujorkā Barišņikova centrā, pēc tam novembrī tā skanēs festivālā “London Jazz”. Tas bija ļoti interesants process, kā mūziķi izvēlējās gleznas. “O, glezna “Melns un pelēks”!” – iesaucās Georgs Pelēcis. “Tā būs manas iedvesmas avots.” Un viņam izdevies radīt lielu, dziļu, izteik­smīgu mūziku. Tāpat mani ļoti aizkustina Artūra Maskata skaņdarbs “Dzeltenssarkans” – ļoti gaišas un pozitīvas noskaņas mūzika.

– Ko īsti nozīmē aranžēt džeza kvintetam visnotaļ klasiskā manierē rak­stošu komponistu dziesmas?

– Harmonizēšanu uzticējām Viktoram Ritovam, bet pārējo paveic kvinteta mūziķi paši. Sanākam mēģinājumā, muzicējam, meklējam, ļaujamies, lai mūzika pati mūs sameklē… un viss notiek.

– Tad jābūt ideālai sapratnei starp mūziķiem.

– Bez tādas džeza muzicēšana vispār nav iedomājama! Jo džeza mūzika nekad nevar būt vienāda. Tāda ir tikai popmūzika. Džezā katrā koncertā ir cita sajūta, un viens un tas pats skaņdarbs izskan mazliet savādāk. Kā mums pašiem šķiet, arvien labāk, interesantāk, neierastāk.

– Džeza mūzika arī mēdz būt ļoti dažāda – ar ritma dominanti līdz tādai, kur pirmā vijole uzticēta melodijai. Kādas džeza mūzikas piekritējs esat jūs pats?

Saistītie raksti

– Ritms un pulss ir pamats visam – sajūta, ka mūziķi grupā muzicē vienā pulsā, ka sirds visiem sitas vienā ritmā, ir fantastiska, un to momentā jūt arī publika. Tad nāk melodija un rodas pilnība mūzikā. Vēl pie šīs mūzikas radīšanas receptes jāpieliek enerģija un savs stāsts, pārdzīvojums. Tad tas mūzikas stāsts pilnīgs – kā ķirsītis uz tortes.

Galerijas nosaukums
LA.lv