Kultūra
Teātris un kino

“Latvieši un igauņi ir tā pati nācija, tikai runājam dažādās valodās.” Saruna ar režisoru Jāku Kilmi0


Jāks Kilmi
Jāks Kilmi
Publicitātes foto

Ar JĀKU KILMI, igauņu režisoru nesen uz ekrāniem iznākušajai sabiedrības interesi un kritiķu atzinību rosinājušajai dokumentālajai filmai “Spiegs, kurš mans tēvs” (studija “Mistrus Media”), izdevās sazināties pāri puspasaulei – Indonēzijā, kur viņš pašlaik filmē savu nākamo, šoreiz piedzīvojumu filmu bērniem “Ziemassvētki džungļos”. Tā, tāpat kā trīs iepriekšējās Jāka filmas, ir latviešu–igauņu filmu studiju kopražojums, un šķiet, ka igauņu kinorežisors tiešām ir iejuties mūsu valsts kino vidē.

Vai atceraties, kā sākās jūsu sadarbība ar latviešiem?

J. Kilmi: Manuprāt, tas taču acīmredzams, ka latvieši un igauņi ir tā pati nācija, tikai runājam dažādās valodās. Man liekas, ka igauņiem latvieši ir vēl daudz tuvāki nekā, piemēram, somi.

Neatceros noteiktu iemeslu uzsākt sadarbību ar latviešiem, tas tā vienkārši notika.

Esmu laimīgs, ka varu filmēt kopā ar latviešiem, esam labi kaimiņi, protams, tāpat priecājos arī par sadarbību ar somiem. Man gan vēl nav pieredzes ar lietuviešiem, tas varbūt būs iespējams, veidojot kādu nākamo filmu. Ir svarīgi atbalstīt vienam otru.

Man liekas, ka mazu valstu filmēšanas nākotne ir tieši kopprodukcijās.

Kopā varam iegūt lielāku naudu, līdz ar to uzņemt labāku kino, jo lielākoties filmu kvalitāte ir atkarīga no finansējuma apjoma.

Kāpēc jūs tik ļoti interesējaties tieši par divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem?

Pirmkārt, tā ir mana bērnība, ko labi atceros, laiks, kad pasauli redzēju atvērtām acīm. Tik labi nepazīstu deviņdesmitos gadus, man tolaik jau bija divdesmit, vairs nebiju tik sirsnīgs un atklāts.

Biju jau kļuvis ciniskāks, un deviņdesmitie vienkārši paskrēja garām.

Patiesībā ļoti daudz domāju par sevi tolaik un tiem laikiem: par politiskajiem kompromisiem, par iespēju būt politiski neatkarīgam. Tas patiešām ir svarīgs manas dzīves laiks. Piemēram, mani praktiski piespieda kļūt par pionieri, tolaik man trūka politisku argumentu pret to cīnīties.

Vai jūs vēlējāties cīnīties?

Jau no pirmās klases ienīdu padomju sistēmu. Biju politiski izglītots, mans vectēvs klausījās “Amerikas Balsi”, tēvs – radio “Brīvā Eiropa”.

Daudz runājām par vecajiem, labajiem Igaunijas laikiem, jo padomju realitāte bija diezgan pretīga.

Skatījos arī Somijas televīziju, zināju, kāda izskatās īstā pasaule. Domāju, ka cilvēkiem Latvijā un Igaunijā būtu bijis jābūt drosmīgākiem un godīgākiem. Bija taču patiešām slikti, tas “bardaks”, pagāja tikai nedaudz gadu, un jau visi par to runāja. Tolaik bija gan dubultmorāle, gan dubultpatiesība. Tas absurdais laiks ir mūsu vēsture.

Taču septiņdesmitie un astoņdesmitie vairs nebija šausmu un terora laiks kā četrdesmitajos un piecdesmitajos.

Sākot no sešdesmitajiem, tas bija kompromisu laiks – gan ar sevi, gan citiem. Imants Lešinskis bija diezgan labi šo kompromisu māku izkopis, bet viņš bija ideālists.

Kopumā gan nedomāju, ka būtu pabeidzis filmēt astoņdesmitos gadus. Ja kāds man atkal piedāvātu šo tēmu un ideja būtu gana intriģējoša, domāju, ka atkal tajos atgrieztos.

Vai igauņu skatītāji filmu “Spiegs, kurš mans tēvs” uzņēma kā latviešu stāstu vai arī kā padomju laika stāstu kopumā?

Nesen tai bija pirmizrāde Tallinā un arī divi seansi vasarā Tartu, taču tā ir latviešu filma par latviešu vēsturi.

Uz dokumentālajām filmām kinoteātros igauņi dodas, ja tur rāda filmas par igauņiem,

jo, kad skatītāji nāk skatīties dokumentālo kino, viņi grib redzēt ko tādu, kas ir daļa no pašu mentalitātes un kultūras.

Kritika par filmu Igaunijā gan bija pozitīva, taču tiešām neesam kaimiņvalstu kino skatītāji, kaut gan mūsu vēsture ir tik ļoti līdzīga. Pats gan esmu ļoti ieinteresēts kaimiņu filmu industrijā, bet tas ir tikai atsevišķs gadījums. Parastam igauņu skatītājam kaimiņu dokumentālās filmas nav saistošas, nav pietiekami “seksīgas”, aizraujošas.

Ko jums pašam nozīmēja šis latviešu vēstures stāsts?

Man tiešām bija svarīgi šo filmu uzņemt. Biju cilvēks no malas, iejutos igauņu kinorežisora lomā, kurš ieinteresēts stāstā, un filmas varonei varēju uzdot jebkādu jautājumu. Man tas bija vieglāk nekā latviešu režisoram Gintam Grūbem, kurš ir tuvs Ievas draugs.

Vai Ievas Lešinskas stāsts jums likās neparasts vai arī jūs to pieņēmāt kā vienu no tā laika iespējamajiem dzīves scenārijiem?

Gribēju izcelt spiegu dzīves tumšo pusi – protams, aukstā kara spiegu spēles varēja būt aizraujošas pašiem aģentiem, bet cilvēki ap viņiem, aģentu ģimenes, to it nemaz neizbaudīja.

Domāju arī par tumšo un vienmuļo aģenta, īpaši dubultaģenta, dzīvi, visu laiku atrodoties pastāvīga stresa stāvoklī.

Tā nebija filmās tik bieži akcentētā spiegu spožā dzīve, jo mani absolūti neinteresētu veidot filmu par šo spožumu, tā turpinot mītu. Mani ieinteresēja tieši šī garlaicīgā un tumšā puse. Precīzāk – skumjā puse, atklājot skatītājam varoņa dzīvi ar jauno identitāti, nepārtrauktās bailes par drošību, kas ar laiku pāraug paranojā. Tieši tas arī mani interesēja daudz vairāk nekā pati spiegošana.

Veidojot filmu, mūsu darbs bija nodalīts, visi politiskie un spiegošanas aspekti palika režisora Ginta Grūbes pārziņā, mani vairāk saistīja psiholoģiskie jautājumi.

Vai bija viegli sastrādāties ar galveno varoni Ievu?

Tas nemaz nebija viegli, nekādā gadījumā, jo viņa sevi ļoti kontrolē un nav īpaši atklāta, es to labi saprotu. Ieva ļoti drosmīgi izstāstīja visu tumšo pusi par spiegu spēles dzīvi, emocionālos momentus, taču tajā pašā laikā pati ir ļoti noslēgta, neatklājot sevi kā personību.

Tas bija viens no iemesliem filmā izmantot fotorekonstrukcijas – mēģināju modelēt situācijas, lai Ieva atklātu savu pagātnes apslēpto pusi, noņemtu savu “cool” – vēso, mierīgo masku.

Ieva ir ļoti foršs cilvēks, viņai ir ļoti laba humora izjūta, ironija.

Tas viss ir saprotami – ja tev uzbrūk, tad nepieciešams cīnīties pretī, sevi aizsargāt, un ironisks humors ir ļoti laba pašaizsardzība. Reizēm pat biju noguris, mēģinot pārplēst šo ironisko humora sienu un saredzēt neaizsargāto pusi…

Es gan jau iepriekš zināju, ka inteliģenti cilvēki sevi kontrolē, neatklāj.

Arī pats būtu ļoti slikts dokumentālas filmas varonis, īsta katastrofa, jo absolūti sevi kontrolētu.

Vai spējat sevi iedomāties Ievas vietā un laikā?

Jā, es to varētu… Tomēr nē, Ievas vietā es iedomājos savas meitas. Un sevi pašu iztēlojos kā Ievas tēvu… Es pats biju Imants Lešinskis…

Lasot to gadu Ievas dienasgrāmatas, patiešām jutu viņai līdzi, brīžiem likās, it kā to būtu rakstījusi mana meita.

Tas mani darīja skumju. Pasaule, kurā Ieva tolaik nokļuva, bija pārāk tālu no ierastās, tas bija kā pēkšņi nokļūt uz citas planētas bez iespējas atgriezties pie mātes, draugiem.

Ja jūs būtu Imants Lešinskis, vai būtu rīkojies tāpat?

Jā. Ļoti iespējams, jā. Viņš bija ideālists, tiešām vēlējās graut drausmīgo Padomju Savienību, taču bija arī romantiķis, arī es esmu tāds. Domāju, būtu rīkojies tieši tāpat. Bet nezinu, kā būtu rīkojies attiecībās ar Ievu. Domāju, man piemistu lielāka empātija, nebūtu viņu tik ļoti kontrolējis, būtu viņai piedevis jebko. Būtu juties vainīgs, ļoti vainīgs viņas priekšā.

Personīgi man tā tiešām ir filma par mani un manu meitu.

Arī tāpēc bija tik svarīgi, lai fotorekonstrukcijas būtu emocionālas un intīmas.

Vai jau no paša sākuma bija plānots, ka Ieva piedalīsies filmēšanā?

To biju plānojis, jau domājot par filmas koncepciju un meklējot parei­zās stāsta atslēgas.

Mani ļoti interesē šāds starpžanru paņēmiens – dokumentāla filma ar inscenētiem kadriem.
Saistītie raksti

Tajā pašā laikā šī ir īsta dokumentālā filma, jo arī inscenētie kadri veidoti maksimāli tuvu Ievas pagātnes atmiņām: tās ir viņas emocijas, viņas tērpi un mūzika. Ievu iesaistot procesā, ļoti centos inscenētos kadrus veidot iespējami vēsturiskus.

Vai domājat, ka saņēmāt atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem?

Nezinu. Varbūt nē, bet centos piekļūt tuvu. Ir arī jautājumi, uz kuriem Ievai pašai nav atbilžu…

Kultūras laikrakstā “Sirp” igauņu rakstnieks Pēters Sauters par filmu ir rakstījis: “It kā vienkāršais rezultāts ir nācis ar lielu darbu un cenšanos. Grūtības ir atmaksājušās. (Režisors) ir filmā nogalinājis un sevi apracis tā, ka skatītājs itin pat nepamana uzmetuma skices. Un tas ir labākais mākslas sasniegums.”

LA.lv