Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. jūlijs, 2013
Drukāt

Latviešu mūku Krievijā grib kanonizēt par svēto

Amfilohijs1_182

“Gribu, lai Latvijā uzzina par kādu mūsu novada vēsturē nozīmīgu garīgu darboni, kurš pēc nacionalitātes bijis latvietis,” raksta Tihvinas novadpētniecības muzeja speciālists Vitālijs Cvetkovs.

 

“Lai jūs zinātu, cik brīnišķīgs cilvēks 19. gs. te ieradās no Rīgas. Ļaudis viņu piemin, jo starecs Amfilohijs pēc sevis atstājis milzīgu arhitektūras pieminekli – Rekoņas klostera kompleksu, turklāt viņš bijis apveltīts ar gaišredzību – daudzi no viņa pareģojumiem jau piepildījušies. 20. gs. sākumā tika vākti materiāli viņa kanonizēšanai par svēto, taču darbu pārtrauca revolūcija un padomju gadi. Tagad mēs atkal esam savākuši dokumentus un tos iesnieguši nepieciešamajās instancēs. Gaidām viņa kanonizēšanu.”

Tihvinas novadpētnieki atsūtījuši vēstures arhīvu materiālus no Amfilohija sarakstes ar imperatoru, kā arī fotouzņēmumus no Rekoņas klostera kompleksa (tas atrodas uz Novgorodas un Tihvinas apgabalu robežas). Tagad tur norit restaurācijas darbi – vēl nāksies ieguldīt milzīgus līdzekļus, jo pēdējos gadu desmitos ēkas pārvērtušās teju drupās un visa apkārtne aizaugusi ar krūmiem un pārpurvojusies, tāpēc arī piekļūšana ir ļoti sarežģīta. Vietējie atceroties, ka kolhozu laikos te vēl bijušas labi koptas pļavas, labi ceļi un pat tiltiņi pāri Rekoņas upei. Šo vietu dēvē par klusu un svētu, lielā mērā pateicoties mūsu tautietim, kurš 50 gadus nodzīvojis šai nomaļajā vietā. Pie viņa neskaitāmi ļaudis nākuši pēc garīga padoma, daudzi dzirdējuši stareca pareģojumus.

 

Nemierīgais klaidonis

Šis cilvēks, kas Krievijas ziemeļrietumu novadā kļuvis pat leģendārs, kā ceļinieks 1812. gadā ieradās Tihvinas novadā. Viņš stādījies priekšā kā Andrejs Šapošņikovs, bet savu īsto vārdu slēpis. Par sevi runājis ļoti skopi, vien zināms, ka latvietis un audzis ļoti ticīgā luterāņu ģimenē Rīgā. Tēvs viņu gatavojis kalpošanai baznīcā, taču jauneklis kļuvis par pareizticīgo, pieņemot sava krusttēva vārdu un uzvārdu, un devies uz Krievijas svētvietām, pabijis pat Atona kalnā Grieķijā un, iespējams, arī Jeruzalemē. Iztiku pelnījis ar dažādiem gadījuma darbiem, šo to tirgojis un par klaiņošanu un uzturēšanos Krievijā bez pases deviņus mēnešus sēdējis cietumā, kur ļoti iepaticies pārējiem ieslodzītajiem, kas nav gribējuši laist viņu prom.

Andrejam ieteikts doties uz nomaļo Rekoņas klosteri, kur viņš kādu laiku strādājis par sargu, taču ar savu nemierīgo raksturu nokaitinājis ķesteri, kurš viņu padzinis. Taču Andrejs netālu mežiņā uzcēlis sev zemnīcu un pēc ķestera nāves atgriezies klosterī, šoreiz jau uz palikšanu, un pat kļuvis par mūku, pieņemot vārdu Amfilohijs.

Tiesa, par dzimtenē atstātajiem tuviniekiem neesot gluži piemirsis – pie viņa regulāri ciemojusies kāda radiniece no Rīgas, kura vedusi pārējiem tuviniekiem dažādus sūtījumus un dāvanas no Amfilohija.

{gallery id=”1881″}

Tiesāšanās 
40 gadu garumā

Uzzinājis, ka 1783. gadā, Katrīnas II valdīšanas laikā, Rekoņas klosterim atņemtā zeme un īpašumi birokrātijas un manipulāciju līkločos nonākuši dažādu privātpersonu rokās, jaunais mūks rakstījis prasību caram Aleksandram I, lai tas viss tiktu atdots Rekoņas klosterim, kuru viņš iecerējis kārtīgi atjaunot. Tiesas procesi ritēja ar mainīgiem panākumiem, lieta tika skatīta gan Tihvinas apgabala tiesā, gan Novgorodas pilsoņu palātā. Procesā iesaistījās arī Novgorodas metropolīts, baznīcas sinode un valdības senāts. 1837. gadā mūks Amfilohijs iesniedza otru prasību, šoreiz jau caram Nikolajam I. Valdošajām aprindām šāda uzstājīga valsts kārtības traucēšana nepatika, un Amfilohijs vairākkārt nonāca cietumā. 1939. gadā tika veikta izmeklēšana, un “starecs bez pases” izpelnījās soda mēru – pērienu ar pletni un izsūtījumu uz Sibīriju. Viņu glāba vienīgi baznīcas sinodes iejaukšanās.

Visbeidzot, kad tronī sēdās cars Aleksandrs II, neatlaidīgā Amfilohija prasība tika apmierināta: par nelikumīgi atsavinātajiem īpašumiem klosteris 
saņēma 
43 000 rubļu kompensāciju. Savukārt 1860. gadā imperators izdeva rīkojumu par Rekoņas klostera atjaunošanu un piešķīra tam autonomijas statusu.

Neskatoties uz to, ka pēc 40 gadu tiesāšanās procesa mūks Amfilohijs jau bija sasniedzis cienījamu vecumu, viņš priecīgi un aktīvi vadīja būvniecības darbus. Aculiecinieki rakstījuši: “Starecs ir mundrs, lasa bez brillēm, runā ātri un skaļi, vienmēr jautrs, uzvedas atklāti un vienkārši.” Taču gadi lika sevi manīt, un Amfilohijs pēdējos gadus vadījis viņam speciāli uzceltā meža būdiņā 15 verstu attālumā no klostera. Miris 1865. gada 22. augustā aptuveni 95 gadu vecumā. Viņa kapavieta arī tagad ir Rekoņas klostera Dievmātes patvēruma baznīcā.

No plaukstošas saimniecības par kolhozu “Bezdievis”

Latviešu stareca darbu centīgi un ar vērienu turpināja nākamie klostera garīdznieki, taču pēc revolūcijas te tika izveidots kolhozs, kura nosaukumu drīz vien no “Rekoņas” pārdēvēja par “Bezdievi”.

Kara laikā akmens baznīcas tornis tika sabombardēts, cieta arī citas ēkas. Savukārt vissenākā koka baznīca 1979. gadā kā vēstures piemineklis tika pārvesta uz Novgorodas tautas arhitektūras brīvdabas muzeju Vitoslavcos, kur tā atrodas arī tagad.

Kopš 2002. gada, pieminot starecu Amfilohiju, viņa nāves dienā 22. augustā Rekoņā uz aizlūgumu sabrauc garīdznieki. Ēku atjaunošanas un apkārtnes sakopšanas darbi sākušies, pateicoties brīvprātīgajiem un nekomerciālā fonda “Autokosmoss” aktivitātēm. Nu jau tur kā pastāvīgais strādnieks un sargs dzīvo mūks Sīmanis, kuram piepalīdz novada garīdznieki un uzņēmēji.

 

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā (1) Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+