Foto – Karīna Miezāja

“Latviešu kauliņu Sibīrijas zemē daudz” 2

“Mums, kas šodien pie Brīvības pieminekļa esam nākuši, un visiem, kas piemin 25. marta deportācijas citviet Latvijā vai aiz mūsu valsts robežām, ir jāapzinās mūsu lielā atbildība par tautas likteņstāsta saglabāšanu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs,” vakar uzrunā mudināja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174
TV24
Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā
“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas
Lasīt citas ziņas

Godinot pirms 65 gadiem represēto upuru piemiņu, Valsts prezidents nolika ziedu vainagu pie Brīvības pieminekļa. Svinīgajā ceremonijā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, ministri un deputāti. Bija ieradušies arī ārvalstu vēstnieki un vēstniecību pārstāvji – kopskaitā 30 diplomātiskie darbinieki. Viņu vidū Krievijas diplomātu nebija. Bet kopā ar Vācijas vēstniecības darbiniekiem ziedus nolika arī Vācijas bruņoto spēku virsnieku grupa.

Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais uzrunā atgādināja par to, ka represijas notika arī tāpēc, lai atbrīvotu vietu Latvijā svešiniekiem. Viņš pieminēja, ka mūsdienās biedējošā situācija Ukrainā liek mums vairāk domāt par savu drošību, taču diemžēl traucē lielā politisko spēku sašķeltība. Lai Latvijā valdītu saticība un vienāda attieksme pret latviešiem un krieviem, nepieciešams ilgs laiks un paaudzes maiņa, taču šodien “bumba atrodas krievvalodīgo pusē”, teica G. Resnais. Viņš akcentēja, ka “pārāk daudz ir izteikts pret mums, sākot ar valodu, ar referendumu un citādi. Slikti, ka mēs paši neesam spējīgi atdalīt Latvijas etniskos krievus no krievvalodīgajiem, kuru pārprodukciju veidoja Padomju Savienība. Lielākais vairākums Latvijas krievu ir šeit dzimuši, apglabājuši savus piederīgos, viņiem šī ir dzimtene, un es šaubos, vai viņi ir ieinteresēti šīs zemītes sagrāvē. Es izsaku ticību un cerību, ka tieši šie krievu tautības cilvēki izveidos vai nu sabiedrisku, vai politisku grupējumu, kas varētu ar mums kopā iet un attīstīt valsti, lai būtu drošība”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar ziediem un pūpoliem bija atnākuši paši bijušie deportētie, viņu bērni, mazbērni un citi radinieki, tāpat arī Igaunijas un Lietuvas biedrības Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošie ukraiņi.

“Man bija divi gadiņi, kad ģimeni paņēma no Tirzas pagasta “Viesturiem” un aizsūtīja uz Tom­skas apgabalu,” atminas Zaiga Ķauķe (meitas uzvārdā – Pinne), kura Latvijā atgriezusies tikai 1958. gadā, bet viņas vecvecmamma atdusas Sibīrijas kapos, un mammas audžutēvs – arī.

“Latviešu kauliņu Sibīrijas zemē daudz,” saka Rasma Lablaika, kuras vectēva brāļa ģimene jau 1941. gada jūnijā deportēta no Cēsīm uz Omskas apgabalu, bet māsīcas izsūtītas 1949. gadā.

Biruta Zunde, kuru 1949. gadā izsūtīja no Rīgas, uzskata, ka pašiem represētajiem vairāk jāiet skolās stāstīt par deportācijām, varbūt tad jaunieši sapratīs šo stāstu. “Nebija mums toreiz ne kur dzīvot, ne ko ēst, ne ko ģērbt mugurā… Māte piesēja pie brunčiem priekšā maisu. Viņa strādāja sovhozā pie lopiem un ēda vismaz cūku putru…” Biruta Latvijā atgriezusies, kad bija sakrāta nauda atceļam – tikai 1960. gadā, mamma ar māsu – 1961. gadā. Bet tēvs miris Karagandas lēģerī.

Pēteris Simsons ir dzimis 1948. gada 5. martā, un izsūtīšanas brīdī bija tikai gadu vecs. Viņa dzimtā deportācijas skāra astoņus cilvēkus. Deviņdesmitajos gados viņš bija aktīvs Latvijas valsts un sabiedriskais darbinieks, piedalījies arī likuma par politiski represēto personu statusu izstrādē. P. Simsons atminas, ka 1992. gadā Latvijā bija 45 tūkstoši represēto personu, kas atgriezušās no Sibīrijas. Bet tagad no viņiem palikuši vairs tikai 16 000 cilvēku, jo katru gadu apmēram tūkstotis aiziet mūžībā…

Reklāma
Reklāma

Uzziņa


Martā pirms 65 gadiem uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas pilsoņu: 1949. gada aprīlī Om­skas apgabalu sasniedza 16 ešeloni; Tomskas apgabalu – 13; Amūras apgabalu – četri.

Garajā ceļā lopu vagonos piedzima 19 zīdainīši, bet nomira 229 cilvēki, viņu vidū – visvairāk bērnu un veco cilvēku.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.