Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. janvāris, 2016
Drukāt

Latviešu komponistu simfonisko opusu lielkoncerts (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Kristapa Pētersona jaundarbs – simfonija "Miegs" – saistīja gan ar idejas oriģinalitāti, gan izsvērtu dramaturģisko arhitektoniku.

Kā jau ierasts, klausītāju piepildītā Lielās ģildes zālē radio mikrofonu un televīzijas kameru klātbūtnē piektdien, 23. janvārī, izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts.

Notikums, kas vienmēr gaidīts ar sevišķu interesi, aizvien sniedzis mākslinieciskus pārsteigumus un raisījis arī kritiskas iebildes – tā arī šoreiz.

Iepriekšējais lielkoncerts tika aizvadīts Raiņa un Aspazijas 150. gadskārtā, turpretī tagad par atskaites punktu izvēlētas citas jubilejas – šogad 70. dzimšanas dienu svin Pēteris Vasks, bet 80. dzimšanas dienu – Romualds Kalsons. Abu klasiķu mūzika skanēja koncerta otrajā un trešajā daļā, savukārt pirmā bija atvēlēta pirmatskaņojumam – Kristapa Pētersona simfonijai “Miegs”.

Kristaps Pētersons latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertos patiesībā bijis klātesošs vienmēr. Viņš spēlējis kontrabasu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO) un arī 23. janvāra vakarā iejutās līdzīgā lomā, savā jaundarbā iedzīvinot vienu no elektriskās ģitāras partijām. 2012. gadā lielkoncertā pirmatskaņojumu piedzīvoja Kristapa Pētersona koncerts klarnetei ar orķestri, kas palicis atmiņā kā viens no komponista labākajiem darbiem, tādēļ arī jauno opusu gaidīju ar pamatotām cerībām. Rezultāts bija iepriecinošs – 35 minūtes garā simfonija saistīja ne tikai ar Pētersonam raksturīgo muzikālās idejas oriģinalitāti un radošo impulsu meklējumiem ar mākslu tikai attāli saistītās sfērās, bet arī ar izsvērtu dramaturģisko arhitektoniku un tematiskā materiāla iezīmīgumu. Skaidrs, ka Kristapa Pētersona simfonijai ir maz kas kopīgs ar šī žanra tradicionālo piepildījumu – psiholoģiski konfliktējošu hiperdrāmu; mūzikas formveidi šeit drīzāk veido nevis intonatīvi pretstati, bet gan procesuāla formveide, kas arī ļoti labi atbilst simfonijas koncepcijai, kur klātesošs ir četru miega fāžu secīgs atainojums. Tajā pašā laikā līdzās meditatīvām norisēm simfonijas skaņurakstā būtisku vietu ieņem dramatiska rakstura uzplūdi, vienlīdz izteiksmīgos rakursos izgaismojas gan liriskas epizodes, gan spriegāki kāpinājumi, līdz ar to komponistam atrodot īsto saskares punktu starp skaņdarba konstruktīvo izklāstu un emocionālo veidolu. Smalkjūtīgi un precīzi zīmētā orķestrācija un veiksmīgi izmantotā akustiskā telpa, atskaņotājiem muzicējot vairākās koncertzāles vietās, uzskatāmi liecināja, ka simfonija “Miegs” Pētersonam nebūt nav pirmais orķestra darbs, un divu diriģentu – Andra Pogas un Gunta Kuzmas – vadītais LNSO komponista piedāvātos spēles noteikumus pieņēma bez šaubīšanās.

Koncerta otrajā daļā skanēja Pētera Vaska 1. čella koncerta lasījums somu čellista Marko Ilonena un Jāņa Liepiņa vadītā Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) priekšnesumā. Neraugoties uz atsevišķām neprecizitātēm solista, diriģenta un orķestra trīspusējās sarunas gaitā, šī interpretācija jāatzīst par mākslinieciski sevišķi pārliecinošu. Atskaņojumā panāktais versmainais dramatisms, emocionālā intensitāte un metafiziskā apskaidrotība vēstīja, ka mūziķi lieliski sapratuši Vaska opusa vēstījumu un atraduši īsto ceļu tā pilnvērtīgam atainojumam, kura neatņemamas sastāvdaļas bija arī LSO saliedētie tembrālie rakursi un Marko Ilonena individualizētais un kontrastiem bagātais čella spēles tonis. Līdzās vijoļkoncertam “Tālā gaisma” un veselai virknei vēl pirms tam radītu simfonisko partitūru Pētera Vaska 1. koncerts čellam ar orķestri pieder pie lielākajiem komponista šedevriem, un arī tādēļ lielkoncerta otro daļu klausīties bija tik aizraujoši.

Trešajā daļā – ainas no Romualda Kalsona operas “Pazudušais dēls”. Un te jau kļuva pavisam klātesošs kritisks vērojums. Protams, ne jau Romualda Kalsona dēļ – “Pazudušais dēls” viņa daiļradē nudien ieņem būtisku vietu, un arī 23. janvārī šīs operas lappušu atskaņojumā varēja pārliecināties par komponista mūzikas psiholoģisko spriegumu un ar profesionālās meistarības palīdzību vēl akcentēto skaņdarba tēlu intonatīvo diferenciāciju. Arī ne Aleksandra Viļumaņa dēļ, jo viņa ilggadējā sadarbība ar Latvijas Nacionālās operas orķestri un kori arī šoreiz deva nepieciešamo pamatu mākslinieciski stabilam rezultātam. Vispirms jau – šķiet, ka Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts tika iecerēts, lai pievērstu joprojām trūkstošo uzmanību tieši simfoniskajiem opusiem, nevis lai aizpildītu caurumus Latvijas Nacionālās operas oriģinālrepertuārā. Pagājušajā gadā Lielajā ģildē skanēja prologs no Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts”. Šī darba jau sen nepieciešamais skatuves jauniestudējums vēl aizvien nav sagaidīts. Vēl pirms tam lielkoncertā skanēja svīta no Gundara Pones baleta “Mana paradīze”. Komponists jau sen miris, baleta pirmizrāde joprojām nav pienākusi. Otrkārt, Lielā ģilde arī nav īsti piemērota operas koncertuzvedumu formātam, kur šajā gadījumā solistiem bija jāmērojas spēkiem ar turpat aiz muguras spēlējošu liela apjoma simfonisko orķestri. Līdz ar to Mihailam Čuļpajevam un Margaritai Vilsonei savas balss emocionālos un tembrālos resursus nācās parādīt stipri neizdevīgos apstākļos – šie resursi, starp citu, arī Andžellas Gobas, Naura Puntuļa, Jura Ādamsona un Krišjāņa Norveļa gadījumā vēl nebūt nav pavisam izsīkuši. Visbeidzot – pēc tām komplicētajām dimensijām un māksliniecisko pārdzīvojumu loka, kas bija vērojams Kristapa Pētersona un Pētera Vaska mūzikā, lielkoncerta izskaņā īstā vieta būtu bijusi kaut kam līdzsvarotākam un gaišākam. Šeit drīzāk iederētos kāda no Romualda Kalsona piecām simfonijām, kuras, atskaitot pēdējo, nav spēlētas gadu desmitiem ilgi. Un vēl – no programmas bija pazudis solītais Agra Engelmaņa darbs – tas neapšaubāmi raisīja nožēlu, jo šī komponista mūzika koncertos jau tā nav pārstāvēta bieži – un tā, protams, ir tikai viena no pazīmēm, ka latviešu autoru simfoniskos darbus būtu vēlams atcerēties ne tikai vienu reizi gadā, kā aizbildinājumu pasniedzot lielkoncertu, bet gan regulāri.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Grūti lasāms rakstiņš, jo neesmu muzikas teoretiķis.
    Manas izjūtas bija savādākas. Pētersona darbi parasti ir interesanti, bet šoreiz mani koncerta 1. daļa laikam bija ievedusi miega visdziļākajā fāzē, tādēļ 2. daļā nespēju uztvert to “versmaino dramatismu”, “emocionālo intensitāti” un neradās tā ” metafiziskā apskaidrotība”.
    3. daļa man patika, un man nebija klātesošs ķritisks vērtējums, jo tieši Kalsona muziku bija vissaprotamākā.

  2. Tieši 20 gadus Viļumanis nestrādā LNO, fragmentāra sadarbība atsākās Žagara laikā,tagad tā neturpinās,tāpēc Pzudušā dēla fragmentu perfekts atjaunojums ar jaunu izpildītāju sastāvu ( pēc 20 gadiem) nav maestro rutīnas ,bet gan talanta nopelns!!!!

  3. nesadarbojas ar maestro- taa buutu pareizåk teikt!!!!!Malacis Maesrtro ,noliecu galvu !!!!

  4. Koncerta organizētāji – TĀDI malači: Agra Engelmaņa jubilejas gadā neprata, negribēja nospēlēt komponista darbu. PRETĪGI!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+