Mobilā versija
Brīdinājums +6.0°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
25. aprīlis, 2017
Drukāt

Latviešu kapu kultūra – vien mīts? (3)

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Vecie kapi Burtnieku ezera krastā.

Rakstu sērijā par visvairāk apdraudēto kultūras mantojuma pieminekļu likteņiem šoreiz – par pašvaldību teritorijās esošo kapsētu situāciju. Lai gan Latvija ir izdaudzināta ar savu kapu kultūru, patiesībā tā ir gadsimtiem veca tradīcija, kuras uzturēšana bieži atkarīga vienīgi no apkārtnes ļaužu godaprāta un vietējo pašvaldību pieņemtajiem rīkojumiem.

Latviskā ornamenta mākslinieks Jūlijs Madernieks reiz teicis: “Vēsture rāda, ka tautas ar augsti attīstītu gara cēlumu vienmēr atcerējušās un mīlestībā godinājušas savus mūžībā aizgājušos, izcilos nacionālos varoņus un tautas darbiniekus.” Tieši tāpat varētu domāt ikviens, kurš patur prātā, ciena un uztur kultūrvides vēstures vērtības. Reizēm gan likuma un tā interpretāciju izmantošana (vai reizēm pat likumu piemērošana) savtīgiem mērķiem neļauj pienācīgi aizsargāt mūsu kultūrvidi. Iespējams, tās ir zemeslodes sasilšanas sekas, taču pēdējos gados pāri Latvijai ir brāzušās postu nesošas vētras, kas būtiski iznīcinājušas kokus gan parkos, gan kapsētās. Minēšu tikai dažas vietas, kuru kopēji atjaunojuši pēdējo gadu vētrās sasistos pieminekļus – Zvārtavas pagasta Aumeisteru kapi, Daugavpils novada Kalupes un Judovkas kapi, Gaujienas un Jaunraunas kapi.

Kapsētu teritorijas ir iemērītas jau sen. Sākot ar 1686. gadu, likumi paredzēja kapsētas iežogot, kaut gan vēl mūsdienās daudzviet tās neapvij sētas, bet tikai kapu valnis. Lai gan Latvijas lauku kapsētas vieno līdzīga kultūrvides noskaņa, kapu pieminekļus lielākoties var uzskatīt par individuāliem māk­slas darbiem, un, piemēram, Dobeles novada kapsētās vien konstatēti 39 krustu veidi. Liela daļa kapliču un zvanu torņu ir vairāk nekā simt gadu veci un celti pēc individuāliem projektiem.

Latvijas vēsturē ievērojamu cilvēku atdusas vietās ir izveidoti daudzi mākslinieciski vērtīgi kapu pieminekļi. Piemēram, dzejnieks Eduards Veidenbaums apbedīts Priekuļu novada Liepas kapos, kur kopš 1967. gada stāv tēlnieku Intas Kamaras un Gunāra Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais piemineklis. Tāpat tālu prom no galvaspilsētas, Lubānas novada Indrānu pagasta Visagala kapos apbedīts pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, kura kapa pieminekli 1927. gadā veidojis Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu autors, tēlnieks Kārlis Zāle. Kopš 1898. gada Alojas kapsētā stāv piemineklis dzejniekam Auseklim.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) uzskaitē gan ir vairāki simti arheoloģisko pieminekļu – lielākoties senkapi, un, piemēram, Dārzu un parku arhitektūras ansamblis “Lielie kapi” ar memoriālajām celtnēm Rīgā. Pieminekļu sarakstā iekļautas arī vairākas kapavietas, kurās apbedīti vardarbīgā nāvē mirušie. Katram valsts aizsardzībā esošam kultūras piemineklim ir piešķirtas aizsardzības zonas, kuras noteikšanai nav nepieciešama zemes lietotāja vai īpašnieka piekrišana. Šajā zonā kultūrvēsturisko vidi ietekmējošas darbības, piemēram, mežsaimniecisko darbību, zemes reljefa mākslīgu pārveidošanu, drīkst veikt tikai ar VKPAI atļauju.

Tomēr lielākā daļa no gandrīz diviem tūkstošiem atvērto Latvijas kapsētu nav kultūras pieminekļi, un tās iespēju robežās aprūpē tuvinieki, draudzes un pašvaldību algotie darbinieki.

Neapšaubāmi, daudzos novados kapsētas tiek uzskatītas par nozīmīgām kultūrvietām – piemēram, Iecavas novadā, kur arī vietējā mājaslapā ierakstīts, ka “latviešu kapu kopšanas tradīcijas ir izcila un bagātīga kultūras vērtība. (..).” Diemžēl vairākos novados pašvaldības nenes atbildību par iespējamu dabas stihiju postu – piemēram, Priekuļu novadā izdots rīkojums: “.. kapu teritorijā visi koki ir piederīgo atbildībā, un tie nav pašvaldības īpašums. (..)”

Parasti ap kapsētām aug lieli koki. Var iedomāties, kas notiktu ar šiem pieminekļiem, ja visapkārt tiktu pārmainīta kultūrvide. Latvijas būvniecības vēsturē ir arī gadījumi, kad pāri kapsētu teritorijām būvē ceļus un dzīvojamos rajonus. Daudzviet kapu kalniņi robežojas ar tuvējo māju birztalām, priedulājiem un tīrumiem. Droši vien visos laikos daļa mežu īpašnieku uz slaidajiem lietas­kokiem raudzījušies ar peļņas kāru aci un rēķinājuši, kā varētu iegūt visvairāk naudas. Patiesībā jau likumā ierakstīts, ka pašvaldībām nav pat īsti tiesību nedot ciršanas atļauju ap kapu valni, jo kapsētas nav teritorijas, kurām pienāktos kultūras pieminekļa aizsargjosla.

2017. gada jūnija beigās vētra nopostīja Iecavas novada Rumbu kapus. Nepilnu mēnesi pirms tam blakus esošais meža gabals bija 
izcirsts kailcirtē, un vējš, ieskrējies no rietumu puses, izgāza vecos kapsētas kokus. Meža īpašnieks bija uzskatījis, ka viņa tiesā ir pat tie koki, kas auga uz kapsētas vaļņa. Vēja rautie simtgadīgie koki krizdami nebija žēlojuši ne granīta krustus, ne senas kapu kopiņas. Rumbu kapsēta, kas ir atvērta vismaz no 19. gadsimta sākuma, lai gan minēta vairākos tūrisma ceļvežos kā dzejnieka Edvarta Virzas senču atdusas vieta, tomēr nav pat vietējās nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Tagad tā ir sakopta, bet tās latviskās kultūrvides ainava ir daļēji zudusi – senā latviešu kapsēta atgādina saules pielietu klaju veļulauku dienvidvalstīs, kurā karstā vasarā izdzīvos vien mākslīgās puķes.

“Vai jūs esat bijuši kapsētās? Nevis bērēs, bet tāpat staigājuši latvju kapsētu klusumā un vērojuši? Kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem – vai jūs to esat ievērojuši?” jautāja dzejnieks Imants Ziedonis, kurš atdusas Engures novada Ragaciema kapos. Tomēr šā raksta secinājums ir mazāk tēlains – līdz šim Latvijā tāds īsts kapsētu saraksts nav izveidots, un viens no pašvaldību pienākumiem, lai saglabātu esošo kapsētu kultūras vidi, būtu ieteikt VKPAI atzīt vērtīgākās kapsētas vismaz par vietējas nozīmes kultūras pieminekļiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nu, ja paskatās uz to šļuru ar Lielajiem Kapiem – tad, jā! Latviešiem vispār nav nekādas kapu kultūras. Arķibīskapam Vanagam kapi, redz, nav vajadzīgi. Atļaušos ķecerīgi minēt – vai tāpēc, ka kapos dusošie
    nevar cienīgtēvam šķiņķību/kukulīti/konvertiņu piedāvāt, ko?

  2. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Visa sākums ir varas koridoros. Latvijā jau sen nav LATVIEŠU KAPU! Visapkārt svešas ticības krusti, sveša izpratne par kapu (ne)kopšanu, par viszemākās raudzes kapu pieminekļiem un pat jaunbagātnieku melnie mauzoleji.
    Vēl Brīvvalsts laikā bija vācu, luterāņu, ticīgo un atsevišķi grēcīgo katoļu, pareizticīgo, žīdu un gan jau kādus esmu piemirsis, bet tagad visus apglabā “draudzīgā puzlē”, KĀPĒC!? Vai tas liecina par latviešu “viesmīlību”, sekmīgu sabiedrības integrēšanos , bet, varbūt, ka kārtējo reizi apliecina mūsu vergu dvēseles! Mēs pat kapus nevaram veidot, ievērojot *MŪSU TAUTAS tradīcijas un mentalitāti.
    *mūsu tauta- tie esam mēs, latvieši

  3. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > šajā pašreizējā MZ SILES “valstī” krampjaini agonējošajos masmēdekļos (t.sk. la-vīzē u.c. taml. necilās w-bedrēs) bezcerīgi truli parazitējošajiem PRETLIKUMĪGU CENZŪRU piekopjošajiem administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

Draugiem Facebook Twitter Google+