Latviešu leģionāri nebija kara noziedznieki 1

”Latvijas Avīzes” lasītājs, 89 gadus vecais leģionārs Visvaldis Lauriņš mums atsūtīja vēstuli ar lūgumu publicēt Gusta Ķikusta radio interviju ar Gunti Kalmi: ”Esmu bijušais Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīrs.

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Šā gada 16. martā “Latvijas radio 1” tika raidīts teoloģijas doktora Gunta Kalmes skaidrojums par latviešu leģionu. Šī runa bija tik objektīva, patiesa un izsmeļoša, kādu es līdz šim ne no viena runātāja nebiju dzirdējis.

Tā pilnībā izteica patiesu latviešu leģiona būtību, virzību, esamību. Es kā bijušais leģionārs izsaku dr. Kalmem ļoti lielu pateicību. Būtu ļoti labi, ja Jūs publicētu ”Latvijas Avīzē”. Tas būtu ļoti labs skaidrojums visai latviešu tautai, kā arī mūsu sabiedrotajiem Eiropā.”
Atsaucoties uz mūsu lasītāja lūgumu, publicējam šo interviju ar Gunti Kalmi – mācītāju, teoloģijas doktoru, vairāku publikāciju par leģionāriem autoru (Kalme G. Latviešu leģionāru (1943 – 1945) cīņu gaitas kaujas piemēros. “Latvijas Vēsture”. 2006). Jāpiebilst, ka šī versija ir paša intervējamā pārlasīta un papildināta ar vairākiem vēstures faktiem, ko intervijas laikā radio nav paguvis izteikt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gusts Ķikusts: – Kāpēc tieši 16.martā pieminam leģionārus?
Guntis Kalme: – 16.marts ir vienīgā diena Latviešu leģiona vēsturē, kad 15. un 19. latviešu divīzijas, (15. divīzijas 32. kājnieku pulka I bataljona un 19. divīzijas 43. kājnieku pulka III bataljons un 44. kājnieku pulka II bataljons) cīnījās kopā latviešu virsnieka virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā par augstieni 93,4 pie Veļikajas upes. Tāpēc Daugavas vanagi šo datumu 1952.g. izvirzīja kā svinamu dienu (zīmīgi, ne Leģiona dibināšanas dienu!). Augstieni ieņēma (18. marts) un noturēja pret pretuzbrukumiem. Tas bija viens no leģiona kaujas prasmes paraugiem. Frontālajā uzbrukumā ir visvairāk upuru, bet šajā kaujā to bija pavisam maz. Tas bija labi plānots, sagatavots un īstenots. (Sīkāk: Kalme, G. Latviešu leģionāru (1943–1945) cīņu gaitas kaujas piemēros. Latvijas Vēsture. 2006, Nr. 1.)

– Leģions – brīvprātīgi vai piespiedu kārtā?
– Pirmkārt un vienmēr – nedrīkst aizmirst notikušā mērogus un spēku attiecības. Mēs šo karu nesākām! Mēs (un daudzas citas tautas) bijām cietušie – četros gados trīs okupācijas! Šajā karā Vācija un PSRS, īstenie agresori, 22 mēnešus bija aktīvi militārie sabiedrotie, un bija tādi politiski un ekonomiski kopš 1922.g. Rapallo līguma. No 1927.g. Vācija attīstīja PSRS smago rūpniecību, tā savukārt ļāva savā zemē Vācijai būvēt tankus (Kazaņā), apmācīt lidotājus, būvēt lidmašīnas (Ļipeckā), ražot kaujas ķīmiskās vielas Tomkā.(Sk. J. Djakovs, T. Bušujeva, Fašistiskais Zobens Tika Kaldināts PSRS. Sarkanā Armija un Reihsvērs. Slepenā sadarbība 1922-1933. Nezināmie dokumenti (M: Sovetskaja Rossija, 1992), krievu val., A. Širokorads, Teitoņu Zobens un Krievu Bruņas. Krievu -Vācu Militārā Sadarbība (M: Veče, 2003), krievu val.)

Mūsu pretošanās iespējas kaut vienam no agresoriem bija niecīgas. PSRS kara sākumā vienai pašai bija 28 600 tanku – vairāk kā visām citām pasaules valstīm kopā! Hitlers un Staļins – abi bija intensīvi gatavojušies karam. Tas vienmēr jāņem vērā, kad runājam par Latvijas vietu šajā karā. Hitlers 1943.g. 10.februārī izdeva pavēli formēt Latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Lai arī cik prasmīgi vācieši cīnījās Austrumu frontē (vidējā zaudējumu attiecība 1 vācu : 10,1 padomju karavīrs), taču zaudējumi bija pietiekoši, lai mainītu sākotnējo uzstādījumu, ka tikai vācietis drīkst nest ieroci. (Pa kara gadiem kritušo proporcijas: 1941. – 18,1:1(!); 1942. – 13,7:1; 1943. – 10,4:1; 1944. – 5,8:1; 1945. – 4,6:1. Ja pierēķina vācu sabiedroto zaudējumus, tad attiecība ir 8,2:1. Civiliedzīvotāju zaudējumu attiecība 8,5:1. Dati: Boriss Sokolovs, Otrā pasaules kara noslēpumi. – M.: Veče, 2000. – 252., 249., krievu val.)

Par “brīvprātīgo” leģionu nosauca, lai piešķirtu leģitimitāti, jo Hāgas 1907.g. konvencija liedz iesaukt okupētas zemes iedzīvotājus okupētājvalsts karaspēkā. Pirms leģiona bija policijas bataljoni, kuros tiešām neliels skaits sākumā iestājas brīvprātīgi, kam Baigais gads bija īpaši pāri nodarījis. Pēc tam brīvprātība ātri apsīka, jo 1943.g. bija skaidrs, ka vācieši neuzvarēs. Leģionā Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti. Par neierašanos iesaukšanas punktā – Salaspils, bet dezertierus nošāva. Mobilizēto skaits ir ap 164 100 (no tiem 7 krievu bataljoni, – 7671 karavīrs).

Reklāma
Reklāma

(“pastāvēja arī citas vienības – jāšanas un braukšanas skola Žagaros (270 cilvēki), rezerves vienība Kundziņsalā (358 cilvēki), bet tūkstoš vīru liela krievu vienība pat bijusi iesaistīta ebreju ieslodzīto apsardzē Dundagas jūras nometnē.” U.Neiburgs, Latvijas krievi Hitlera pusē, http://vip.latnet.lv/lpra/lkr_hitl_pusee.htm)

Skaitlis (un tātad – pāridarījums) mūsu nācijai ir ļoti liels. Kāpēc latvieši, kas tika iesaukti, tomēr cīnījās drosmīgi? – Lai Sarkanā armija neatgrieztos Latvijā un neatkārtotos Baigais gads. Kad šī vara atgriezās, Baigais gads tiešām atkārtojās jau daudzskaitļa formā. Joprojām neesam apzinājuši 50 gadu komunistu režīma okupācijas baisās sekas. Visjūtamākās ir masīvā civilokupantu klātbūtne un Latvijas valstiskumam kaitnieciskā darbība, ko inspirē Krievija (SAB atskaite saka: „Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir diskreditēt Latviju, pārmetot fašisma atdzimšanu Latvijā, vēstures pārrakstīšanu, piedēvējot Latvijai izputējušas valsts tēlu, uzsverot krievvalodīgo iedzīvotāju mērķtiecīgu diskrimināciju.”

Mani saistīja mūsu karavīru pašuzupurēšanās, drosme un virsnieku profesionālisms (lielākie zaudējumi mūsu vienībām bija, kad tās komandēja vācieši, piem., Jastrovas kaujas). Izcilākais no latviešu komandieriem, manuprāt, ir pulkvedis Vilis Janums (1894 – 1981), “Daugavas Vanagu” (1946) dibinātājs un vadītājs. No latvju virsnieku rakstītā viņa ”Mana pulka kauju gaitas” (1953) Leģiona kauju taktiskā apraksta kvalitātes ziņā vērtējama visaugstāk. Latvijas kara skola kopumā izaudzināja labu virsnieku paaudzi. Latviešu leģionāri bija patrioti. Nepilnu divdesmit gadu laikā Latvijas valsts prata izaudzināt patriotu paaudzi, kas bija izveidojusies uz iepriekšējās paaudzes pleciem, – tiem, kas Brīvības cīņās izkaroja Latviju. Tas uzdod jautājumu mums – ko esam paveikuši savos 20 gados? Vai esam izaudzinājuši patriotu paaudzi? Vai esam spējuši, varējuši, gribējuši to veikt?

-Vēsturiskā pieredze ļauj vilkt paralēles ar mūsu pašreizējo patriotiskās audzināšanas stāvokli.
– Šobrīd valstiskuma apziņas un patriotisma audzināšanas programmas valstī nemaz nav. Lietas notiek pašplūsmā. Kāpēc to, ko zinām kā pašsaprotamu, nedarām? Jautājums adresējams valdošajiem. Laikam ne velti ir parādījies jurista, politologa Egila Levita jēdziens ”gļēvlatvisms”. Pēc viņa domām, „iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir .. – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums.”

– Vai tiesa, ka latviešu leģionāri ir kara noziedznieki, piedalījušies masu slepkavībās?
– Leģions radās 1943.gadā. 1942.gada sākumā Latvija jau bija pasludināta Judenfrei, tāpēc Latviešu leģions kā karaspēka vienība nav saistāms ar holokaustu. Latviešu Wafen-SS leģions, kā vārds (Ieroču SS) saka, bija frontes cīņas vienība. 1950.g. 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija secināja: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” Līdz ar to uz leģionāriem kopumā nav attiecināms kara noziedznieka statuss. Nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā apsargāja tieši latviešu leģionāri – Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās. Tos, kas individuāli bija veikuši kara noziegumus, PSRS tiesāja pēc kara. Mēģinājums nomelnot leģionu ir politiskās propagandas manipulācijas, kas iesākās 90.gadu beigās. Tās dzirdot, jāatceras, ko sacīju par kara izraisītājiem un kara mērogiem.

Ārzemnieku WSS bija der SS, kas nozīmēja – ar leģionu asociētais. Pēc Vācijas likumiem par īstu esesieti varēja kļūt tikai vācietis. Tāpēc, stingri ņemot, latviešu leģionāri nebija esesieši. Jāmin arī, ka WSS bija internacionāls karaspēks. Dažādu tautu karavīri cīnījās divīziju7 apmērā: horvāti, holandieši, ukraiņi (Nr. 14), igauņi (Nr. 20), albāņi, ungāri, franči, flāmi, valoņi, krievi (Nr. 29), baltkrievi (Nr.30.), itāļi un internacionāļi (ar vācu pārsvaru). Mazākās vienības cīnījās bulgāri, rumāņi, zviedri, somi, norvēģi uc. Britu brīvprātīgo korpusu (58 vīri) izmantoja propagandas mērķiem, Indiešu leģions dalību kaujās neņēma.

– Bet propaganda ir izdevīga. Paņemt ko vienkāršotu un izlikt priekšplānā.
– Sensacionālisma princips. Vēstij jābūt vienkāršai (lai saņēmējam nevajadzētu domāt, dot viņam visu gatavu), pēc iespējas viennozīmīgākai, melnbaltai. Tam sakars ar iespaidošanu, ne patiesību. Tāpēc svarīgi pašam zināt, saprast, spēt izdarīt secinājumus. Ne velti I.Kants teica: “Selbst denken!” (Domā pats! – vāc.)

– Ko te var darīt? Skaidrot tā kā skaidrojam? Kā, Jūsuprāt, būtu jāturpina 16.marta piemiņa un nozīmīguma skaidrojums?
– Var un daudz! Mācīt un skaidrot, bet tiešām to arī darīt! Šis datums mums tikpat svarīgs kā 14.jūnijs vai 25.marts. Leģionāri līdzīgi tiem upuriem, kas tika deportēti. 1949.gadā daudzi no tiem, kas bija leģionā vai nacionālajos partizānos, tika izsūtīti. Abi bija lielvaru upuri, bet ar starpību, ka leģionāri bija arī cīnītāji. Ja veltam līdzcietību vieniem, kāpēc ne otriem? Tāpēc, ka ārzemēs mūs norej? To dara impērija, kas mums uzbruka. Propagandai pretī jāliek patiesība, veselais saprāts, vispārcilvēciskās vērtības. Ir sens teiciens: “Ja jūs nepārtrauksiet melot par mums, mēs pateiksim patiesību par jums”. Par NKVD, SMERŠ, krievu fašistiem8, par Vlasova armiju un krievu (!) 29. WSS divīziju, kas tiešām veica kara noziegumus, apspiežot Varšavas sacelšanos 1944.g. utt. Vai tiešām to kāds vēlas? Vēsturē daudz no tā jau sen zināms, interesenti var daudz atrast un secināt, bet patlaban notiekošais ir propagandas karš pret Latviju.

– Vai tie, kas šos secinājumus izdara, nezina vai neapzinās faktus?
– Protams, ka zina. Piemēram, par to, vai leģionā iesauca vai iestājās brīvprātīgi 1943.g. 24. jūlijā PSRS valsts drošības komisārs V.Merkulovs LKP sekretāram J.Kalnbērziņam rakstīja: “Formāli tika pasludināts, ka leģions tiek veidots uz brīvprātības pamatiem, tomēr faktiski formēšana notika noteiktu vecuma grupu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā.” Vienkārši šobrīd pret mums tiek vērsts informatīvi psiholoģiskais karš. Militārā kaujā pret jums raida aviāciju un tankus, šeit – melus, nelietības, nekrietnības, demokrātijas satricinājumus utml.

– Vai iespējama godīga cīņa pret šo informatīvo karu? Es domāju par iedzīvotāju grupām, kas dzīvo citā informatīvajā telpā. Kā varētu skaidrot to, ko, iespējams, klausoties latviešu medijus, viņi zina un apzinās? Vismaz mums tā šķiet.
– “Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi”. Vēstures tiesa apstiprinājusi: neviena no impērijām, kas karu iesāka un iegrūda cilvēci traģēdijā, nepastāv – nedz Trešais reihs, nedz PSRS, bet Latvija ir! Ja no humora puses, lasiet Mamikina rakstu TVNET. Viņš iesaka krievvalodīgos vest ekskursijā uz Maskavu (uz Stavropoli būtu pārāk nežēlīgi): „Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Viņš sāks mīlēt mūsu valsti .. patiesi un no visas sirds. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.”

– Vai varam runāt par šo jautājumu arī no garīgā viedokļa?
– Kristīgā ticība atzīst Dieva doto Dzimteni kā Viņa dāvanu. Ja himnā sakām ”Dievs, svētī Latviju!”, tad esam veikuši šo ticības apgalvojumu. Ja Dievs mums kā Savu dāvanu ir Latviju dāvājis, tad mums tā kā dāvana ir jāvērtē, nepieciešamības gadījumā jāaizstāv. Leģionāri aizstāvēja šo Dieva doto dāvanu. Dzīvojot Austrumu un Rietumu krustcelēs, katrai latviešu paaudzei par savu valsti ir jāpastāv. Patriotu paaudze, kas bija leģionāri, izauga no Brīvības cīņu cīnītāju paaudzes. Viņi redzēja, ko tēvi, vectēvi, vecākie brāļi bija izcīnījuši, viņi to augsti novērtēja. Paldies Dievam, vārda vistiešākajā nozīmē, šie cilvēki, atrodoties mums līdzās pat komunistu režīma laikā, pat ar savu klusu ciesto stāju, liecināja, ka mums bija sava valsts. Pēc leģionāriem nāca nacionālie partizāni, tad tautas nevardarbīgā pretošanās, garīgā rezistence – pretošanās caur kultūru. Leģionāri bija posms brīvības alku ķēdē, kas ļāva sasniegt 1991.gadu. Viņos ieraugām tās vērtības, kuras mums ir jāmanto, ja kā tauta gribam pastāvēt – patriotisms, valstiskuma apziņa, pašaizliedzība, varonība.

– Un pretī tam gļēvlatvisms.
– Pakļaujoties Krievijas spiedienam, vara 1998.g. noteikto Leģiona dienu 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Militār- un amatpersonas, kuras uzdrīkstējās 16. martā doties gājienā, represēja un kaunināja par „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanu”. Tika veikts spiediens uz Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, tāpēc 2002.g. tā atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas pie pieminekļa. 2006.g. 16. martā ap Brīvības pieminekli tika uzcelts žogs, policija apturēja gājienu un aizturēja desmitus latviešu un ārzemju nacionālistu, kuri atbrauca atbalstīt latviešu patriotus. Šoreiz piedraudēja, ka ministri, kas ies, tiks atcelti. Vai tas attieksies arī uz 9. maiju?

– Runā par patriotisma trūkumu, bet vienlaikus redzam valsts varas necienīgu attieksmi pret leģionāriem, kas klaji pretrunā ar 1998.g. Saeimas deklarāciju par Latviešu leģionu.
– Un diemžēl augstākajos slāņos. Kādēļ? Kam mums jāizdabā? Kas mums jāpierāda? Mums saka: Eiropa jūs nesapratīs! Bet ja nu sapratīs? 15. martā NA deputāte I.Mūrniece Saeimā aicināja ārvalstu vēstniekus, diplomātus. Viņiem nolasīja lekcijas par Latviešu leģionu. Pēc tam lasījām ziņās, ka ārzemēs ir pieaugusi izpratne par leģionu. Lūk, cik vienkārši!

– Jūs domājat, ka tam būtu progresīva nozīme?
– Jā. To vajadzēja darīt jau sen. Tā jārīkojas ne tikai līdzīgos datumos, tas jāveic nemitīgi. Tas ir valsts amatpersonu uzdevums. Par to mēs, nodokļu maksātāji, viņus uzturam. Mēs maksājam par to, lai viņi ar savu stāju, rīcību, ar darbiem, vārdiem, rakstiem apliecinātu mūsu valsts neatkarības centienus.

– Bet 16.marts tik un tā ir karsts kartupelis, kas tiek viļāts no gada uz gadu.
– Būtiski, ka aizvien vairāk jaunu cilvēku sāk nākt. Esmu dzirdējis tautā, ka, no vienas puses, ņemot vērā Krievijas imperiālisma tīkojumus, no otras puses oficiālo gļēvlatvismu, 16. marts veidojas kā tautas pašapziņas spontāns protests, kā nacionāla pretestības diena.

– Kā Jūs ieteiktu izturēties tiem, kuri nav caur piederīgajiem vai tuviniekiem iesaistīti leģionāru pieminēšanā, bet kas ir vienkārši guvuši informāciju no medijiem?
– Ar līdzjūtību un empātiju ieskatīties šo dažu simtu vēl esošo, veco leģionāru sejās. Tā ir mūsu nacionālā bagātība, mūsu tautas daļa, kas aiziet un atpakaļ nenāks. Tie ir mūsējie.

– Kritušo piemiņa.
– Jā, bet ne tikai. Viņi savu karu ir izkarojuši un savu ieguldījumu cīņā pret sarkano mēri devuši. Šī viņu liecība ir uzdevums nākamajai paaudzei. Katrai paaudzei ir jāizcīna sava cīņa, kas kā karogs nododams nākošai. Kur vien mums kā savas tautas pārstāvjiem un valsts pilsoņiem ir iespējams apliecināt savu pamatnācijas statusu, tas jādara. Neviens mūsu vietā par mūsu kā tautas tiesībām nerūpēsies. Tāpēc mums jāpauž, ka mēs kā tauta nevēlamies samierināties ar esošo faktisko civilokupāciju, kas „neizdevušās integrācijas” (tā tagad to sauc) dēļ reāli apdraud mūsu valsts konstitucionālos pamatus. Referendums ir trauksmes zvans, citu var nebūt. Mūs ar leģionāriem saista ne tikai tas, ka viņi ir mūsu tautieši un piederīgie, bet arī tas, ka viņi gribēja cīnīties par tām pašām vērtībām, kas joprojām ir svarīgas mums – kā tautai un valstij. Un mēs būsim tik ilgi, cik ilgi būs šīs vērtības. Jo cilvēks vispirms ir vērtību nesēja būtne.