Latvijā
Vēsture

Latviešu sarkanarmiešu atgriešanās – prieks un rūgtums vienkopus0

1944. gada vasarā no jau Krievijā kaujās rūdītās un arī smagus zaudējumus pieredzējušās 43. gvardes (pirms tam – 201.) latviešu strēlnieku divīzijas (komandieris – ģenerālmajors Alfrēds Kalniņš) un nesen saformētās 308. latviešu strēlnieku divīzijas (komandieris – ģenerālmajors Voldemārs Dambergs) izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu ar komandieri ģenerālmajoru Detlavu Brantkalnu priekšgalā. Šis padomju karaspēka formējums gan vairs tikai pēc nosaukuma bija latviešu, jo, kā atzinuši arī paši kara veterāni, tad 1944. gada 18. jūlijā netālu no Šķaunes “pāri Latvijas robežai ienāca nevis latviešu divīzija”, bet gan “kaut kāda salasīta īsti internacionāla karaspēka vienība”. Karadarbību Latvijas teritorijā 130. latviešu strēlnieku korpuss sāka 1944. gada augustā kaujās Aiviekstes, Krustpils un Vietalvas apkārtnē.

Pretrunīgais mājupceļš

Atgriežoties dzimtenē, cīņā ar atkāpjošos vācu karaspēku iesaistījās 43. divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka karavīri, bet pārējās 130. korpusa daļas Latvijas teritoriju sasniedza pārgājienā bez saskarsmes ar pretinieku. Par to liecina arī līdz mūsdienām saglabājušies fotouzņēmumi ar orķestri, kas muzicē uz robežas, un jau uzstādītu robežstabu ar uzrakstu krievu valodā “Latvijas PSR”, kam garām soļo karavīru kolonnas. Viens no viņiem bija arī 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs Zālamans Eiduss, kas vēlāk atcerējās: “Kaut arī ierindas atstāšana visos reglamentos skaitās nopietns pārkāpums, todien par šādu rīcību neviens sodīts netika. Kā negudri karavīri skrēja uz Latvijas pusi, metās zemē, skūpstīja to, bāza zemes saujas kabatā, lēkāja. Ar grūtībām komandieriem izdevās atjaunot kārtību, jo sevišķi tāpēc, ka arī viņi pārdzīvoja to pašu ko ierindnieki.” Gandarījums par atgriešanos dzimtenē ir pausts arī sarkanarmieša Žaņa Beikmaņa 1944. gada 5. augustā uz frontes aizmuguri nosūtītajās rindās, kur izteikts prieks, ka “Jums arī ceļš ved tuvāki mūsu mīļajai mazajai dzimtenītei. Arī es jau šito (tā ir otrā) vēstulīti rakstu no mūsu mīļās Latvijas zemītes. Esam jau labi tāli iegājuši Latvijas PSR teritorijā, bet tas jau jums ir zināms arī no laikrakstiem. Esmu jau padzēris pieniņu, paēdis latviešu rudzu maizīti un sviestiņu”.

Kaut arī paši latviešu strēlnieki lielākoties jutās kā savas dzimtenes atbrīvotāji, vietējo iedzīvotāju attieksme pret Sarkanās armijas atgriešanos ne tuvu nebija tik labvēlīga, kā tas attēlots padomju laika publikācijās. Realitātē savu atbrīvošanu ar patiesu prieku gaidīja tikai tie, kuru piederīgie bija devušies uz Krieviju, un tie, kuri bija cietuši no vācu okupācijas varas, taču lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Sarkano armiju sagaidīja bez īpaša entuziasma un pat ar bailēm. Arī frontes laikraksta “Latviešu Strēlnieks” līdzstrādniece komuniste Vera Kacena savās kara laika piezīmēs ir atzīmējusi, ka vismaz viņas sākotnējo sajūsmu par Latvijas sasniegšanu pakāpeniski ir nomākusi apziņa, ka “vietējie pārmaiņas izjūt pa savai vīzei: ir beidzies “vācu laiks” un sācies “krievu laiks”. Tikai retais pateiks: padomju vara, un tad arī tie, kas to saka ar patiesu gandarījumu, ir mazākumā”. Turklāt arī daļā sarkanarmiešu jūtams naids “pret latviešu zemniekiem tikai tāpēc, ka viņu viensētas nav nodedzinātas, ka kūtīs palikuši mājlopi, bet laukos briest raža. Šis naids ir divpusēji griezīgs un nīdējiem nav labojams pat ar tribunāla draudiem, ne arī nīstamajiem atmiņā izdzēšams noilgumā.”


Mobilizācija svešā armijā

Saskaņā ar oficiālo statistiku 1944. gada 1. jūlijā 43. gvardes divīzijā bija 47% krievu, 35,9% latviešu, 8,5% ebreju un 8,6% citu tautību pārstāvju, bet 308. divīzijas rindās 10. jūlijā atradās 49% krievu, 37% latviešu, 8% ebreju un 6% citu tautību karavīru.

Latviskākas, bet vienlaikus politiski neviengabalainākas 130. latviešu strēlnieku korpusa vienības kļuva pēc tam, kad tās papildināja daļa no jauniesauktajiem karavīriem, kas tūlīt pēc Latvijas reokupācijas tika iesaukti Sarkanajā armijā. Ņemot vērā mobilizācijas piespiedu raksturu, daudzi no tās centās izvairīties, t. sk. sevi apzināti sakropļojot, vai arī dezertēja. Līdz 1944. gada 1. decembrim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas teritorijā bija iesaukti 43 008 karavīri, bet līdz gada beigām savas karaspēka daļas bija atstājuši vai tajās nebija ieradušies 2254 cilvēki. Viens no jauniesauktajiem bija arī astoņpadsmitgadīgais Aleksandrs Bečs, kuru 17. augusta agrā rītā Preiļu pagasta “Polockiešu” mājās vēl gulošu pārsteidza negaidīta nepatīkama prasība izlasīt un parakstīties uz iesaukšanas pavēstes, bet pēc trim dienām sekoja divu nedēļu ilgas apmācības Aiviekstes upes krastā.

“Dienu pēc dienas mums tur mācīja un stāstīja visu par viņu varoņdarbiem. Par brīvību un nākotnes celšanu. Ar fizisko audzināšanu nodarbojāmies stingri, ik rītus saulē vai lietū gandrīz kaili devāmies 2 – 3 kilometru skrējienā. To darot, daudzi, kuri bija vājāki, saslima gan ar temperatūru, gan ar muguras sāpēm. Visus vecāko gada gājumu vīrus un tos, kas bija bijuši jau vācu armijā, aizsūtīja citur. Mums, palikušajiem, parādīja ieročus: šautenes, rokas ložmetējus, granātas u. c. [..] Ar katru dienu mums radās lielāka ēstgriba, te nebija vairs Aiviekstes biezie makaroni un maizes deva. Šeit man izbeidzās pēdējā maizes šķēlīte no mājām un sākās vairāk kā pusgadu ilgais bada periods,” tā bez īpaša entuziasma savu kļūšanu par sarkanarmieti atceras pats A. Bečs.

Arī 2. Baltijas frontes pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” priekšnieks ģenerālmajors Žeļezņikovs 1944. gada 25. augustā bija spiests atzīt, ka līdzās augstajam morālajam un politiskajam stāvoklim 130. latviešu strēlnieku korpusā no atsevišķu kara dienestā esošo personu puses ir novērotas kontrrevolucionāras izpausmes un pretpadomju izteikumi. 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mācību bataljona komandieri majoru Josifu Depperu apcietināja un sodīja ar 10 gadiem ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju divīzijas virsnieku vidū, nomelnojot komunistiskās partijas un padomju valdības vadītājus un stāstot par gaidāmo apvērsumu Padomju Savienībā. Šīs pašas divīzijas sarkanarmietis Jākobsons sarunās ar dienesta biedriem pat bija izteicies, ka “mums stāstīja, ka vāciešiem nekā neesot, ka viņi mirstot badā, bet vācieši ir paēduši un tās ir bijušas tukšas runas. [..] Es labi dzīvoju Ulmaņa laikā, biju vienmēr paēdis un apģērbts, tāpēc vēlams, lai arī pēc kara Latvijā nodibinātos Ulmaņlaiku kārtība. Man nepatīk Sarkanās armijas politdarbinieki un komandieri, viņi ir rupji un nekulturāli. Cita lieta ir vācu virsnieki. Viņi ir kulturāli un ar saviem karavīriem apietas pavisam ne tā, kā tas ir Sarkanajā armijā.”

130. latviešu korpuss cīņās 1944. gada augustā

1944. gada augusta kaujas Vidzemē, ņemot vērā to reālo iznākumu, padomju militārās vēstures pētījumos tiek dēvētas par “Madonas uzbrukuma operāciju”. Tomēr, kā atzīmē Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, īstenībā tas ir bijis Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes pēdējais mēģinājums izmantot padomju karaspēka pirms tam gūtos panākumus Baltkrievijā. To dēļ 1. Baltijas fronte ieņēma Jelgavu, Tukumu, un tās priekšējās vienības izlauzās līdz Klapkalnciemam pie Rīgas līča un jau likās, ka Rīgu un Latviju varēs ieņemt pāris nedēļu laikā. Tāpēc viens no 2. Baltijas frontes uzbrukuma plāniem 1944. gada augusta sākumā saucās “Sagrāve” (Razgrom), un tas paredzēja apmēram 10 dienās no Lubānas apkārtnes nonākt Rīgā. Tomēr šie plāni pilnībā izgāzās un cīņas Vidzemē noslēdzās ar kauju pie Ērgļiem, kurā faktiski ielenca un iznīcināja padomju 5. tanku korpusu.


Šīs bija savdabīgas ugunskristības arī 130. latviešu strēlnieku korpusam, kas pirmoreiz Latvijas teritorijā pilnā sastāvā 1944. gada 2. – 6. augustā devās uzbrukuma kaujā ziemeļaustrumos no Steķiem, Medņu – Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. Kauju laikā 3. augustā īpaši izcēlās 43. gvardes divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka rotas komandieris gvardes kapteinis Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības. Jau tūlīt pēc nāves M. Orlovu svinīgi apbedīja Mežāres Brāļu kapos, par godu viņa piemiņai uzstādot nelielu koka obelisku, kurā bija iededzināts viņa vārds un iegrebtā dobumā aiz stikla lauskas novietota viņa fotogrāfija ar uzrakstu, ka M. Orlovs izvirzīts apbalvošanai ar Ļeņina ordeni un Padomju Savienības Varoņa zelta zvaigzni.

Apmeklējot šo pašu vietu četrus gadus vēlāk, milzīgs bija V. Kacenas pārsteigums, atrodot šeit veselu kapu lauku, iestigušu tik milzīgi kuplās un treknās vībotnēs, ka viņa, milzīga sašutuma pārņemta, ieradās tepat netālu notiekošajā Mežāres ciema komjauniešu sēdē un “lamājās gandrīz vai necenzētiem vārdiem par to, ka kritušo kapi atstāti pilnīgā novārtā”, jo nekad nebija iedomājusies, ka pēc kara “šeit dzīvos tik truli ļaudis, turklāt ar komjauniešu biedru kartēm kabatā, kam būs vienaldzīga par šo zemi dzīvību atdevušo karavīru piemiņa”. Jau vēlāk šeit tika uzstādīts viens no pirmajiem padomju standartpieminekļiem un izveidoti Brāļu kapi, kuros atdusas 164 sarkanarmieši.

1944. gada 7. un 8. augustā 130. latviešu strēlnieku korpusa vienības sekmīgi piedalījās padomju 22. armijas uzbrukumā Krustpilij. Par leģendu ir kļuvis fakts, ka šo cīņu laikā kopā ar priekšējām vienībām uz tanka pilnā augumā un ģenerāļa formas tērpā cīņā devās arī 308. latviešu strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors V. Dambergs. Pēc Krustpils ieņemšanas 130. korpusa apakšvienības 10. augustā forsēja Aivieksti un izveidoja placdarmu upes labajā krastā. Kā noskaidrojis V. Kuzmins, ļoti apšaubāmi gan ir padomju kinohronikās un vēstures grāmatās redzamie uzņēmumi ar it kā Aiviekstes forsēšanu, kas visdrīzāk uzņemti divus mēnešus iepriekš 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas apmācību laikā pie Rahnovo ezera Krievijā. Par to liek domāt gan atšķirīgais apkārtnes reljefs Aiviekstes forsēšanas vietā, gan pati kauju intensitāte, kad, pēc aculiecinieku stāstījuma, no daudziem kritušajiem un ievainotajiem “ūdens upē krāsojies sarkans”, un tobrīd neviens ne spēja, ne vēlējās nodarboties ar notikušā uzņemšanu foto vai kino lentē. Pēc oficiālajiem datiem, 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā no 2. augusta līdz 10. oktobrim krita 1192 cilvēki, bet 308. latviešu strēlnieku divīzijas zaudējumi bija vēl lielāki.

Īpaši smagas izvērsās 130. latviešu korpusa cīņas Vidzemes augstienē, kas ilga no 17. līdz 24. augustam un noslēdzās ar Vietalvas ieņemšanu. Kauju laikā pamatīgi cieta arī vietējā apkārtne, jo Vietalvas pagasta centrs tika nopostīts gandrīz pilnībā un no vairāk nekā 30 ēkām neskarta palika tikai viena. Pilnīgi vai daļēji bija sagrauta arī pagastmāja, doktorāts, divas skolas un Vietalvas luterāņu baznīca. Padomju laikā par izrādīto varonību kaujās pie Vietalvas īpaši tika slavināts 43. latviešu strēlnieku divīzijas gvardes staršina Jānis Roze, kas šeit izpelnījās I pakāpes Slavas ordeni un kļuva par vienīgo latvieti – visu triju Slavas ordeņa pakāpju kavalieri.

Saskaņā ar oficiālo vēstures versiju J. Roze 1944. gada augustā veselas piecas diennaktis vienatnē no Vietalvas baznīcas torņa bija koriģējis Sarkanās armijas artilērijas uguni uz Vācijas karaspēka pozīcijām. Tomēr, kā atceras bijušais Vietalvas novadpētniecības muzeja vēsturnieks Andris Rūtiņš, viņam jau atmodas laikā vismaz divi J. Rozes cīņu biedri stāstījuši, ka Vietalvas baznīcā esot atradusies izlūku grupa, kurai J. Roze pa rāciju sniedzis koordinātas, bet tie sarkanarmieši, kuri kā novērotāji uzturējušies baznīcas tornī, gājuši bojā, taču J. Roze propagandas nolūkos padarīts par šo notikumu galveno varoni. Kopumā var piekrist V. Kuzminam, ka pēc 130. latviešu strēlnieku korpusa samērā viegli gūtajiem panākumiem Krustpils ieņemšanā un Aiviekstes forsēšanā sekoja asiņainas kaujas pie Vietalvas. Tas, kas visai 2. Baltijas frontei bija Ērgļi, 130. latviešu korpusam izrādījās Vietalva, kas parādīja reālo situāciju, ka Latvijā vieglas pastaigas (“atgriešanās ar ziediem”) nebūs, bet gaidāmas smagas kaujas un lieli zaudējumi.

Sarkanās armijas karavīru pieminēšana

Tūlīt pēc kara beigām PSRS diktators Josifs Staļins bija norūpējies par bijušo frontinieku iespējamo ietekmi uz politisko varu. Jau 1946. gada beigās tika pieņemts lēmums, ka t. s. Uzvaras diena 9. maijs vairāk nebūs brīvdiena, un pienācīga cieņa netika izrādīta ne dzīvajiem, ne kritušajiem kara veterāniem. Tomēr, kad jaunais PSKP ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs pēcstaļinisma atkušņa laikā paziņoja, ka Padomju Savienībā nezināmu karavīru kapu nav, sekoja masveida brāļu kapu un memoriālu ansambļu veidošana. Tieši 130. latviešu strēlnieku korpusa cīņu vietā Vietalvā 1968. gadā tapa viens no savdabīgākajiem piemiņas ansambļiem ar 18 metrus augstu durkļa smaili – zvanu torni un skulpturālu grupu, kas attēlo Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņu, simbolizējot labā un ļaunā pretsparu. Zināms paradokss, bet Vietalvas memoriāla veidošanu uzticēja arhitektam Edgaram Šēnbergam, kas pats kara laikā bija cīnījies pretējā frontes pusē – latviešu leģiona 19. ieroču SS divīzijā, bet šo faktu līdz pat 20. gadsimta 80. gadu sākumam spēja noslēpt. Sarunā ar mākslas zinātnieci Karīnu Jēkabsoni E. Šēnbergs stāsta, ka tolaik nav gājis viegli, jo vienalga, “vai tā bija Krustpils vai Ogre, kara komisariāts savāca, cik un kādi cilvēki tanī frontes sektorā krituši, tad izvēlējās vietu, kur viņi gulēs, tad lika uztaisīt milzīgas plāksnes ar sarakstiem un tad steidzīgā kārtā saprojektēt tās kapavietas [..] Tad jau tur zobojās – tai laikā kara komisariāts izsludināja kaulu meklēšanu. Kaut kur bija pamanīts, ka tur kādā pļavā kaut kas aprakts guļ, uzrakts vai tur, lapas uzrakuši, mētājās kauli. Un tad tiem, kas pieveda to uz Vietalvu, maksāja, un tā cena bija ļoti interesanta. Tur bija tā: “Par ķirbi – viens polšs”. Ķirbis bija galvaskauss. Rublis 12 kapeikas. Tāda bija tā cena, bet par redelēm divreiz vairāk – redeles bija ribas. Tad veikli zēni veda redeles, izraka vienu bedri un svieda iekšā.”

Saistītie raksti

Līdzās Vietalvas brāļu kapos apbedīto 500 sarkanarmiešu godināšanai līdz pat atmodas sākumam bija noklusēts, ka vienā no kapu sektoriem ir apbedīti arī vācu karavīri. Tomēr 1990. gada augustā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Pļaviņu-Vietalvas grupas dalībnieki piemiņas pasākumā brāļu kapos uzdrošinājās nolikt piemiņas vainagu arī šeit kritušajiem vācu karavīriem, kas tobrīd izraisīja lielu padomju kara veterānu un vietējo komunistu nepatiku. Turpmākos gados, katra augusta pirmās nedēļas noslēgumā pulcējoties Vietalvas brāļu kapos, šeit kritušo sarkanarmiešu pieminēšana gan ir norisinājusies bez līdzīgiem incidentiem. Pateicoties vietējai pašvaldībai, kā arī Latvijas sociālistiskās partijas un Krievijas vēstniecības atbalstam, šī pieminēšanas tradīcija lokālā līmenī ir saglabājusies arī līdz mūsdienām, vienlaikus spilgti demonstrējot pretrunīgo situāciju līdz galam nesakārtotajā Latvijas atmiņu politikā.

Arī samērā nesen 2010. gadā tradicionāli bez Latvijas valsts amatpersonu līdzdalības notikušajā piemiņas pasākumā Vietalvā izskanēja gan nu jau mūžībā aizgājušās 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānes Ineses Spuras emocionālais aicinājums “svēti sargāt Latviju”, gan padomju “Lielā Tēvijas kara” ideoloģijas ietvarā tikai krievu valodā izteiktā Krievijas vēstniecības militārā atašeja “pamācība” latviešiem, ka viņu “dzimtene tika atbrīvota un nākotne ir tikai tautām ar uzvarētāju, nevis upuru apziņu”.

LA.lv