Latvijā
Vēsture

Latviešu “Mata Hari” padomju dienestā. Marijas Emmas Šūles aristokrātiskā dzīve un traģiskais gals 16


Marija Emma Šūle jeb padomju spiedze “Irēna” Somijas slepenpolicijas uzņēmumā. Jādomā, foto izdarīts pēc aresta, varbūt jau ieslodzījuma laikā.
Marija Emma Šūle jeb padomju spiedze “Irēna” Somijas slepenpolicijas uzņēmumā. Jādomā, foto izdarīts pēc aresta, varbūt jau ieslodzījuma laikā.
Foto no Jukas Rislaki arhīva

Šoruden starp 2017. gada labākās grāmatas Somijā pretendentiem tika izvirzīts arī žurnālista Marti Bakmana dokumentālais romāns “Spiegi” (“Vakoojat”), kas stāsta par latvieti Mariju Emmu Šūli.

Šūles vadītais spiegu tīkls 30. gadu sākumā darbojās PSRS militārā izlūkdienesta GRU labā. Tā atmaskošana 1933. gadā modināja starptautisku interesi, un operācijas gaitā tika apcietināti daudzi desmiti cilvēku. Somus par to uzslavēja arī ASV Federālās izmeklēšanas birojs. Somijas vēsturē minētais notikums pazīstams kā “Lielā spiegošanas lieta”.

Marija Emma Šūle piedzima 1896. gadā kā Dobeles ormaņa Jura Šūles meita. Pēc pašas stāstītā, bērnībā viņa ganījusi cūkas un Pirmā pasaules kara laikā strādājusi par oficianti vai “bārdāmu” Kijevā un Rīgā, arī slavenajā “Romas” kafejnīcā. PSRS vadītās starptautiskās komunistu organizācijas – Kominternes – savervēta, jau būdama profesionāla spiedze, Šūle apprecējās ar kādu Jāni Tiltiņu. Abi kopā darbojās Parīzē un Ņujorkā. Ģimenē piedzima dēls Georgs. Somijā Šūle ieradās kopā ar dēlu kā mantīga Kanādas uzņēmēja sieva un lietoja vārdu Marija Luīze Martina. Spiegu grupas biedri viņu pazina vienīgi kā “Irēnu”. Šūle uzaicināja uz Somiju arī ASV matemātikas studentu Arvidu Jakobsonu, kuru bija savervējusi sarkanās armijas izlūkdienesta vadītāja Jāņa Bērziņa aģente, starptautiski vispazīstamākā somu komunista Oto Villes Kūsinena sieva Aino Kūsinena.

“Martina kundze” apmetās kāda amerikāņu diplomāta bijušajā dzīvoklī Helsinku dārgākajā rajonā netālu no somu nacionālā varoņa, valstsvīra Gustava Mannerheima villas un organizēja viesības, kur plūda šampanietis. Georgs katru rītu brokastīs ēda kaviāru. Viņa mātei esot bijuši 30 pāri kurpju.

Nozīmīgākais Šūles aģents bija Somijas armijas leitnants Vilho Pentikeinens, kurš strādāja par Somijas ģenerālštāba fotogrāfu un nakts dežurantu. Naktīs Pentikeinens no Aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba ēkas seifa ņēma dokumentus ar valsts slepenāko militāro informāciju, lai tos nogādātu uz ielas gaidošajiem PSRS militārajiem atašejiem. Padomju Savienības vēstniecībā dokumentus pārfotografēja un tajā pašā naktī atdeva atpakaļ. Par informāciju labi samaksāja.

Pēc Šūles ierašanās GRU izlūkošana Helsinkos nonāca viņas vadībā. Viņai palīdzēja Vehes ģimene, kuras slavenākais loceklis bija Toivo Vehe, viņš arī Ivans Petrovs, kurš, būdams Padomju Savienības robežsargs, 1925. gadā pierunāja britu aģentu Sidneju Reiliju pārcelties no Somijas uz PSRS. Pēc vairākiem spiegošanas gadiem leitnanta Pentikeinena nervi neizturēja. 1933. gada oktobrī viņš automašīnā aizbēga līdz Somijas austrumu robežai un to šķērsoja. Notikums sacēla lielu skandālu. Padomju Savienībā bēgli uzņēma vēsi, līdz GRU priekšnieks Jānis Bērziņš apliecināja, ka Pentikeinens bijis viņa aģents. Pēc tam viņš kalpoja “orgānos”, taču 1941. gadā tika apcietināts un paradoksālā kārtā apsūdzēts spiegošanā Somijas labā. Nākamajā gadā Vilho Pentikeinens nomira padomju soda nometnē.

Šūles somu aģentu neprofesionalitāte galu galā spiegu tīklam kļuva liktenīga. Arī pati Šūle pieļāva kļūdu, kad kopā ar Jakobsonu iekāpa autobusā un devās apciemot Vehes ģimeni viņu mājā netālu no Helsinkiem. Šoferis pievērsa uzmanību smalkās drēbēs ģērbtajai, pūderētajai ārzemniecei, kura smaržoja pēc parfīma un kurai bija zelta zobi. Par īso braucienu sieviete gribēja norēķināties ar lielu naudas zīmi. Šoferis par novēroto ziņoja Somijas slepenpolicijai (“Etsivä keskuspoliisi”, EK).

EK sāka pārbaudīt Helsinku ārvalstnieces un sāka arī plašu telefonu noklausīšanos. Meklētā sieviete bija raksturota kā ļoti apburoša. EK apstājās pie Šūles. Pret arestu un kratīšanu pašā balles karstumā zīda kleitā tērptā Šūle izturējās mierīgi un ar smaidu, bet viņas augsti stāvošie somu viesi protestēja: Martinas kundze ir smalka un godīga lēdija, pasaules sieviete no Kanādas!

Kad māti arestēja, septiņus gadus vecais Šūles dēls Georgs, kurš neprata somiski, palika viens. Atvadas drīkstēja ilgt tikai 10 minūtes. Paziņas palīdzēja zēnam nokļūt Norvēģijā. Iespējams, pēc tam viņš nonāca Padomju Savienībā.

Saistītie raksti

“Īsta Mata Hari!” iepazinies ar lietu, esot iesaucies kāds no EK vadītājiem. Pati Šūle pratināšanās neko nestāstīja un neatzinās. Viņa atkārtoja, ka neprotot krieviski. Neviens nezināja “Irēnas” īsto vārdu, pat ne Jakobsons. Drīz noskaidrojās, ka viņa ir latviete. Papildu informāciju EK saņēma no Latvijas politpārvaldes.

Šūlei piesprieda astoņu gadus cietuma. Tur viņa iemācījās somu un zviedru valodu, mācīja valodas arī citām cietuma biedrenēm – un šuva apakšbikses Somijas armijas karavīriem. EK priekšnieks Esko Rieki jutis simpātijas pret Šūli, sarunājies ar viņu un vedis pusdienot uz Helsinku smalkāko restorānu. Šūle tomēr nepadevās vilinājumiem, starp kuriem bija arī piedāvājums doties uz Rietumiem. Atrazdamās cietumā, viņa uzzināja, ka tai piešķirts augsts PSRS apbalvojums. 1939. gadā Somijas prezidents noraidīja Šūles apžēlošanas lūgumu. Kad 1940./41. gada Somijas–PSRS pamiera laikā sākās sarunas par gūstekņu maiņu, ritēja pārrunas arī par Šūles apmaiņu, bet somi gribēja pretim vienīgi Pentikeinenu. Viņu PSRS negribēja dot. Pēdējo piedāvājumu Maskava izteica īsi pirms 1941. gada kara sākuma. Prezidents Risto Riti par to nikni runāja radio tūlīt pēc kara sākuma. Arī pēc tam kad 1942. gadā Šūle bija izcietusi cietumsodu, sievieti neatbrīvoja, bet turēja EK kamerā. Somi prātoja, ka varbūt “vācieši varētu viņu kaut kā izmantot”. Pati Šūle vēlējās tikt uz Zviedriju. Rieki, nu jau bijušais Somijas slepenpolicijas priekšnieks, secināja, ka Šūle nav mainījusi savu nostāju un “cietumā nemaz nav novecojusi”, turklāt “viņai ir dzelzs nervi”. Viņš veltīgi lūdza, lai Šūli nenodod nacistiskās Vācijas slepenpolicijas “Gestapo” rokās. 1942. gada novembrī sievieti kopā ar astoņiem Austrijas ebrejiem, ko izdeva Vācijai, kuģī nosūtīja uz Tallinu, no turienes ar vilcienu uz Berlīni, uz Valsts galveno drošības pārvaldi. Jau pēc Bakmana grāmatas iznākšanas noskaidrojās, kas ar Šūli noticis vēlāk. Viņas vārds ir sievietēm un komunistiem domātās Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes sarakstos. Drīz vien “Gestapo” vēlējās viņu nopratināt Berlīnes policijas cietumā. Citi arestanti Šūli uzskatīja par somieti, bet viņa to nenoliedza. Pat bombardēšanas laikā Šūle gulēja cietuma augšējā stāvā zem stikla jumta uz kailas grīdas. Arī Berlīnē viņa neizpauda savu darba devēju vai spiegu organizāciju. Nav skaidru ziņu, vai viņu spīdzināja, taču apstākļi cietumā līdzinājās spīdzināšanai. 1943. gada beigās Mariju Emmu Šūli pārveda uz Aušvicas koncentrācijas nometni, kur 1943. gada 15. decembrī nogalināja.

LA.lv