Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Latviešu simfoniskās mūzikas svinības


Foto - LETAFoto - LETA

Pēc Arnolda Klotiņa ierosmes izveidotā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīcija vairāku gadu laikā kļuvusi par aizvien intriģējošāku notikumu, ikreiz no jauna rosinot interesi par to, kādā mākslinieciskā līmenī šoreiz uzstāsies simfonisko orķestru mākslinieki un diriģenti, kāda galu galā būs visa pro-gramma, mēģinot aptvert neaptveramo.

 

Iepriekšminētajā kontekstā 12. janvāra lielkoncerts atstāja stipri dalītas izjūtas – no vienas puses, mūziķu uzstāšanās liecināja par izkoptu profesionalitāti un ieguldītu nopietnu darbu, no otras puses, spožas un negaidītas jaunatklāsmes tomēr izpalika. Katrs atsevišķs skaņdarbs vēstīja par augsta līmeņa meistarību, taču to apvienojums radīja netīkamu iespaidu par arhaisma un pārliecīga konservatīvisma klātbūtni.

Koncerta pirmajā daļā klausītājiem bija iespēja salīdzināt Jāzepa Vītola “Dramatisko uvertīru” Mārtiņa Ozoliņa vadītā Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sniegumā un Ērika Ešenvalda Ceturto Liepājas koncertu “Arktikas nakts vīzijas” Liepājas simfoniskā orķestra (LSO), diriģenta Atvara Lakstīgalas un klarnetista Inta Dāldera lasījumā. Neteikšu, ka “Dramatiskā uvertīra” piederētu iedvesmojošākajiem Vītola darbiem – rakstītai gluži kā, piemēram, mūzikas formas studijām, šai partitūrai tomēr pietrūka saviļņojošāku un iezīmīgāku intonāciju un māksliniecisko rakursu. Orķestra skanējumā savukārt varēja novērtēt diriģenta vadībā sasniegto muzikālās dramaturģijas mērķtiecību un noskaņu plūdumu, pilnībā nekļūdīgai, atraisītai un tembrāli daudzslāņainai spēlei diemžēl īsti neīstenojoties. Šai ziņā lielākus panākumus guva LSO – tā mūziķi Ešenvalda koncertā ietverto vēstījumu atainoja pavisam brīvi, jūtīgi un izsmalcināti, veidojot izteiksmīgu un kontrastainu dialogu ar solistu.

Šī interpretācija vērtējama ne tikai kā paraugs Inta Dāldera izcilajām profesionālajām dotībām un muzikalitātei, bet arī kā spilgts Atvara Lakstīgalas un koncertmeistares Ilzes Zariņas radošais sasniegums.

Raksturojot Normunda Šnē obojas spēli, parasti piemin tās dziļo emocionalitāti, dziedošo toni, vijīgo frāzējumu un viengabalaino interpretācijas veidolu. Šīs īpašības pilnā mērā izpaudās arī Valta Pūces obojai un orķestrim rakstītā jaundarba “Solitas” pirmatskaņojumā. Normunds Šnē un Valda Butāna vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sevi apliecināja kā aizrautīgi, prasmīgi un godprātīgi Valta Pūces mūzikas interpreti. Komponista mūzikas simpātiskākās īpašības – atklāta un patiesa jūtu pasaule, gaišs noskaņu spektrs un valdzinoši graciozu intonāciju plūsma – šeit tika atspoguļotas ar vislabākajām sekmēm. Nelaime vienīgi tā, ka šo skaņdarbu nevarētu nosaukt par iztēli īpaši rosinošu – uzsvērti vienkāršos izteiksmes līdzekļos un stilistikā ietvertās radošās domas aizslīdēja garām klausītāja vērojumam.

Koncerta izskaņā uz skatuves kāpa Latvijas Nacionālās operas orķestris un koris, Aigara Meri vadībā iedzīvinot Pētera Barisona kantāti “Brīnumzeme” (ar soprāna Lienes Kinčas un baritona Egila Siliņa līdzdalību) un Jāzepa Vītola kantāti “Ziemeļblāzma” (ar Egila Siliņa solo). Katrs no šiem skaņdarbiem raksturojams kā spilgta liecība laikmeta garam un toreizējai nacionālās identitātes izpausmei. “Brīnumzemes” interpretācija bez pūlēm ļauj pārcelties 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad arī mūzikā akadēmiskas formas ietvaros un romantiski tēlainā, kaut neoklasiski skaidrā izteiksmē tika pausta pārliecība par gaišu un harmonisku pasaules uzskatu, par nācijas un atsevišķas personības suverenitāti. Savukārt “Ziemeļblāzmas” atskaņojums – vēl gadsimta ceturksni senākā pagātnē.

No tīri muzikāla skatpunkta abi Aigara Meri vadītie operas kora un orķestra lasījumi saucami par veiksmīgiem un kolorītiem, vietām gan vēloties lielāku skanējuma lokanību un plastiskumu, toties papildu valdzinājumu sniedza abu solistu, it īpaši baritona, tembrāli izkoptais un bagātīgais dziedājums.

Problēma ir kādā citā aspektā. Es saprotu ieceri pienācīgi atzīmēt Jāzepa Vītola 150. jubileju, nemaz nerunājot par Egila Siliņa vēlmi pievērsties arī latviešu vokāli simfoniskajai skaņumākslai. Taču šoreiz pilnīgi viss koncerts izskanēja vai nu nacionālromantiskā, vai arī neoromantiskā stilā, radot maldīgu priekšstatu, ka ar 1939. gadu latviešu mūzikas vēsture un attīstība arī ir beigusies. Un šādu tik nomācošu iespaidu, kas nāk tikai par sliktu Vītola, Barisona, Pūces un Ešenvalda daiļrades uztverei, varēja novērst bez lielām mocībām, iekļaujot koncertā kaut vai vienu izvērstu darbu, kas pārstāvētu pavisam citu māksliniecisko domāšanu. Piemērus varētu saukt gari un plaši – no Tālivalža Ķeniņa līdz Rutai Paiderei. Vienīgais mierinājums, ka nekur jau Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts nepazudīs. Varbūt nākamreiz.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+