Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. jūlijs, 2012
Drukāt

Latviešu lakstīgala Elfrīda Pakule

pakule32

Ko atstājusi pirms simts gadiem dzimusi un 20. gadsimta vidū tik izcili un suģestējoši dziedājusi sieviete, ka jau pirmajā viņas solokoncertā klausītāji skatuvi noklāj ar ziediem, zālēs ilgi nerimst aplausi, talanta pielūdzēji raksta vēstules un vēlas foto, jaunietes seko no viena koncerta uz otru, bargie kritiķi dāsni bārsta uzslavas…

 

Tiem, kuri ELFRĪDU PAKULI nav dzirdējuši, – neko. Ir radio ieraksti, filmu hronikas sižeti, Vijas Briedes-Bulavinovas grāmata “Elfrīda Pakule” (1970), viņas fonds Valsts arhīvā un atmiņas. Bet Elfrīdas Pakules dzīve ir operas libreta vērta, tik neparasta tā ir.

 

1. cēliens – Bucijas dzimšana un liktenīgā lietusgāze

1912. gada jūnija sākumā rīdzinieku Annas un Jāņa Pakuļu ģimenē piedzimst gaidītā meita, bet nomirst astoņgadīgais dēls Alfrēds. Mirušā brālīša piemiņai meitai dod vārdu Elfrīda. Meitai pieņem aukli. Talkā steidz arī trīs no četrām Elfrīdas tēvamāsām – Šarlote, Liza un Jūla, kurām pašām bērnu nav. Aug kā mazs buciņš, secina māsas un iesauc Elfrīdu par Buciju. Tantes meiteni virza pa mākslas ceļu. Jau triju gadu vecumā mazā klausās operu un nākamajā dienā bieži vien izrādi atkārto mājās. Astoņu gadu vecumā sāk apmeklēt Tailovas krievu ģimnāziju. Nekāds brīnums, jo ģimenē runā trīs valodās. Kad 1925. gadā Rīgā viesojas zviedru pianists Mellerstens, krustmāte ar trīspadsmitgadīgo Elfrīdu dodas pie viņa, lai uzzinātu pianista domas par meitenes klavierspēli. Meistars nospriež, ka nekā ievērojama nav. Viešņas pošas prom, kad uznāk milzu lietusgāze. Krustmātei ienāk prātā – ja reiz nākas uzkavēties, lai Mellerstens paklausās, kā meitene dzied. Elfrīda sēžas pie klavierēm un nodzied āriju no “Traviatas” pirmā cēliena. Mellerstens ir pārsteigts – meitene kļūs par ievērojamu dziedātāju, viņš apgalvo. Tāpēc krustmātes 1930. gadā Elfrīdu atrāda konservatorijas profesoram, izcilajam dziedātājam Paulam Saksam. Varbūt no viņas izveidosies operešu dziedone, jautā krustmāte. Profesors pieņem 18 gadus veco Elfrīdu par audzēkni ar noteikumu, ka viņas balsi attīstīs lēni un filigrāni. Divi gadi paiet vienīgi gammu studijās, tikai tad Sakss ļauj iestudēt kādu Šūberta dziesmu, turklāt jāsāk ar tekstu. Reiz, būdama Berlīnē, Elfrīda dodas uz kādu koncertbiroju. Vācieši par jaunās sievietes balsi un vokālo skolu ir tādā sajūsmā, ka aicina patstāvīgi sagatavot Dž. Verdi operas “Traviata” Violetas partiju Berlīnes operas teātrī. Bet Elfrīda nospriež, ka nebūs pa spēkam algot koncertmeistaru, šūdināt tērpus. Kopš 1936. gada jaunā dziedātāja sāk koncertēt laukos, kā arī šaurā lokā Rīgā. Sāk klīst valodas, ka Pauls Sakss mūzikas cienītājiem sagādājis pārsteigumu.

 

Vai šodien var iedomāties, ka dziedātāja balss tiek filigrāni izkopta astoņus gadus, neļaujot uzstāties? Sakss beidzot kādu dienu paziņo – laiks debijai! Tā notiek 1938. gada 3. maijā radiofonā, vēlāk Dzintaru koncertzālē 1000 klausītājiem.

 

Vai nu no uztraukuma, vai pārliecīga prasīguma pret sevi Elfrīda iekārto grāmatiņu ar dziesmu un āriju vārdiem, ko turpmāk visu mūžu uzstājoties ņem līdzi, gluži kā Pavaroti balto mutautiņu. Pirmajā solokoncertā 1938. gada 28. novembrī Melngalvju namā 26 gadus vecā dziedātāja apžilbina publiku. No kritiķiem vēsu prātu saglabā vienīgi Jēkabs Graubiņš, ieteikdams arī dažus papildinājumus vokālajai izaugsmei. Nākamais pārsteigums ir pašai Elfrīdai – ierasties operā pie Leo Bleha (ilggadējā Berlīnes valsts operas diriģenta, kurš 1937. gadā pārcēlās uz Rīgu). Lūk, mana Nakts karaliene! Tā, iespējams, iesaucās Leo Blehs, skūpstot roku Elfrīdai Pakulei. Viņš sen jau gribējis iestudēt “Burvju flautu”, bet Latvijas konservatorija divdesmit gados nebija “uzražojusi” nevienu koloratūrsoprānu. Pirmizrādē 1940. gada 15. februārī skatītāji vēro, kā viņa tiks galā ar savu pirmo skatuves lomu. Protams, labi! Vienīgi kādā četrpadsmitajā izrādē gremdētavas šahtā Elfrīda pakrīt un izlaiž ārijā veselu posmu. Blehs zibeņo, pēc tam atvainojas. 1940. gadā Aleksandrs Viļumanis pieņem Elfrīdu Pakuli operas štatā. Kā lai labāk sagatavo savu sapņu lomu Violetu Džuzepes Verdi “Traviatā”? Elfrīda dodas pie pirmā latviešu koloratūrsoprāna Adas Benefeldes, kura Violetu dziedāja 1915. gadā. Pēc pirmizrādes veras ģērbtuves durvis un ienāk – tas taču nevar būt! – dziedātāja, kuru Elfrīda dievina kopš bērnības un uzskata par neatdarināmu ideālu – operas prīma Milda Brehmane-Štengele. Noskūpsta Elfrīdu–Violetu un novēl panākumus. Kas gan varēja zināt, ka nākamo lomu uz operas skatuves – Džildu – Pakule dziedās pēc sešiem gadiem…

 

2. cēliens. Kā nepazaudēt balsi un dzīvību karā
Pakule2

1941. gada pavasarī Elfrīdu Pakuli, Aleksandru Daškovu un Leonīdu Zahodņiku izraugās Vissavienības jauno vokālistu konkursam Maskavā. 22. jūnijā Elfrīda trallinādama kārto ceļa somu – vasaras kleitas, kurpju pāri, daži vakartērpi. Daudz nevajag, galu galā 11. jūlijā brauks atpakaļ. Jaunie vokālisti ar vilcienu dodas uz Maskavu. Netālu no Daugavpils sākas uzlidojums. Maskavas dzelzceļa stacijā sievas pavada vīrus uz fronti. Kara apstākļos konkurss nenotiek.

Jaunie dziedātāji nokļūst Ivanovā un iesaistās darbā filharmonijā. 1942. gada pavasarī rodas LPSR Valsts mākslas ansamblis, kas sniedza 20 – 30 koncertus mēnesī hospitāļos, karavīru atpūtas namos, bērnunamos, rūpnīcās, arī izbraucot uz fronti. Ziemā sals mīnus 40, bet Elfrīdai līdzi ir tikai vasaras kleitas. Ivanovas mākslas lietu pārvaldniece iedod viņai vatētu mēteli, velteņus, siltas zeķes.

Elfrīda Pakule koncertē arī Maskavā pārpildītās zālēs un kļūst par maskaviešu mīluli. 1942. gada 1. jūnijā pēc “Traviatas” izrādes Violetu uz ielas sagaida maskaviešu pūlis ar margrietiņām un rudzupuķēm. Alfredo lomā – Ivans Kozlovskis. Dziedot viņš ievērojis kādu tumšmatainu jaunu cilvēku blakus suflierim, kas skatījies uz Elfrīdu vien, īpaši satraukts skatos, kur Alfredo apskauj Violetu. Vēlāk izrādījies, ka tas ir Daškovs, kurš suflē latviešu valodā. Ak, šis Kozlovskis! Pēc kara 1947. gadā viņš kopā ar Maskavas māksliniekiem viesojas Rīgā Virsnieku namā. Kad publika lūdz piedevas, viņš pēkšņi skatītāju rindās ierauga Elfrīdu Pakuli. Kozlovski pārņem neatvairāma vēlēšanās atkal uzstāties kopā. Viņš tuvojas māksliniecei un lūdz kopā nodziedāt duetu “Dzīru dziesma” no “Traviatas”, kā savulaik Maskavā – viens krievu, otrs latviešu valodā. Šī ir vienīgā spontānā rīcība, ko, lasot par Pakuli, var uziet, pārējām uzstāšanās reizēm viņa ilgi gatavojās, studēja, uztraucās… Reālajā dzīvē bija drosmīga. Kara laikā vismaz trīs reizes viņa varēja iet bojā. 1943. gada februārī Pakule ar koncertmeistaru M. Saharovu, pianistu J. Fliēru un aktieri V. Jahontovu ar kara lidmašīnu “Duglass” trīs dienas lido uz vācu armijas aplenkto Ļeņingradu. Jālido zemu pār Lādogas ezeru, visbaigāk, kad virs galvas parādās vācu lidmašīna… Ļeņingradā septiņpadsmit koncerti divās nedēļās neapkurinātās zālēs.

15. februāra vakarā Elfrīdas sargeņģelis atkal ir modrs. Pie frontes līnijas koncerts. Pēc tā ģenerālis Stepanovs māksliniekus uzaicina vakariņās. Līdzko pianists J. Fliērs saka: “Šeit nemaz nav baigi”, nogrand apdullinošs sprādziens. Bumba trāpa blakus ēkā.

 

Trešo reizi Pakule par mata tiesu no nāves ir Staraja Rusā ciemos pie latviešu divīzijas. Pēc koncerta viņa pļavā ierauga pirmās vizbulītes. Tikai kliedziens “Atpakaļ! Lauks mīnēts!” izglābj viņas dzīvību. Pēc mēneša maijā Elfrīda Pakule apprecas ar Aleksandru Daškovu, bez kāzu kleitas, lieciniekiem, viesiem. “Kāzu ceļojums” bija koncerttūre.

 

“Ļoti laipns virsnieks mūs uzņem preču vagonā. Tur iekārtojas arī kāda jauna virsnieku grupa. Trauksme. Strādā zenīt-artilērija. Uz dzelzs krāsniņas vagona vidū virsnieki vāra griķu putru un sirdīgi maisa to, neviens negrib būt bumbu pārsteigts pirms ēšanas. Trauksme beidzas, virsnieku grupu izsēdina. Nabaga zēni tā arī nedabūja savu griķu biezputru izvārīt. Viņi atvadās un durvīs nokliedz: “Paēdiniet māksliniekus!” Atkal trauksme. Atkal šāvieni. Virsnieks, kas uzņēma mūs vagonā, sagādā mums vakariņas: zirņu koncentrāts, katram puse siļķes, sausiņš, pusotra grauda cukura. Uzvārām stipru tēju. Desertam – trešais uzlidojums.” 5.11.43. (Martas Silas atmiņas “Latvijas PSR Valsts mākslas ansamblis kara ceļos”.)

1944. gada 2. septembrī pēc trim neziņas gadiem Elfrīda saņem vēstuli no sava jaunākā brāļa Rolanda, ka piederīgie ir sveiki un veseli un gaida mājās. Novembrī ar pirmo pasažieru vilcienu uz Rīgu dziedātāja dodas mājup. Jauno vokālistu konkurss bija ieildzis trīsarpus gadu garumā. Koncertu tūkstoši, piecas “Traviatas” izrādes Maskavā, klausītāju mīlestība, vēstules…

 

3. cēliens. Divpadsmit gadi uz operas skatuves un Elfrīdas Janovnas loma

Pakule5“Nu, Elfrīd, jāsāk kaut ko darīt,” Leonīds Vīgners, Operas un baleta teātra diriģents, uzrunā dziedātāju pāris mēnešus pēc atgriešanās dzimtenē. Atkal mēģina “Traviatu”. 1944. gada decembrī pirmizrāde. (Violetu Elfrīda Pakule dzied vienpadsmit gadus līdz 44 gadu vecumam un aiziešanai no operas skatuves). Viņa ir Džilda “Rigoleto”, Rozīna “Seviļas bārddzinī”, Margarēta” “Faustā”…

Panākumi mākslā snieguši Elfrīdai Pakulei visus iespējamos padomju laika goda nosaukumus un ordeņus. Viņa maksājusi arī nodevas režīmam, piemēram, 1950. gadā rakstot vēstuli komponistam un diriģentam Jānim Mediņam, aicinot viņu no trimdas Stokholmā atgriezties dzimtenē:

“Esat sveicināti, biedri Mediņ! Ir pagājuši 10 gadu, kopš mēs pēdējo reizi kopā uzstājāmies simfoniskā koncertā Mellužu koncertzālē. Man šie gadi aizritējuši ļoti ātri – mācībās un darbā. Ir gūti lieli panākumi un galvenais – es emu kļuvusi par īstu cilvēku un mākslinieku. Man padomju vara ir parādījusi ceļu uz dzīvi un palīdzējusi tikt pie lieliem godiem. Jo vai es kādreiz varēju sapņot, ka es, sieviete, nākdama no mazās latviešu tautas, varētu kļūt par PSRS Augstākās Padomes deputāti, staigāt pa Maskavas Kremļa plašām zālēm kopā ar izciliem valsts vīriem, zināt un redzēt pasaules darba ļaužu aizstāvi ģeniālo vadoni biedru Staļinu.”

Muzikologs Oļģerts Grāvītis atceras, ka viņam, tolaik konservatorijas studentam, laikraksta “Cīņa” redaktors Kārlis Ozoliņš pasūtinājis rakstu par Elfrīdu Pakuli – PSRS AP deputāti.

– Viesojos pie Erfrīdas Pakules Neiburgu namā, kur tagad prezidenti dzīvo. Dzīvoklis bija ārkārtīgi skaists, labām mēbelēm. Mani laipni pieņēma, daudz un dikti stāstīja par kara gadiem un pieredzējumiem. Es apmeklēju visas operu izrādes. Pakule man bija viena no simpātiskākajām māksliniecēm, grandioza savā izcelsmē kā Paula Saksa skolniece, vienīgā viņa privātā skolniece. Ļoti skaista balss. Skaidrs, ka seja nebija glīta, bet stalta stāja, augstas klases kleitas, mūžam lapsādas, pērļu virtenes… Smalka dāma. Bieži redzēju Pakuli un Daškovu pastaigājamies. Abi ļoti labi ģērbti, izskatīgi, Elfrīdai pie rokas saitē allaž bija suns.

Reiz abi nāca man pretim, un, tiklīdz pārmijām dažus vārdus, Elfrīda tā kā māte sāka raudāt. Kas par lietu, domāju. Daškovs man pačukstēja: nupat mūsu sunītis nomira. Viņai bija žēlsirdīga sirds.

Slavenajai operas solistei Žermēnai Heinei-Vāgnerei vaicāju, kā viņa vērtē Pakules balsi un personību:

– Viņa atmiņā ir palikusi kā brīnišķīgas liriski koloratūras balss īpašniece. Koloratūrsoprāni mēdz būt kā svilpītes, bet viņai bija ļoti liela balss. Tā, protams, ir Dieva dāvana, bet kā viņa to bija izkopusi! Kad viņa “Rigoleto” izrādē dziedāja Džildu, pa trepēm gāja uz savas varones istabiņu un augšā vēl ņēma mibemolu! Tagad neviena to nedara. Tik skaisti nobeidza to āriju! Tā jau ir, ka liela māksla prasa lielu personību, viņa bija liela personība. Pakule bija ārkārtīgi strādīga, ļoti nozīmīgu vietu viņas dzīvē ieņēma ētikas normas – atbildības sajūta, pienākuma apziņa… Viņai bija vārds – vajag, un tas nozīmē, ka jādara. Tajos laikos būt primadonnai, mājasmātei, sievai… tas jau bija varoņdarbs. Vasarā bijām kaimiņi Jūrmalā Dubultos. Kad norunājām braukt ar vienu mašīnu, neatceros tādu reizi, kad viņa jau nestāvētu pie saviem vārtiņiem, kad mēs piebraucam. Viņa bija priekšzīmīga, augstas kultūras cilvēks. Ļoti mīlēja sabiedrību, bija viesmīlīga mājas māte.

 

Noslēguma ārija

Kad Elfrīdai Pakulei ir tikai 44 gadi, viņu pārceļ darbā uz Filharmoniju.

Viņas kolēģis dziedātājs Kārlis Embovics:

– Koloratūrsoprāniem ir balerīnas karjera, ilgi nedzied. Pakule bija ekstra izteikts koloratūrsoprāns, kura var dziedāt tikai Nakts karalieni, Džildu, Margaritu. Margaritas ārijā viņa, spogulī skatīdamās, dzied: cik es esmu skaista, cik es esmu pacilāta. Un zālē sāk švīkāt kājas un sačukstēties. Tas ir liktenis. Žēl, viņa bija ļoti mīļa, pazemīga.

Pakule209Elfrīda Pakule koncertē filharmonijas rīkotajos simfoniskās mūzikas vakaros un tematiskos koncertu ciklos Latvijas laukos, vidusskolās. Tie bijuši izcili koncerti ar ļoti skaistu mūziku. Pianiste Rima Bule ir pagodināta, ka tolaik, jauna būdama, bijusi Elfrīdas Pakules koncertmeistare.

– Tik vienkāršu un sirsnīgu cilvēku grūti iedomāties. Braucienos līdzi viņai allaž bija monpansjē kastīte ar stiklenītēm. Un autobusā visus pacienāja. Viņa pat izbraucienos bija labi ģērbta – neuzkrītoši, solīdi. Kolēģi viņu uzrunāja – Elfrīda Janovna. Bijām Pakules un Daškova sudraba kāzās viņu ļoti skaistajā vasarnīcā. Cienāja ar plašu žestu. Pakule bija uzvārījusi lielu bunduli kafijas un tik nesa uzkodu šķīvjus vienu pēc otra.

1991. gada 31. decembra vakarā El-frīda Pakule pagatavo svētku vakariņas, atnāk ciemiņi, parunājas. Naktī dziedātājai pēkšņi kļūst slikti ar sirdi… Rima Bule atceras, ka Daškovs nav vēlējies plašu izvadīšanu. Bet Raimonds Pauls, tolaik kultūras ministrs, iebildis – tik lielai māksliniecei vajag lielas bēres, jāizvada ar godu. Filharmonijas Baltā zāle bijusi ļoti glīti noformēta un simtiem cilvēku nākuši atvadīties no Violetas, Džildas, latviešu lakstīgalas.

 

 

“Cienījamā, Elfrīda! Lai kur es ietu, lai kur es būtu, man seko Jūsu dziedājums, Jūsu koloratūrsoprāns. Grūti aprakstīt manas sajūtas, kad Jūs klausos. Tas ir tik brīnišķīgi, tik saviļņojoši! P. S. Ja vēlaties atbildēt, nekavējieties, jo mūsu dzīve var zust katru mirkli.”

“Kad Jūs dziedājāt pa radio, klausījāmies aizturētu elpu, baidoties nesaklausīt kādu noti, ko Jūs izpildāt savā dievišķajā balsī. Jūsu balss ir pasaka, kura nekad nebeigsies mūsu atmiņā.”

“Es pielūdzu Jūsu dzimteni, tāpēc ka mīlu Jūs kā dziedātāju. Esmu laimīgs, ka eju pa zemi, kur Jūs esat gājusi. Ticiet manai sirsnībai, dārgā Pakule, bet es ticēšu, ka redzēšu Jūs uz Rīgas skatuves. Jo karā taču ne visi krīt.”

(No karavīru vēstulēm 1944. gadā, Latvijas Valsts arhīvs,

Elfrīdas Pakules un Aleksandra Daškova ģimenes fonds.)

 

Elfrīda Pakule (1912.02.06. – 1991.31.12.)

• debija 1938. gadā

• 1940 – 1941; 1944 – 1956 Latvijas Operas un baleta teātra soliste

• 1941– 1944 koncertdarbība Ivanovā, Maskavā u. c.

• 1956 – 1970 Latvijas filharmonijas soliste

• PSRS AP deputāte – 1946 – 1954

• LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece – 1942 (pirmā, kurai piešķir šo goda nosaukumu kopā ar aktrisi Olgu Lejaskalni un dziedātāju Rūdolfu Bērziņu)

• PSRS Valsts prēmijas laureāte – 1946

• Latvijas PSR tautas skatuves māksliniece – 1947

• Darba Sarkanā Karoga ordenis 1946, Ļeņina ordenis – 1956

 

 

Pievienot komentāru

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+