Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Latviešu luteriskās baznīcas – joprojām divas

“Aprīļa pēdējā svētdienā Latvijas TV 1. programmā parādīja Rīgas evaņģēliski luteriskās draudzes dievkalpojumu, kur arhibīskaps Jānis Vanags bija ieradies kā viesis un kur uzrunu teica cits arhibīskaps – Elmārs Rozītis. Kas tā ir par draudzi?” “LA” redakcijai vaicāja lasītājs Mārtiņš Kalniņš, interesējoties, vai šis notikums liecinot par kādiem jaunumiem luteriskajā baznīcā. 


 

Teritoriālais novietojums – mazsvarīgs

To, kuru kristiešu konfesiju dievkalpojumus rādīt LTV skatītājiem, izraugās LTV Ekumeniskā padome un saplāno visam gadam. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL), kura šajā padomē nav pārstāvēta, bija lūgusi, vai nevar izņēmuma gadījumā parādīt arī tai piederīgas draudzes dievkalpojumu. Šo lūgumu TV režisore Dace Kudiņa saskaņoja ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu un LELB pārstāvi Ekumeniskajā padomē mācītāju Erbertu Bikši.

Tā šī TV pārraide pievērsa uzmanību jaunajai luterāņu draudzei, kura jau kopš dibināšanas 2009. gadā izvēlējās būt piederīga nevis šejienes baznīcai, bet gan Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas, kuras priekšgalā ir Elmārs Ernsts Rozītis. Abi arhibīskapi savu baznīcu sadarbību raksturo kā stabilu un labu, tā sakņojas kopējā ticības apliecībā, vienā vēsturē, vienā valodā. “Tagad uzskatām, ka teritoriālais novietojums vairs nav noteicošais, un pieļausim to, ka no jauna dibinātas draudzes var izvēlēties, kurai baznīcai organizatoriski piederēt,” skaidro E. E. Rozītis. Jāpiebilst, ka savukārt 2007. gadā dibinātā Īrijas latviešu draudze ir šejienes baznīcai piederīga – tās dvēseļu gans Artis Druvietis ir no Latvijas sūtīts mācītājs un piešķīrumi no LELB ir viens no tās trim finanšu avotiem.

 

Vēsturisks atskats uz piespiedu šķiršanos

LELB ir ap 40 000 aktīvu draudžu locekļu, kuri cītīgi apmeklē dievkalpojumus, vismaz divas reizes gadā iet pie dievgalda, maksā draudzes nodevu un ziedo baznīcas darbam. Apmēram desmit reizes vairāk ir to cilvēku, kuri jūtas iekšēji tuvi tieši Vanaga vadītajai luteriskai baznīcai. Savukārt arhibīskapa Rozīša saimē ir 114 draudzes ārpus Latvijas un viena šeit. Aktīvie LELBĀL baznīcēni ir 25 000, taču ap 250 000 cilvēku, pēc arhibīskapa Rozīša teiktā, jūt zināmu saikni ar baznīcu.

Un tā kāds no šiem 40 tūkstošiem latviešu šeit un 25 tūkstošiem citur pasaulē ik pa laikam uzdod naivu jautājumu: kāpēc gan divas latviešu baznīcas nevarētu apvienoties?

 

Kad pirms 11 gadiem iesvētes mācības grupā to vaicāju Sv. Pētera draudzes mācītājam Atim Vaickovskim, guvu skaidrojumu, ka šķirtībai ir politiski cēloņi, jo ārpus Latvijas baznīca radusies kā politisko bēgļu baznīca.

 

Latvijas luterāņi šogad svin deviņdesmit gadus. Drūmas ir vēstures lappuses par to, kā svešo varu dēļ sākās piespiedu šķiršanās. “1944. – 1945. gadā dzimteni atstāja 143 mācītāji, kas ir aptuveni puse no luterāņu mācītāju skaita,” teikts LELB gadagrāmatā. “Līdz 1950. gadam no dzimtenē palikušajiem mācītājiem 36 mācītāji arestēti un deportēti. 1944. gada 27. septembrī dzimtenē palikušajam Latgales prāvestam Kārlim Irbem tika uzticēta LELB vadība.” Jo 1944. gada rudenī Latviju bija atstājis arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs kopā ar vairākiem baznīcas virsvaldes locekļiem. Pēc kara latviešu trimdinieki mītnes zemēs – Amerikā, Austrālijā un citur – cēla sev ne vien mājas, bet arī dievnamus un draudžu namus. Latviešu luteriskā baznīca, tās dibinātāju izauklēta kā īstena tautas baznīca, palīdzēja tautai turēties kopā arī trimdā. Bet to, kādus spaidus totalitārā padomju režīma laikā pārdzīvoja šejienes baznīca, detalizēti aprakstījis vēsturnieks Aldis Bergmanis pētījumā “Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca 1944.– 1968. gadā”. Tas ietverts teoloģijas doktora Jura Rubeņa veidotajā apgāda “Zvaigzne ABC” izdotajā krājumā “Teoloģija. Teorija un prakse”. Vēsturnieks secina, ka pēc arhibīskapa T. Grīnberga nāves 1962. gada 14. jūnijā pasliktinājās trimdas luterāņu baznīcas stāvoklis: “Jo T. Grīnberga pēctecis vairs nebija Latvijā iecelts arhibīskaps un nevarēja tik pārliecinoši deklarēt, ka viņš pārstāv gandrīz visus latviešu luterāņus. Tagad padomju iestāžu pārstāvji varēja cerēt, ka LPSR Evaņģēliski luterisko baznīcu uzņems Pasaules luterāņu federācijā (PLF).” Vēlāk – 1963. gadā – tā arī notika, un šajā organizācijā ir pārstāvētas abas latviešu baznīcas.

 

Likteņa 
vienības apziņa

Latvieši ārzemēs ir daudz palīdzējuši ticības brāļiem un māsām šeit. Piemēram, 1988. gadā ar trimdas baznīcas atbalstu LELB saņēma dāvinājumu – 60 000 Bībeļu. 1992. gadā ārzemēs tika izdota kopīga “Dziesmu grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā”. Šī izdevuma 50 000 eksemplāru Latvijas baznīcai uzdāvināja Zviedrijas baznīca. Tāpat māsu draudzes ārzemēs ir ziedojušas padomju laikā izpostīto Latvijas dievnamu atjaunošanai un citām vajadzībām. Pirms pāris gadiem latvieši Amerikā akcijā “Lai rit!” savāca 40 000 dolāru velosipēdu iegādei Daugavpils diecēzes ticīgajiem, lai viņi svētdienās var nokļūt uz dievkalpojumiem.

Daudzi šeit dzimušie latvieši kalpo latviešu draudzēs Amerikā un Austrālijā.

Lasot 1992. gadā izdotās Dziesmu grāmatas priekšvārdu, šķiet – līdz abu baznīcu apvienošanai bijis teju viens solis… Ārpus Latvijas baznīcas vārdā arhibīskaps Arnolds Lūsis un LELB vārdā Kārlis Gailītis toreiz rakstīja, ka šī grāmata būs kopēja draudzēm Latvijā un svešumā, “lai Dieva dziesmas dziedot, tauta apliecinātu savu likteņa vienības apziņu un paliktu priecīga cerībā, pacietīga bēdās un neatlaidīga lūgšanās”. Jau iepriekš – 1989. gadā – abi arhibīskapi bija parakstījuši deklarāciju, apliecinot, ka viņu baznīcas ir ciešā sadarbībā.

Izcilā teoloģijas doktora Visvalda Varneša Klīves atraitne diakone Vija Klīve atceras, ka arī viņas dzīvesbiedrs deviņdesmito gadu sākumā darbojās komisijā, kurā abi baznīcu pārstāvji vērtēja apvienošanās iespēju.

 

Konservatīvs 
vai liberāls

1992. gadā arhibīskaps Kārlis Gailītis cieta autokatastrofā, bet 1993. gadā mūžībā aizgāja arī Arnolds Lūsis. Togad jūnijā ārkārtas sinodē balsojumā par diviem arhibīskapa amata kandidātiem – Jāni Vanagu vai Vācijas mācītāju Elmāru Ernstu Rozīti – vienas balss pārsvars tika J. Vanagam. Viens no toreiz jaunajiem Latvijas mācītājiem atceras, ka viņa arguments balsojumā bijusi piesardzība, domājot “Rozītis baznīcu vedīs pa liberālu ceļu, bet tas mums nebija vajadzīgs”.

Ārzemju draudzes pēc tam E. E. Rozīti ievēlēja par arhibīskapu uz septiņiem gadiem pirmo reizi. Pašreiz viņš pilda šo amatu jau trešajā termiņā.
Vanags_KM_13

Pajautāju arhibīskapam Jānim Vanagam – ja jau divu baznīcu pastāvēšana ir okupācijas laika sekas, varbūt iespējams šīs sekas beidzot likvidēt un apvienoties?

J. Vanags atbild, ka tomēr nevar “mehāniski saiet kopā”, jo pastāv uzskatu atšķirības, un kā redzamāko pretrunu piemin attieksmi pret sieviešu ordināciju. No diviem LELB prāvesta iecirkņiem ir saņemti priekšlikumi pat baznīcas satversmē ierakstīt, ka LELB sievietes neordinē. Arhibīskaps piemin, ka būtu grūti regulāri tikties un apspriest baznīcas jautājumus, ja draudzes atrodas cita no citas tālu pasaulē.

“Par mūsu baznīcu mēdz teikt, ka tā ir konservatīva. Ceru, ka tā ir,” Jānis Vanags rakstīja 2007. gada baznīcas gadagrāmatā, kura bija abu baznīcu kopīgi veidota. Viņa pamatojums – baznīca ir konservatīva, ja tā uzskata, ka jāmainās ir cilvēkam, pretstatā pieņēmumam, “ka jāmainās Dievam, ka Viņam jāpieskaņo savas vēlmes mūsdienīgā cilvēka atziņai”.

 

Melns tērps vai balts?

Ir arī atšķirības baznīcas pārvaldē. J. Vanags par arhibīskapu ievēlēts uz mūžu, bet ārzemju LELBĀL arhibīskapu izraugās uz septiņiem gadiem.

Rīgas evaņģēliskā draudze, kuras mācītājs ir no Vācijas uz tēvzemi pārcēlies mācītājs Klāvs Bērziņš, ievēro tradīcijas, kādas bija raksturīgas latviešu luterāņu baznīcai pirms Otrā pasaules kara, “piemēram, mēs lūdzam Dievu, stāvot kājās”. Draudze uzsver arī savu tuvību šodienas Rietumeiropas luterāņu baznīcām: “Mēs atbalstām sieviešu ordināciju un pilntiesīgu līdzdarbību draudzes garīgajā dzīvē.” Draudzei sava dievnama nav, tā īrē telpas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā – par 120 latiem reizi mēnesī uz dažām stundām svētdienas pēcpusdienā. Dažreiz pulcējas ap pussimts cilvēku, bet svētku reizēs kuplāks pulciņš, pat ap diviem simtiem. Vija Klīve stāsta, ka joprojām piederīga Klīvu dzimtas draudzei Vecumniekos, taču, dzīvojot Rīgā, viņai vieglāk aizbraukt uz Veco Sv. Ģertrūdes baznīcu. Arī pārējie evaņģēliskajā draudzē lielākoties ir latvieši, kuri ilgus gadus nodzīvojuši ārzemēs un tagad atgriezušies dzimtenē. Viņi vēlas piedalīties tādā dievkalpojumā, kādu pazinuši ilgus gadus. “Pieradumam it visā ir liels spēks – arī tajā, kā cilvēks lūdz, ko dzied, kā draudze atbild mācītājam,” secina ASV dzīvojis luterānis.

 

Savukārt mācītājs no Kanādas Māris Ķirsons, kas arī nesen pārcēlies uz dzimteni, uzsver, ka pašas būtiskākās norises ikvienā dievkalpojumā ir grēku nožēla un grēku piedošana. Tam, vai cilvēks lūdz Dievu, stāvot vai nometoties ceļos, viņaprāt, nav izšķirīgas nozīmes.

 

Tāpat tam, vai mācītājam ir balta alba (ģērbties baltā ir jaunāka, padomju gados šeit radusies tradīcija) vai melns talārs, kādu par īsto atzīst Rīgas evaņģēliskā draudze un arī dažs no LELB mācītājiem.

 

Latviete – bīskape Lielbritānijā

Latvijas luteriskajā baznīcā sieviešu ordinācija pirmo reizi notika nevis ārzemēs, bet gan tepat Latvijā – 1975. gadā bīskapa Jāņa Matuļa laikā par palīgmācītājām iesvētīja trīs sievietes. Tagad E. E. Rozīša baznīcā jau lielā daļā draudžu mācītājas ir sievietes, viņu vidū ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventes.

1997. gadā arhibīskaps E. E. Rozītis latviešu Londonas Miera draudzē ordinēja mācītājas amatā Jānu Jērumu-Grīnbergu. Viņa ir pasaulē pirmā no latviešu luterāņu sievietēm, kas konsekrēta bīskapes amatā. Tas notika 2009. gada 17. janvārī Londonā, nevis latviešu, bet gan angliski runājošajā Lielbritānijas luterāņu baznīcā. Kā garīga līdere viņa ir piedalījusies Anglijas karalienes rīkotā pieņemšanā.

 

Ir mūri, nav monopols

Rozitis_LV_13Aprunājoties ar draudžu locekļiem, ieguvu ļoti dažādus viedokļus par apvienošanās iespēju, sākot no “nekad neesmu par to domājusi, jo šo vēsturi nezināju” līdz “šeit taču padomju gados bija ļoti sarežģīta situācija, nebija normālas pēctecības mācītāju izglītošanā divu paaudžu garumā, labi būtu, ja kāds vēsturnieks uzrakstītu vienotu latviešu luteriskās baznīcas vēsturi”. Latviete no Vācijas izbrīnīta jautāja: “Vai sieviešu iesvētīšana mācītāja amatā patiešām būtu galvenā pretruna? Domāju, izšķirīgs ir arī tas, ka abu baznīcu vadībā ir spēcīgas personības.”

Dzirdēju ieteikumu salīdzināt – katoļu baznīcas priesteri arī devās bēgļu gaitās no Latvijas, bet ārzemēs nedibināja atsevišķu baznīcu. Uz to LELBĀL atbild, ka jaunu baznīcu gan nedibināja. Šejieniešiem vēl bija arguments: “Lai ārpus Latvijas baznīca atsakās no sieviešu ordinācijas. Citās kristīgās konfesijās – katoļu un pravoslāvu – taču neviens nepiketē, prasot sieviešu ordināciju!”

Ekumenistiem populārs ir teiciens, ka mūri, ko ceļ cilvēki, līdz debesīm nesniedzas. Par to, ka pastāv divas latviešu luteriskās baznīcas, E. E. Rozītis spriež, varbūt ir labi, ka nevienai nav monopolsituācijas, “bet ir veselīga sacensība, un beigās visi kopā slavē mūsu Tēvu debesīs”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+