Sapnis un dzīves mērķis – apzināt latviešus Krievijā, atklāj “LA” lasītāja no Maskavas 8
Es nedzīvoju Latvijā – mani senči aizbrauca no Latvijas uz Krievijas impērijas Tālajiem Austrumiem pēc 1895. gada, kad pēc Nikolaja II rīkojuma bezzemniekiem no rietumu novadiem sāka piešķirt neapstrādāto, brīvo Sibīrijas zemi. Tā mana vecvecmāmiņa Anna Linde kuplā latviešu ģimenē nokļuva Tālajos Austrumos. Manu vecvectēvu Pēteri Robiņu iesauca krievu-japāņu karā no Valmieras apriņķa. Viņš ar medaļu par priekšzīmīgu dienestu demobilizējās Vladivostokā un apprecēja Annu.
Tālajos Austrumos 20. gadsimta sākumā nodibinājās liela latviešu kopiena – kuģu būvētāji un jūrnieki, īsti zemnieki, strādīgi, sīksti, ļoti pacietīgi un izturīgi ļaudis. Viņi būvēja mājas, iekārtoja saimniecības, audzināja bērnus. Daudzo tautību attiecības bija labas – par strādīgumu, nosvērto raksturu un gatavību palīdzēt tuvākajam latviešus cienīja gan krievi, gan ķīnieši.
Diemžēl mierīgā dzīve turpinājās neilgi – Krievijā notika revolūcija. Pēc tam sākās kolektivizācija, kas deva latviešu kopienai drausmīgu triecienu. Stiprās latviešu saimniecības pirmās tika ierakstītas “kulakos”, un tiem atņēma visu. Daudzi cieta badu, vīrieši mira cietumos. Vecvectēva draugi zuda viens aiz otra – man līdz šim nav izdevies atrast savas vecmāmiņas krusttēva Riharda Bērziņa un krustmātes Annas Kurikas pēdas.
Nākamais terora vilnis sākās 1937. gadā pēc Iekšlietu tautas komisāra pavēles nr. 00447, kas skāra Tālos Austrumus. Šis vilnis ķēra Habarovskas un Vladivostokas rūpnīcu kvalificētos strādniekus, inženierus un meistarus. Starp tiem bija daudz latviešu, manu vecvectēvu – kuģu būves meistaru – ieskaitot. Viņu arestēja 1938. gadā kā “japāņu spiegu”. Pēc daudziem gadiem mana māte un vecmāmiņa sameklēja nopratināšanas protokolus – vecvectēvs bija izturējis spīdzināšanas un nebija “atzinies”, nošauts 1938. gada 11. maijā. Pētera Robiņa vārds ir ierakstīts Habarovskas novada Piemiņas grāmatā.
Tālajos Austrumos piedzima mana vecmāmiņa Irma Robiņa – viņa kļuva par ārsti un visu mūžu strādāja bērnu ātrajā palīdzībā. Vecmāmiņa glāba bērnus visur, kur varēja, – Ļeņingradas blokādes laikā izveda no piefrontes joslas pamestu bērnudārzu. Evakuācijā Čuvašijā vecmāmiņai nācās šaut uz vilkiem, kuri uzbruka, kad viņa brauca ragavās pie slimnieka. Irma nekad neslēpa, ka ir latviete, un mācīja mani darīt tāpat, lai gan Krievijā būt par latvieti bija bīstami.
Vecmāmiņas brālis Aleksandrs Robiņš sava nošautā tēva pēdās mācījās par kuģu būvētāju. Kara laikā viņš aizgāja uz fronti kā brīvprātīgais un neatgriezās – pazudis bez vēsts. Ar lepnumu saku: neviens no vecvectēva bērniem nav atteicies no sava tēva – “tautas ienaidnieka”.
90. gadu sākumā Latvijas Tautas frontes darbības laikā es lepojos, ka esmu latviete. Nekad nepadoties un darīt, kas jādara, – to man iemācījusi manas dzimtas vairāku paaudžu pieredze. Gribu atrast savas dzimtas pēdas un kapu vietas Valmieras apriņķī. Gribu saprast, kāpēc mīlu Baltijas jūru.
Turklāt man ir sapnis un dzīves mērķis – apzināt latviešus, kas gājuši bojā karu un revolūcijas laikā, kā arī represijās, kuri cietuši kā disidenti, kuri pazuduši bez vēsts armijā. Gribu veidot Latviešu piemiņas grāmatu milzīgajai Krievijas teritorijai. Tie ir skarbi un asiņaini latviešu likteņi. Tāds ir mans pienākums pret aizgājējiem. Šīs pēdas ir jāzina visiem – gan latviešiem, gan krieviem, kuriem pašiem traģiskie notikumi nebūt nav gājuši secen.
Milda Sokolova, Maskavā
