×
Mobilā versija
Brīdinājums +16°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
14. jūnijs, 2018
Drukāt

Latviešu tūkstoši gulagā (11)

Foto no Kauņas 9. forta muzeja krājumaFoto no Kauņas 9. forta muzeja krājuma

Lietuviešu politieslodzīto maltīte Urālu Intalaga ogļraktuvēs. 50. gadi.

Labošana darbu nometņu organizēšana Padomju Krievijā aizsākās 1920. gadā līdz ar īpašas koncentrācijas nometnes izveidošanu boļševiku režīma pretiniekiem Solovku klosterī. 1940. gadā PSRS gulaga gūstekņu vidū jau bija ap 5400 latviešu.

1929. gadā ar īpašu Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (AVPP) pavēli bijušajā Komi-Zirjanskas apgabalā noorganizēja speci­ālās nozīmes ziemeļu nometņu grupu ar centru Ustjsisoļskā. Uzdevums bija ar ieslodzīto spēkiem apgūt Uhtas un Pečoru rajonu dabas bagātības, ceļu un dzelzceļu būve šajos mežonīgajos novados. Vienlaikus labošanas darbu nometnes organizēja arī Molotovas apgabalā, Sibīrijā un Kazahstānā. 1930. gadā izveidoja AVPP labošanas darbu nometņu pārvaldi, kuru nedaudz vēlāk pārdēvēja par PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Galveno labošanas darbu nometņu un koloniju pārvaldi, saīsinājumā no krievu valodas – GULAG.

Drīz PSRS nebija neviena reģiona, nevienas rūpniecības nozares, kurā nepastāvētu Gulaga struktūras. Ieslodzītie būvēja ceļus, dzelzceļus, lidlaukus, raka kanālus, strādāja ogļu šahtās, urāna un zelta raktuvēs, naftas ieguvē, mežrūpniecībā un citos smagos darbos un celtniecības plāniem.”

1939. gada martā GULAG nometnēs atradās 1 289 491 ieslodzītais. Par latviešu skaitu tur var spriest pēc tolaik Padomju Savienībā arestēto latviešu skaita. Piemēram, 1926. gadā arestēja – 453 latviešus, 1927. gadā – 460, 1928. gadā – 442, 1930. gadā – 1220, 1932. gadā – 571 (345 “par spiegošanu Latvijas labā”). Lielā terora laikā (līdz 1938. gada 1. jūlijam) represēja 23 539 PSRS latviešus. No tiem – 16 753 piesprieda nāvessodu, bet pārējie nonāca gulagā. 1939. gadā tajā bija ieslodzīti – 4742 latvieši; 1940. gadā jau 5400. 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā kā “sabiedriski bīstamus” no vairāk nekā 15 400 deportētajiem arestēja 5263 Latvijas iedzīvotājus. Plaši “pretpadomju elementu” aresti Latvijas teritorijā atsākās 1944. gada vasarā. 1945. gadā vien LPSR IeTK arestēja 7120 cilvēkus. 1946. gada sākumā gulaga nometnēs, kolonijās, kā arī citās struktūrās ieslodzījumā atradās 13 700 latvieši.

Sevišķās nometnes

1948. gada “vēlīnā staļinisma” periodā atkal aizsākās plašas politiskās represijas. Šajā laikā daudziem lielā terora laikā notiesātajiem un gulagā ieslodzītajiem beidzās ieslodzījuma termiņi. Varasiestādes nevēlējās pieļaut viņu atgriešanos brīvībā. PSRS likumdošana neparedzēja divus sodus par vienu un to pašu noziegumu, tāpat beztermiņa izsūtījuma nometinājumus. Taču vara ar tādām “niansēm” nerēķinājās. Uzdevums bija noteikt “sevišķi bīstamo valsts noziedznieku” kopumu un represēt viņus no jauna. 1948. gada 21. februārī PSRS Augstākās padomes prezidijs izdeva dekrētu “Par sevišķi bīstamu valsts noziedznieku pēc soda izciešanas nosūtīšanu izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem”, kurā PSRS Iekšlietu ministrijai uzdeva “visus sevišķajās nometnēs un cietumos sodu izcietušos spiegus, diversantus, teroristus, trockistus, labējos, meņševikus, eserus, anarhistus, nacionālistus, baltemigrantus un citu pretpadomju organizāciju un grupu dalībniekus, kuri savu pretpadomju sakaru un darbības dēļ rada draudus, pēc soda termiņa beigām nosūtīt izsūtījuma nometinājumā Valsts drošības ministrijas orgānu uzraudzībā.” Tajā pašā laikā 1948. gada 28. febru­āra pavēlē “Par Iekšlietu ministrijas stingra režīma nometņu organizēšanu sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem” PSRS iekšlietu ministrs S. Kruglovs norādīja, ka PSRS Ministru padome uzdevusi PSRS Iekšlietu ministrijai sevišķo nometņu organizēšana Kolimas rajonā, Tālajos Austrumos, Noriļskā, Komi APSR, Karagandas rajonā, Mordovijas APSR Temņikos. Tur bija izvietojamas notiesātās “personas, kuras rada draudus savu pretpadomju sakaru un naidīgās darbības dēļ”. Citu ieslodzīto turēšana kopā ar viņiem sevišķajās nometnēs bija aizliegta. Uz sevišķajām nometnēm bija jāpārvieto attiecīgo kategoriju notiesātie, kuri tobrīd atradās vispārējās nometnēs, “izņemot smagi slimos, nedziedināmus hroniķus un bezpalīdzīgus invalīdus, kuri ir jāatstāj iepriekšējās ieslodzījuma vietās”. Sevišķajās nometnēs ieslodzītos gaidīja īpaši stingrs režīms – soda termiņu samazināšana tur bija aizliegta; darbaspējīgos ieslodzītos izmantoja smagos fiziskos darbos. Apsargiem, PSRS Iekšlietu ministrijas konvoja karaspēkam, bija uzdevums izslēgt jebkādus ieslodzīto “nelegālos” sakarus ar ārpasauli.

1948. gada maijā īpašas komisijas nometnēs sāka ieslodzīto “šķirošanu”, atlasot uz sevišķajām sūtāmos. Tā Sevvostlaga (Magadanā) komisija 1948. gada 11. maijā savā slēdzienā norādīja: “Sevvostlagā ieslodzītais Broņislavs Teodora dēls Zeiferts dzimis 1902. gadā Latvijas PSR Mītavā (Jelgavā), latvietis, cēlies no strādniekiem. Līdz arestam dzīvoja Usurijskas dzelzceļa Šmanovkas stacijā, dienēja 66. artilērijas pulka baterijā. 1. atsevišķās sarkankarogotās armijas IeTK sevišķā viņu daļa arestēja 1938. gada 5. jūlijā par piedalīšanos pretpadomju militārā sazvērestībā un spiegošanu. (..) PSRS IeTK sevišķajā apspriedē notiesāts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē ar termiņu uz pieciem gadiem. 1943. gada 12. aprīlī Tālo Austrumu celtniecības pārvaldes IeTK karaspēka kara tribunāls par sistemātisku pretpadomju, apmelojošu un sakāvniecisku aģitāciju viņu notiesāja ar augstāko soda mēru, kas tika nomainīts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē ar termiņu uz 10 gadiem. Termiņa beigas – 1953. gada 12. aprīlis. Ieslodzītais Zeiferts jānosūta uz sevišķo nometni.”

Cits no “sevišķi bīstamajiem valsts noziedzniekiem”, kuru 1948. gadā no vispārējā tipa nometnes Vjatkā pārvietoja uz sevišķo nometni, bija Pēteris Daukste. Komisijas slēdziens: “Ieslodzītais Pēteris Franča dēls Daukste, dzimis 1896. gadā, (latvietis), no Latvijas PSR Daugavpils apriņķa, līdz arestam dzīvoja LPSR Šivaku (pareizi – Līvānu) pagasta Šķinumu mājās un strādāja par ceļu meistaru Daugavpils stacijā. Valsts drošības tautas komisariāta sevišķā daļa viņu arestēja 1941. gada 6. jūnijā Daugavpils stacijā. Notiesāts 1942. gada 25. decembrī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķajā apspriedē uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē par piedalīšanos militāri fašistiskā organizācijā “Aizsargi”. Par aktīvu piedalīšanos kaujās pret Sarkano armiju apbalvots ar viensētu un ordeni “Lagilešo” (?). Ieslodzījuma termiņa beigas 1951. gada 14. VI. Vadoties no PSRS Iekšlietu ministrijas, Valsts drošības ministrijas un PSRS ģenerālprokurora 1948. gada 16. marta pavēles, nolēma: notiesāto Pēteri Franča dēlu Dauksti pārvietot no vispārējām labošanas darbu nometnēm uz sevišķajām nometnēm.”

2 kvadrātmetri cilvēkam

Sevišķās nometnes organizēja visbargākā klimata rajonos – Intā, Vorkutā, Noriļskā, Kolimā, Kazahstānas stepēs un Mordovijas mežos. 1948. gadā noorganizēja septiņas sevišķās nometnes: Miņeraļnij, Gorlags, Dubravlags, Steplags, Berlags, Reč­lags, Ozerlags. 1949. gadā klāt nāca sevišķā nometne Nr. 8 – Peščanlags un Nr. 9 – Juglags. 1951. gadā noorganizēja nometni Nr. 10 – Kamišlags, 1952. gadā – nometni Nr. 11 – Daļlags un nometni Nr. 12 – Vodorazģeļnaja. Gadu pēc pirmo sevišķo nometņu izveidošanas tajās bija ieslodzīti 116 573 cilvēki. Tas bija mazāk par noteikto limitu, jo sākumā trūka baraku ieslodzīto izvietošanai, turklāt daļu “sevišķi bīstamo” nevarēja pārvietot viņu veselības stāvokļa dēļ. 1950. gada sākumā sevišķajās nometnēs atradās jau ap 185 000 cilvēku.

Režīmu tajās noteica īpaša PSRS IeM instrukcija. Pēc ierašanās ieslodzītajam izsniedza svītraina auduma virsdrēbes. Katram piešķīra numuru, ko piešuva pie virsdrēbēm. Barakās izvietoja pa 100 – 200 cilvēku, ar aprēķinu – 2 kvadrātmetri cilvēkam. Baraku logi bija aizrestoti, durvis pa nakti slēdza. Visus darbaspējīgos izmantoja smagos fiziskos darbos, kurp dzina bruņota konvoja pavadībā. Darbadienas ilgums, neskaitot pusdienas, bija 10 stundas. Periodiski, bet ne retāk kā reizi nedēļā, nometnēs notika kratīšanas. Tikpat regulāri rīkoja ieslodzīto pārbaudes. Režīma pārkāpējus nosūtīja uz soda barakām, kur ievietoja kopējās kamerās vai vieninieku karcerī. Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos no sevišķajām nometnēm nosūtīja beztermiņa nometinājumā. Sevišķās nometnes “Miņeraļnaja” pārvaldes priekšnieks pulkvedis Haļejevs 1950. gada 12. decembrī PSRS VDM “A” daļas priekšnieka palīgam apakšpulkvedim Krotovam rakstīja: “Lūdzam izsūtīt sardzi, lai etapētu uz izsūtījuma nometinājumu Pēteri Franča dēlu Dauksti. (..) Termiņš, piemērojot darba dienu ieskaitīšanu, viņam beidzas 1951. gada 25. februārī (..). Ieslodzītā P. F. Daukstes tuvinieki: sieva Ieva Pētera meita Daukste, dzimusi 1902. gadā un bērni dzīvo Krasnojarskas novada Taimiras nacionālajā apgabalā, Sopkargā.”

Atkusnis gulagā

1951. gadā gulagā pavisam atradās 28 520 latvieši, no kuriem 21 689 bija ieslodzīti nometnēs, bet 8631 – kolonijās. 1952. gada decembrī daudzus ieslodzītos pēc soda termiņa beigām no sevišķajām nometnēm nosūtīja izsūtījuma nometinājumā. Jaunu kontingentu sūtīšana uz gulaga nometnēm turpinājās līdz pat 1953. gadam. Piemēram, 1952. gadā LPSR Valsts drošības ministrija par “pretpadomju darbību” arestēja – 820 cilvēkus. Pēc Staļina nāves 1953. gadā pamazām sākās režīma liberalizācija. 27. martā PSRS Augstākās padomes (AP) prezidijs izdeva dekrētu “Par amnestiju”. Taču to attiecināja tikai uz ieslodzītajiem, kuru soda termiņš nepārsniedza piecus gadus. Svarīgāks bija PSRS AP prezidija 1953. gada 1. septembra dekrēts par PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķās apspriedes likvidāciju. Ar PSRS ģenerālprokurora, PSRS iekšlietu ministra un PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja 1954. gada 16. jūlija pavēli atcēla arī 1948. gada direktīvu, ar kuru VDM orgāniem visi agrāk par “spiegošanu”, “diversijām” tamlīdzīgām cita veida “pretpadomju darbībām” notiesātie pēc soda izciešanas bija jāarestē no jauna, uzrādot apsūdzības par tiem pašiem noziegumiem, par kuriem viņi sodu jau bija izcietuši, un jāizsūta izsūtījuma nometinājumā. No minētās direktīvas izdošanas momenta līdz 1953. gada 1. septembrim tādā veidā nometinājumā bija nonākuši 20 722 cilvēki. Daudzi no viņiem pēc pirmā soda izciešanas brīvībā bija atradušies trīs līdz piecus gadus un nekādu “kontrrevolucionāru darbību” nebija veikuši.

1956. gada 19. marta PSRS ģenerālprokurora, PSRS iekšlietu ministra un PSRS VDK priekšsēdētāja pavēle noteica, ka visas personas, kas izsūtītas uz 1948. gada dekrēta pamata, atbrīvojamas. Tajā pašā laikā “no izsūtījuma nometinājuma atbrīvotos lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālistus, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem dažādos laikos tika izsūtītas specnometinājumā, nosūtīt uz ģimeņu nometinājuma vietām, lai viņus uzņemtu specnometinājuma uzskaitē.” 1957. gadā izsūtījuma nometinājumā atradās 8980 Baltijas “nacionālisti”. 4331 no viņiem pārcēla specnometināto statusā, bet 4649, kuriem specnometinājumā ģimeņu nebija, atbrīvoja uz vispārējiem pamatiem.

Gulaga struktūras PSRS

No 1921. līdz 1954. gadam PSRS par “kontrrevolucionāriem noziegumiem” notiesāja 3 777 380 cilvēkus. Tajā skaitā nāvessodu piesprieda 642 980 cilvēkiem, bet ieslodzījumu ar termiņu – 25 gadi un mazāk – 2 369 220 cilvēkiem. Izsūtīja 765 180 cilvēkus.

1956. gadā PSRS uzskaitē bija 58 839 “sevišķi bīstami valsts noziedznieki”, kuru ģimenes atradās specnometinājumā, tajā skaitā 38 866 lietuvieši, latviešu un igauņu “nacionālisti”.

Gulaga sistēma tika likvidēta ar PSRS Ministru padomes 1960. gada 13. janvāra lēmumu un PSRS Iekšlietu ministrijas pavēli.

Specnometinājums Padomju Savienībā beidza pastāvēt 1965. gadā.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Nekad neaizmirsīsim un nekad nepiedosim !

  2. Vēsturi nedrīkst aizmirst. Jāpiemin visi tie, kuri nevainīgi tika izsūtīti un daudzi izsūtījumā mira.

  3. Вы со своими фантомными болями носитесь, как больные. А между тем, от сталинских репрессий русский народ пострадал больше всех!!! Atbildēt

    !!!

  4. Latvieši bija Gulaga žoga abās pusēs. Tāpat kā krievi, ukraiņi, žīdi un visi citi. Tādi laiki bija. Un tagad būtu tāpat …

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Vai nu tu esi apaļš muļķis, vai demagogs

    • Nevajag jaukt cilvēka tautību ar cilvēka pilsonību. Ja cilvēks, kas pēc izcelsmes bija latvietis, pēc pirmā pasaules kara beigām palika Krievijā, tad viņš bija Padomju Krievijas ( vēlāk Padomju savienības) pilsonis. Ja šāds cilvēks organizē represijas pret Padomju Krievijas ( vēlāk Padomju savienības) iedzīvotājiem, tad nav svarīgi, kāda bija viņa tautība. Šāds cilvēks rīko represijas Padomju Krievijas ( vēlāk Padomju savienības) vārdā. Līdz ar to atbildība par šī cilvēka organizētajām represijām arī ir no Krievijas, kā valsts. Jāņem vērā, ka Krievija sevi ir pasludinājusi arī par PSRS mantinieci. Latvija, kā valsts, par šī cilvēka darbību atbildību nenes, jo viņš nebija Latvijas pilsonis un nerīkojās arī Latvijas uzdevumā. Tādēļ pilnīgi nav svarīgi, ka pēc izcelsmes šim cilvēkam bija kādi latviešu tautības radi. Savukārt, ja runājam par upuriem, tad jāsaprot, ka tad, kad runā par represijām pret latviešiem ar to tiek domāti visi Latvijas iedzīvotāji, nevis tikai latviešu tautības Latvijas pilsoņi.

      • Nav vērts cilvēkiem ar izkropļotu pasaules uztveri un vēstures izpratni par agrāko gadu latviešu tautas un Latvijas valsts likteni te skaidrot. Tas ir veltīgs pasākums, lieka laika tērēšana. Kas mēs bijām esam un būsim, kā latviešu tauta pasaulē, ir atkarīgs no mums katra paša vispirms un tad no spējas būt vienotiem.
        Ko domā vai saka kāds . . . negribas te lamāties, bet mums tas ir stipri vienalga, jo caur gadsimtiem esam izgājuši un saglabājuši latviskumu un valstiskumu, un tas ir neatkarīgi no blakus viedokļiem.
        Dievs svētī Latviju

Draugiem Facebook Twitter Google+