Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Latviešu kormāksla pasaules tirgū. Saruna ar Māri Sirmo

sirmais_km_10

Šogad ļoti skaista sakritība – Lielo mūzikas balvu par spožiem starptautiskiem sasniegumiem un Latvijas vārda daudzināšanu pasaulē 6. martā uz Operas skatuves saņems “Latvija” – Valsts akadēmiskais koris un tā mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, tādējādi kļūstot par seškārtējiem Lielās mūzikas balvas laureātiem.

 

Šogad koris svin nozīmīgo 70 gadu jubileju. Tiesa, 1942. gadā dibinātais kolektīvs, kura pirmais diriģents bija Jānis Ozoliņš, viņa sekotāji – Jānis Dūmiņš un Daumants Gailis, kopš 1969. gada Imants Cepītis un Ausma Derkēvica – vārdu “Latvija” savā nosaukumā ieguva tikai pēc neatkarības atjaunošanas.
Ar Māri Sirmo, kurš kora mākslinieciskā vadītāja amatā ir kopš 1997. gada, šajā sarunā – par Latvijas profesionālo koru vietu pasaules mūzikas tirgū.

– Šogad ir vēl viena pusapaļa jubileja – aprit piecpadsmitais gads, kopš esat kora mākslinieciskā vadītāja amatā.

M. Sirmais: – Patiesi? (Māris pārjautā ar patiesi neviltotu izbrīnu.) Jau tik daudz…

– Vai atceraties savu nokļūšanu “Latvijas” vadībā, un vai izdevies sasniegt iecerēto?

– Man nebija tāda iekšēja dzinuļa. Biju aizrāvies ar “Kamēr”, paralēli strādāju “Dzintarā” kā otrais diriģents, Ausmas Derkēvicas palīgs, kad viendien izsauca kultūras ministrs Rihards Pīks. Vai nevēloties izveidot kādu programmu ar “Latviju”? Kāpēc ne? Uztvēru to kā interesantu izaicinājumu. Pirmo iznākšanu kora priekšā neaizmirsīšu nekad. Jo laikam tik lielu pazemojumu attieksmes ziņā vēl nekad savā mūžā nebiju piedzīvojis. Vienā no pirmajiem mēģinājumiem mani nostādīja fakta priekšā, ka ar pilnu sastāvu strādāt nevarēšu, jo, lūk, daļai dziedātāju kora arodbiedrības sapulce.

Mūsu Valsts akadēmiskā kora darba lauks toreiz un arī tagad kā līdzīgiem pasaulē ir lielās vokāli instrumentālās formas. “Latvija” bija mērķtiecīgi veidots kolektīvs, “apkalpoja” visus tajā laikā vadošos PSRS simfoniskos orķestrus. Radio koris vairāk nodevās ierakstiem un darbojās kā radošās jaunrades laboratorija. Bet a cappella galveno spozmi ienesa “Ave Sol” un Imants Kokars ar milzīgo personības jaudu. Lai arī toreiz “Ave Sol” skaitījās pašdarbības koris, tas balstījās uz profesionāliem dziedātājiem un šobrīd ieguvis tam atbilstošu statusu Rīgas pilsētas paspārnē. Protams, arī “Latvija” tajā laikā dziedāja bez pavadījuma, taču izpildījums ne tuvu nebija manai izpratnei par skaistu a cappella dziedājumu. Lūzuma brīdis manās un kora attiecībās iestājās pēc pirmā veiksmīgā a cappella koncerta Vāgnera zālē. Pēc tam mani aicināja par māksliniecisko vadītāju. Nebiju tam gatavs, likās, varbūt nevajag. Pēc trim mēnešiem ministrs izteica gluži vai ultimātu: Māri, izvēlieties – nāciet strādāt vai arī mēs kori likvidēsim vispār. Toreiz likvidēja Filharmonijas kamerorķestri, deju kolektīvu “Daile”, Operetes teātri, Jaunatnes teātri. Viens no mūsu pirmajiem lielajiem projektiem bija Austrijā, Grācā, milzīgā starptautiskā iestudējumā. Režisors no Amerikas, tērpu mākslinieks no Spānijas, horeogrāfs no citas pasaules vietas. Ļoti sarežģīta partitūra jāzina no galvas. Ārprāts, cik grūti gāja!

 

Pārmaiņu gados koris bija slīdējis lejā gan saistībā ar zemo atalgojumu, gan visu pārējo. Līdzās entuziastiem te strādāja gan neīstenojušies solisti, gan patvērumu meklējoši dzīves pabērni. Pamazām ar smagu darbu sākām celt meistarību. Salīdzinot ar tā laika sastāvu, patlaban korī palikuši trīs vai četri cilvēki.

– Savā laikā Valsts akadēmiskajā korī “Latvija” uz skatuves bija vairāk nekā simts dziedātāju.

– Jā, tagad ir četrdesmit pieci. Tādas ir mūsu valsts finansiālās iespējas. Pārņemot kori, bija jāizšķiras – maksāt zem minimālās algas vai domāt, kā muzikālus un strādātgribošus cilvēkus noturēt, ļaut viņiem justies normāli, prasot ārkārtīgi augstu kvalitāti. Ik nedēļu iestudējam jaunu programmu. Festivālā jauna programma jādzied ik trešo dienu, tur mainās orķestri, solisti, diriģenti, bet koris spiests izturēt visu milzīgo slodzi. Vienā braucienā četrus vakarus pēc kārtas koncerti, katrs ar savu programmu.

– 2011. gadā “Latvija” koncertēja Nīderlandē, Beļģijā, Somijā, Igaunijā, Vācijā. Amerikā piedalījās vērienīgajos Gustava Mālera 8. simfonijas atskaņojumos, Amsterdamā prestižajā “Concertgebouw” koncertzālē ar tās orķestri un Minhenē kopā ar Bavārijas radio simfonisko orķestri pasaulē izcilākā diriģenta Marisa Jansona vadībā. Vai profesionālās mūzikas pasaulē nevalda sava tirgus aizsardzības likumi kā citās jomās?

– Un kā vēl! Tāpat kā jebkurā biznesā, lai ielauztos citā tirgū, vajadzīga tik augsta ilglaicīga kvalitāte, kas liktu festivāla rīkotājkompānijai saprast: šis koris tiešām ir tik labs, ka mēs esam gatavi tērēt lielus līdzekļus tā uzņemšanai. Jo pretējā gadījumā tūlīt ir jautājums – kāpēc nevar izmantot pašu valsts kori? Lielās, nobriedušās, gadsimtu pieredzes bagātās lielvalstis ļoti aizsargā savu tirgu, un Latvija tajā vēl jūtas kā bērns. Ielauzties šajā tirgū nebūt nav vienkārši.

 

Daudzi Latvijā kora panākumus ārvalstīs uztver kā ierastu lietu, bet patiesībā mūsu kori ir kvalitāte un vērtība, kas vēl saglabājusies kultūras jomā un kuru tikai pēc ilgāka laika novērtē pasaulē. Mums nav nekā cita tik konkurētspējīga kā tieši koru kultūra.

 

Biju aculiecinieks, kā, piemēram, Gustava Mālera 8. simfonijā, šajā milzu mūzikas koncentrātā ar orķestriem un “diviem koriem”, Mariss Jansons mēģinājumos mocījās, nespēdams panākt vieglumu Nīderlandes kora skanējumā. Minhenē “pirmo kori” dziedāja Bavārijas radio koris, “otro kori” – “Latvija” ar mums piesaistītiem dziedātājiem, jo tur vajadzēja ļoti lielu sastāvu. Vāciešu soprāni dzied profesionāli, viss ir labi, nav runa par tīrību vai kvalitāti, taču trūkst spožuma. Mūsu meitenes nedzied skaļāk, bet – skaņa mirdz! Tur tā atšķirība un mūsu spēks. Taču ikviena nokļūšana uz pasaules skatuvēm, muzicējot kopā ar prestižākajiem simfoniskajiem orķestriem, patiesībā ir notikums.

Tepat kaimiņos Igaunijā ik pa laikam uzjundī vēlme pēc “Latvijai” līdzīga kora. Viņiem tāda nav, un mēs joprojām esam galvenais Igaunijas “apkalpotājs”, runājot par lielajām vokāli instrumentālajām formām, arī a cappella mūziku. Esam lielākais koris Baltijā. Kauņā ir skaitliski līdzīgs, bet vairāk ar operas kora tradīcijām.

Somijā sadarbojamies ne vien ar vienu, bet vairākiem orķestriem. Protams, mums kā kolektīvam šajos ekonomiskajos žņaugos ir ļoti svarīgi pierādīt sevi gan Latvijā, gan pasaulē. Faktiski nav cita varianta izdzīvošanai kā maksimāli daudz koncertēt ārzemēs. Šī nepieciešamība no visiem viedokļiem ir dzenulis celt kvalitāti. Nav ko slēpt, dziedātāju algas tādas, ka cilvēkam no svara arī komandējumu “dienasnauda”. Protams, kora direktors Māris Ošlejs cenšas piesaistīt ES projektus, kuriem pateicoties Rīgā esam atveduši arī Somijas vadošos orķestrus un klausītājiem koncertējuši par velti.

– Nupat desmit dienas pavadījāt Spānijā, iestudējot lielu programmu, sākot no Brāmsa un mūsdienu spāņu programmas un beidzot ar latviešu mūziku. Kā citzemju kori uzņem latviešu mūziku?

– Izcili! Man kā diriģentam ir milzīgs gandarījums iestudēt pasaulē latviešu mūziku, turklāt latviešu valodā. Tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Pēdējo trīs mēnešu laikā man bijusi iespēja strādāt arī ar Nīderlandes kamerkori un viņu nacionālo bērnu kori, veidojot divdaļīgu latviešu mūzikas koncertu, kurā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši šim korim rakstīts īpašs Ērika Ešenvalda cikls. Nupat ar Lietuvas labāko kamerkori veidoju divdaļīgu koncertu ar latviešu mūzikas programmu.

Pateicoties Latvijā vēl eksistējošām kordziedāšanas tradīcijām, mums ir unikāls kormūzikas repertuārs. Lietuvas koncertprogrammā deviņdesmit pieci procenti repertuāra bija manis paša komponistiem pasūtītais. Piemēram, garīgās mūzikas festivālam mēs regulāri pasūtām jaunu mūziku. Nevaru iedomāties savus un sava kolektīva panākumus bez Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda, Artura Maskata, kura jaunrade ir elitāra, bet grūti izpildāma. Starp citu, neviens pasaulē nevar Maskata mūziku nodziedāt tik labi kā latviešu kori. Nespēj panākt to lidojumu, vieglumu, kas piemīt tikai “Latvijai”, Radio korim, “Kamēr”…

Ir viena liela atšķirība tradīcijās. Visur pasaulē profesionālos koros dzied profesionāli, izglītoti vokālisti. “Latvijā” procentuāli lielākais īpatsvars ir diriģenti vai instrumentālisti, cilvēki ar pavisam citu izglītības pakāpi. Vokālistiem pirmais nosacījums ir viņu balss dotības. Nevienu neinteresē, cik attīstīta dzirde, solfedžo prasme, cik viegli lasa nošu materiālu. Teorētiskā bāze paliek kā otrais plāns. Dziedātājs kā laimes laivā tiek stumts nezināmā virzienā.

 

Bet profesionālā korī, kurā četrās piecās dienās jāapgūst jauns repertuārs, attiecīgi nesagatavots cilvēks “bremzē”, netiek galā. Arī mūsu vokālisti teorijā ir krietni bruņotāki nekā citur pasaulē. Šobrīd mūsu sistēma vēl turas, taču diemžēl lēnām jūk ārā, jo finansējuma trūkuma dēļ teorētiskās stundas samazina.

 

Kā būs nākotnē, nezinu. Pienesums jau tagad kļūst arvien mazāks un mazāks. Un vispār interese no jauniem cilvēkiem, vēlme sevi upurēt profesionālas kora mākslas labā arvien sarūk.

– Tieši to gribēju vaicāt: sportā par komandas spēku liecina arī rezervistu soliņa garums. Kāds tas ir korim “Latvija”?

– Arvien īsāks. Un ne tikai mums. Profesionālai, akadēmiskai mākslai vispār. Tā nav tikai Latvijas, bet visas pasaules tendence. Šobrīd pasaules reliģija nav baznīca. Elks ir sports un šovs. Arī televīzijā nopietnās mūzikas pārraides ir absolūta minoritāte. Rūkošajā interesē par nopietno mākslu var vainot masu mediju uzbāzību ar diletantiskiem šoviem un lētu izklaidi. Bet man ir arī pretjautājums akadēmiskās mūzikas māksliniekiem – ko tu kā profesionāls mūziķis esi darījis, lai tevis kultivētais būtu aizraujošs un piesaistošs, cik daudz esi gatavs upurēt no sevis? Tā godīgi, līdz sirds dziļumiem? Ne vienmēr šī pašatdeve un attieksme ir tā vērta, lai es teiktu skatītājiem: re, mīļie draugi, kā jūs nesaprotat nopietno mūziku…

– Kas būs nozīmīgākais kora “Latvija” 70. jubilejas gadā?

– Sākot no pasaules mēroga grand vērtībām kā Mocarta “Rekviēms”, līdz jaunākajam – “Ūdens pasijai”, ļoti interesantam darbam ar neparastiem izpildītājiem,
kurā spēlēs pa ūdens bļodām. Paredzēts Adamsa “Harmonium” pirmatskaņojums Latvijā kopā ar LNSO, Ērika Ešenvalda autorkoncerts. Esam uzaicinājuši četrus
komponistus, kas nāks ar jaunu garīgās mūzikas piedāvājumu. Georga Pelēča jubilejas koncerts būs īpašs ar to, ka šis latviešu komponists ir vienīgais, kurš uzrakstījis mūziku ar visiem simt piecdesmit psalmiem. Tas plānots kā nakts uzvedums. Martā dosimies uz Izraēlu. Jubileja vainagosies decembrī kaleidoskopiskā, no lielajām formām, dažādu autoru mesām un rekviēmiem, mūsu kora visu laiku galvenajiem skaņdarbiem jeb hitiem veidotā koncertā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+