Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. jūnijs, 2013
Drukāt

Latviešu māksla trimdā. Fundamentāls katalogs


maksla_7

Līdz ar izstādes “Latviešu māksla trimdā” atvēršanu klajā nācis izdevniecības “Neputns” sagatavotais katalogs. Mākslas zinātniece, izstādes kuratore Dace Lamberga ir arī kataloga sastādītāja, māksliniece ir Inga Ģībiete, vākam izvēlēts Jāņa Kalmītes gleznas “Rija. Teiksma” (1973) fragments. Teksti tulkoti arī angļu valodā. 


 

Dzelzs priekškars, kā, raksturojot PSRS varu okupētajās zemēs, to nosauca Vinstons Čērčils, uz vairākiem gadu desmitiem (1945 – 1991) šķīra Eiropu ne vien teritoriāli un politiski, bet arī ierobežoja informācijas apmaiņu. Divās daļās sašķeltās Latvijas tautas retos sakarus kontrolēja VDK, un tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās iespēja tuvāk iepazīt trimdas mākslas mantojumu. 1991. un 1998. gadā tika rīkotas Vispārējās latviešu mākslas izstādes ar trimdas mākslinieku piedalīšanos, pēdējos gados Latvijā atgriežas trimdas arhīvi, tiek izdoti atsevišķu māk-
slinieku katalogi, Cēsīs iecerēts veidot Pasaules latviešu mākslas centru, tomēr plašāka pētījuma par okupētās Latvijas un trimdas māk-slinieku kopsakarībām nav.

Vērtīgu ieguldījumu trimdas mākslas apzināšanā sniedz mākslas zinātnieka Māra Branča izveidotās sērijas “Trimdas māksla rak
stos un attēlos” izdotie Nikolaja Bulmaņa (2010) un Eleonoras Šturmas (2011) rak-
stu krājumi attiecīgi par Kanādas un ASV trimdas māksliniekiem.

Arī izstādes “Latviešu māksla trimdā” katalogs būs viens fundamenta ķieģelis trimdas latviešu mākslas mantojuma izvērtējumā. Grāmatas struktūru veido trīs funkcionāli atšķirīgas daļas, ko iezīmē arī dažādā papīra izmantojums. Ievadraksti iespiesti uz interesanta pelēcīga papīra, 
papildus piešķirot vēl vienas maņas – taustes – izraisītu netveramu sajūtu un atmiņu dimensiju, otra teksta daļa, kurā hronoloģiski apkopoti trimdas māk-slas dzīves nozīmīgākie fakti (1944 – 2013) un izstādes darbu katalogs, drukāta uz gaiši violeta papīra. Vidusdaļā reproducēti mākslas darbi, kuru profesionālā atlase un attēlu augstā kvalitāte nodrošina vispusīgu trimdas mākslas attīstības procesu pārskatu. Strukturālais dalījums gan apgrūtina atsevišķu faktu atrašanu, to savijumu kontekstā. Piemēram, lasot par izcilo gleznotāju Sigurdu Vīdzirksti (1928 – 1974), gribas zināt, kurai paaudzei mākslinieks piederīgs, bet dzimšanas dati atrodami grāmatas beigās. Tāpat mākslas darba tehnika un izmēri jāmeklē kataloga daļā. Labi, ka grāmatas stingrais iesējums un izturīgie vāki piecieš turp–atpakaļ šķirstīšanu, neļaujot tai izjukt.

Mākslas zinātniece Dace Lamberga tēmas pētījumā “Bēgļu mākslas fenomens” apzinājusi, klasificējusi un izvērtējusi dažādu zemju, paaudžu, skolu un stilu ietekmētos trimdas māksliniekus.

Rakstā aplūkoti jautājumi, kas būtiski ietekmē trimdas jaunradi – kā trimda iespaidojusi māksliniekus; kā trimdas pieredze veidojusi attieksmi pret vietējo un globālo kultūru, vai mākslinieku darbos saglabājies latviskais, kā tas attīstījies, mijiedarbojoties ar kosmopolītisko. Diskutabls varētu būt dažu mākslinieku iedalījums kādā stilistiskā virzienā, piemēram, Reini Zusteru un Jāni Strodu ievietojot pie reālistiem vai māksliniekus Imantu Tilleru, Maiju Eiziņu-Eijeri un Jāni Nedēļu paliekot zem nevienam no viņiem īsti nederīgās postkonceptuālisma cepures. Iespējams, pārpratumi rodas tāpēc, ka reizēm par māksliniekiem jāspriež pēc viena diviem Latvijā pieejamajiem darbiem. Iespējams, tāpēc izstādē un atbilstoši katalogā nav, piemēram, mākslinieku Valda Āboliņa, Svena Lūkina darbu. Toties sistematizēts bagātīgs hronoloģiskais materiāls un fotogrāfijas, kurās daudzi trimdas mākslinieki un mākslas procesi pirmo reizi vienkopus skatāmi ne vien Latvijas, bet arī izkliedētajai trimdas kopienai. Atliek apgūt jauno informācijas kopumu, veicot vien sīkas korekcijas. Piemēram, gleznotāja Maija Tabaka, krāšņais “paradīzes putns”, kā viņu toreiz sauca vācu prese, Rietumberlīnē uzturējās 1977. – 1978. gadā (nevis 1979.) Protams, faktus vienmēr var papildināt, piemēram, ar pirmajām ASV dzīvojošo mākslinieku Ulvja Alberta (1983) un Valda Kupra (1985) izstādēm Rīgā, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības izdoto albumu (2001) u. c. Izdevuma lielākā vērtība ir plašais materiālu klāsts, kas kuplina Latvijas mākslas vēstures kopainu, sniedzot jaunas iespējas trimdas mākslas iepazīšanā un izvērtēšanā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+