Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. februāris, 2016
Drukāt

Latviešu komunistu loma gaida izvērtējumu

Hermanis_zemlkp

Aicinājuma nevērtēt visu “balts – melns” kategorijās, kā arī atziņas, ka “katrai nācijai savs skelets skapī” pavadīta, Okupācijas muzejā notika žurnālista Voldemāra Hermaņa grāmatas “Zem LKP kupola. Ieskats Latvijas Komunistiskās partijas līkločos (1945 – 1991)” atvēršana un apspriešana.

Jautājums, kā būtu vērtējama lielas latviešu daļas, turklāt pēc dotumiem pārsvarā ne tās sliktākās, iestāšanās kompartijā padomju okupācijas periodā, ir neatbildēts. Citējot diskusijas vadītāju, vēsturnieku Mārtiņu Mintauru: “Partija bija vara. Runājot par padomju varas sistēmu, problēma ir tā, ka mūsu sabiedrībā jo­projām nav skaidra priekšstata, kā šī sistēma darbojās, kas bija tie varas pielikšanas, tie sviras punkti, kas varēja šo sistēmu ietekmēt.” Uz problēmu jāraugās ļoti diferencēti, jo motivācija, ko un kāpēc latvieši meklēja kompartijas rindās, varēja būt dažādām personām ļoti dažāda. Daudzu komunistu pozitīvā loma atmodas notikumos ainu padara vēl pretrunīgāku.

“Sensācijas nemeklējiet, bet lasiet arī starp rindām,” auditorijai novēlēja apgādā “Jumava” iznākušās nepilnu 200 lappušu biezās grāmatas autors, agrākais laikraksta “Cīņa” un padomju laika TV starptautisko notikumu raidījuma “Globuss” komentētājs. Savukārt Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels izteicās, ka V. Hermanis pats varētu tikt pieskaitīts “kontraversiālām personībām”, taču tieši tādi cilvēki labāk izprot kompartijas līkločus. “Zem LKP kupola” ir strukturēta kā apraksti un nelielas intervijas ar dažāda ranga agrākajiem kompartijas funkcionāriem vai ļaudīm, kas par viņiem liecina. Grāmatas personības ir Jānis Jurgens, Vilis Krūmiņš, Eduards Berklavs, Jānis Britāns, Arvīds Grigulis, Mihails Stepičevs, Alfrēds Čepānis, Mārīte Rukmane, Jānis Vagris, Alfrēds Rubiks, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis un vēl citi. Tas ir stāsts, kā cilvēki nokļuva kompartijā, kādas izvēles izdarīja.

Lai kāda arī būtu to latviešu, kas ieņēma dažāda līmeņa vadošus posteņus kompartijā, motivācija – varaskāre, vēlme ko mainīt –, kopīgā īpašība bija konformisms. Cilvēkam bija jābūt ārkārtīgi nepieciešamam, lai padomju sistēma atļautu tam ieņemt būtisku vadošu amatu kā nekomunistam. Vērtējot agrākos komunistus, Hermanis mudināja uz šīm personībām skatīties “kopsakarā”. Piemēram, bijušais Latvijas PSR kultūras ministrs, nacionālkomunists Voldemārs Kalpiņš tika iekārtojis muzejus, radīja mūzikas, mākslas un sporta skolu sistēmu, taču 1988. gadā atmodu viņš nosauca par “šļuru”. Būs taisnība LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošajai pētniecei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai, ka liela nozīme tomēr bija cilvēka raksturam. Socioloģe uzsvēra, ka latviešu komunistu vidū bijis ļoti daudz “dubultaģentu”. Būdami komunisti, viņi vēl paguva daudz izdarīt neatkarīgas Latvijas atgūšanai.

Tie bijušie komunisti, kas izteicās diskusijas laikā, par dalību partijā runāja drīzāk kā par aprēķina laulību vai piespiedu pasākumu, ko diktējusi vēlēšanās kaut ko ietekmēt. Mārīte Rukmane-Teivāne, agrākā Rīgas Kirova rajona partijas komitejas pirmā sekretāre, atcerējās, ka 80. gados “lūgt uzņemt” attiecībā uz kompartiju lietots formāli, jo stāties partijā vai nu aicināja, vai neaicināja: “Neatceros, ka laikā, kamēr es tur biju, kāds būtu atnācis un teicis, ka viņš grib stāties partijā ideoloģisku apsvērumu dēļ.” Cita lieta, ka to gribējuši zinātnieka karjeras dēļ. Tikmēr Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājs un pagātnē Latvijas PSR Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas vadītājs Vilnis Baltiņš minēja, ka viņa lokā esošie kompartijā stājušies vienkārši, lai varētu “normāli paveikt savu darbu”, kļūt par organizatoriem, vadītājiem. Izņēmumi bijuši ārkārtīgi reti.

Grāmatai “Zem LKP kupola” veltītā diskusija atstāja pretrunīgu iespaidu. Jautājums, vai cilvēki, kas iestājās kompartijā, apzinājās, ka gribot negribot kļuvuši vai var kļūt par instrumentu latviešiem naidīgas lielvaras rokās, palika it kā gaisā karājoties. Bet jāpiekrīt V. Hermanim, ka nepieciešamas grāmatas par tādām personībām kā Boriss Pugo vai Arvīds Pelše. Tāpat atsevišķa pētījuma vērts būtu unikālais gadījums, kad 90. gadu sākumā agrākie LPSR kompartijas vadošie kadri saplūda simbiozē ar lielāko latviešu trimdas organizāciju PBLA, lai taptu “Latvijas ceļš”.

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+