Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
13. novembris, 2013
Drukāt

Skolotāja Anita Vanaga: Latviešu valoda ir visa pamats (31)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Anita Vanaga ir Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kā arī direktora vietniece. Nule viņai piešķirts Atzinības krusts.

– Kā jūs domājat, kāpēc Ordeņu kapituls atzina, ka esat šā valsts apbalvojuma cienīga?


– Šis man ir jau 39. gads skolā. Pedagoģiskais darbs man paticis visos līmeņos. Esmu to uztvērusi kā misiju. Esmu strādājusi arī Rīgas 6. vidusskolā, kas bija ļoti estētiska un nacionāla skola, kas padomju laikos nebija vienkārši. Pēc tam strādāju Franču licejā, kur iemācījos to veikt radoši. Tolaik arī vadīju Rīgas Vidzemes priekšpilsētas latviešu valodas skolotāju metodisko komisiju.

Man vienmēr bijuši vajadzīgi izaicinājumi – ja jāvirzās pa vienām sliedēm, darbam pietrūkst radošuma. Vienu gadu esmu strādājusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, kur biju studiju direktore un arī lasīju kursu runas kultūrā. Taču sapratu, ka augstskola nav mans lauciņš. Jo pusgadu strādā ar studentu, bet pēc tam viņu vairs neredzi, nevari sekot viņa izaug-smei. Skolā toties ir brīnišķīgā iespēja būt klāt vieniem un tiem pašiem skolēniem trīs vai pat vairāk gadus. Acīmredzot esmu bijusi skolēniem vajadzīga. Šajā skolā man ir jauns izaicinājums: būt direktora vietniecei, kas ir kā buferzona starp skolēniem un skolotājiem.

Zinu, ka pie ierosinājuma mani apbalvot roku pielikuši ne tikai skolēni, bet arī kolēģi. Tas droši vien nozīmē, ka arī ar kolēģiem sadarbība ir bijusi laba. Man vienmēr paticis ievadīt darbā jaunos skolotājus. Kopš 2002. gada esmu Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja. Tur darbojos kopā ar kolēģiem no visas Latvijas, un arī viņi uzskatījuši, ka esmu apbalvojuma cienīga.

– Vai mūsdienu jauniešiem šķiet svarīgi pārzināt latviešu valodas gramatiku un literatūru?


– Man vienmēr bijuši tikai ļoti labi skolēni. Protams, gadījušies arī tādi, kurus latviešu valoda un literatūra nav pārāk interesējusi, bet arī to varu saprast, jo cilvēku intereses ir dažādas.

– Šķiet, ka skola, kurā strādājat, arī vairāk orientēta uz skolēnu sasniegumiem ekonomikā un dabaszinībās…


– Tomēr mums ir arī viena humanitārā klase. Un skolā ir ļoti radoša gaisotne: ir pat savs literārais žurnāls. Skolēni rak-
sta visu – dzeju, esejas, stāstus, un ir pat zināma konkurence.

Pamatskolēnu darbi tagad izvietoti izstādē skolas telpās, kas veltīta Ojāra Vācieša astoņdesmit gadu jubilejai. Bērni lasīja viņa dzeju un, iedvesmojoties no tās, veidoja zīmējumus kā mandalas. Kad bērns stāsta, ko viņš no katra dzejoļa sapratis, tad tur arī ir tā literatūras skolotāja darba jēga. Jo bērns pats meklē dzejoļus, pats mēģina Vācieti “tulkot”.

Sarunās ar skolēniem uzsveru, ka dzimtā valoda patiesībā ir pamats visai dzīvei. Man vienmēr licies un esmu centusies to iedvest saviem skolēniem, ka latviešu valoda nav tikai mācību priekšmets, bet gan dzīvesveids sabiedrībā, jo, lai cik svešvalodu arī vēlāk iemācīsies, to visu mācīsies uz latviešu valodas pamata. Tāpēc nav tik svarīgi, lai skolēns vienmēr zina, kur komati jāliek, bet, lai apzinātos, ka dzimtā valoda ir kaut kas vairāk par komatiem un gramatikas likumiem. Kad izdodas skolēnus par to pārliecināt, tā ir liela veiksme. Šādi ar savu darbu palīdzu arī citiem skolotājiem, jo, ja skolēnam ir sakārtota valodas izjūta un ir izpratne par to, ko viņš lasa, par teksta iekšējām loģikas lietām, viņam ir vieglāk uztvert mācību vielu. Valoda ir arī asociatīvā, tēlainā domāšana, faktiski valoda veido pašu cilvēku.

– Tomēr bez gramatikas likumiem neiztikt! 


– Jā, bet latviešu valoda nav likumu krājums, jo gramatika ir palīglīdzeklis, nevis mērķis. Mērķis ir apliecināt sevi kā piederīgu Latvijai un latviešu valodai. Tieši tur ir tā jēga, ka mēs piederam savai valstij caur valodu.

– Tātad kā skolotāja jūs veicināt arī skolēnu piederību valstij.


– Protams! Savukārt literatūra ir māksla, kas nav tikai šaura vārda māksla. Tā ir daudz plašāka, saistīta ar citām mākslām, piemēram, teātri. Es ļoti mīlu teātri un apmeklēju to arī kopā ar skolēniem.

– Vai mūsdienu skolēnu var pierunāt izlasīt, piemēram, “Mērnieku laikus”?


– “Mērnieku laikus” pārsvarā piedāvājam mūsu skolas latviešu valodas skolotāju desertam – vispārizglītojošai klasei, kas padziļināti apgūst latviešu valodu un literatūru, angļu valodu, literatūru un vēsturi. Citām klasēm cenšamies piedāvāt literatūru, kas ir ne tikai laba, bet arī interesanta – jo sevišķi no cilvēkmācības viedokļa. Izlasāmo literatūru, bez kuras nevar nokārtot pārbaudes darbus, mēs skolā saucam par inteliģences minimumu, un kurš gan gribēs būt neinteliģents.

Daudz kas skolēnu ieinteresēšanā atkarīgs arī no skolotāja meistarības un autoritātes. Pirms dažiem gadiem mācīju literātu klasi, kas tiešām mīlēja Raini, izprata tās lielās lietas, par ko viņš rakstījis. Latviešu valodas un literatūras skolotājam ir tā lielā laime, ka viņš var kļūt skolēnam gan par dzīves lietu konsultantu, gan sava veida psihologu.

– Jūs rakstāt arī mācību grāmatas latviešu valodā un literatūrā.


– Tajās ielieku savu skolā gūto pieredzi. Esmu bijusi līdzautore septiņām mācību grāmatām. Viens no maniem mīlestības darbiem ir skolēnu zinātnisko darbu vadīšana, par ko savulaik esmu saņēmusi, manuprāt, prestižo Ata Kronvalda balvu. Tāpēc mans pirmais darbs bija metodiskais līdzeklis par skolēnu zinātnisko darbu vadīšanu. Vēlāk, kad pieņēma jaunu izglītības standartu un vajadzēja tam atbilstošas grāmatas, “Zvaigznes ABC” redaktori mani aicināja darba grupā. Patlaban grāmatas tiek pārstrādātas un atkal esmu līdzautore, strādāju pie izdevuma 9. klasei.

– Bet jūs droši vien zināt, ka Latvijā daudzus kaitina tas, ka ir gana daudz mācību grāmatu vienā mācību priekšmetā un regulāri iznāk jaunas. Izskan viedoklis, ka pietiktu ar vienu grāmatu katrā priekšmetā.


– Uzskatu, ka esošā sistēma ir pareiza. Mūsu skolēni ir ļoti dažādi, tāpēc visiem viena grāmata nederēs. Nav vairs padomju laiki, kad visiem bija jābūt vienādiem. Arī skolotāji ir ļoti dažādi, tāpēc viena mācību grāmata neko nevar atrisināt. Vienīgi dažādība ir tā, kas skolēniem var nodrošināt kaut cik kvalitatīvu izglītību.

– Bet klasē jau arī ir dažādi skolēni, tomēr visi mācās pēc vienas grāmatas.


– Skolotājs papildina grāmatu ar savām mācību metodēm, un arī grāmata nav jāizmanto no vāka līdz vākam. Mūsdienās grāmatās ir arī dažādas grūtības pakāpes uzdevumi, skolotājs var izvēlēties, kuram skolēnam kuru uzdot. Labs skolotājs turklāt vienmēr meklēs arī citus uzdevumus vai radīs tos pats.

– Viens no Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas darbības mērķiem ir ietekmēt izglītības politiku. Vai tas izdodas?


– Jā, iesaistāmies dažādu dokumentu apspriešanā. Ne vienmēr tas ir viegli, taču mums ir ļoti laba sadarbība ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Nesen ļoti aktīvi iestājāmies pret Izglītības un zinātnes ministrijas ieceri ļaut skolām pašām lemt, cik stundām katrā mācību priekšmetā jābūt. Kā gan lai skolotājs strādā, ja 7. klasē ģimnāzijā kopā sanāk gan tie, kuri, piemēram, matemātiku mācījušies četras stundas nedēļā, gan tie, kuriem bijušas tikai divas matemātikas stundas nedēļā?

Realitātē gan vislielākie cietēji droši vien būtu humanitārie mācību priekšmeti. Bet, ja stundu skaits šajos priekšmetos saruktu vēl vairāk, kas gan notiktu šajā valstī, kur cilvēki jau tā pārāk maz lasa!

– Minējāt algas, mācību saturu, bet kas vēl jums kā skolotājai šobrīd ir svarīgs?


– Skolotāja darbs ne vienmēr tiek pietiekami novērtēts. Reti kurš saprot, ka skolotājs vienā dienā faktiski nostrādā divas darba dienas. Vispirms viņš māca stundas, bet, kad aiziet mājās, tad viņam ir otra darbadiena ar skolēnu burtnīcām un gatavojoties nākamās dienas stundām. Mana pieredze ļautu stundu novadīt arī bez gatavošanās, taču tad tā nebūs pietiekami mērķtiecīga.

Darbu apgrūtina arī biežās izglītības ministra maiņas. Katrs nāk ar savu koncepciju, kamēr vēl iepriekšējās nav īstenotas. Ar kolēģiem nesen spriedām – labi, ka strādājam sakarīgā skolā, ar sakarīgu direktoru un kolēģiem. Kamēr vien skolās būs labi skolotāji, izglītības sistēma saglabāsies, lai kas arī sēdētu ministra krēslā.

Pievienot komentāru

Komentāri (31)

  1. Ir tāds teiciens, cita acī skabargu redz, pati savā baļķi ne! Atkal vajag izrādīties, ja ir kompleksi, jāiet pie psihologa! Un nevajag citus noniecināt, paskatīties vajag vispirms uz sevi!

  2. aizvāciet šo rakstu pretīgo

  3. Tās taču ir kaut kādas šausmas 🙁

  4. Labāk šādus rakstus vispār nepublicēt, nevienam tas neinteresē.

  5. jābūt arī Krievu skolām Latvijā ar latviešu valodu neviens tālu nav ticis. Tāda padomju stagnātu skolotājas viedoklis. Tādas sen neviens neņem vērā, lūdzu nepaudiet savu viedokli skaļi, citi pasmiesies.

  6. pārspīlēti, dzīvē ir daudz svarīgākas lietas un īpašības pēc kurām vērtē cilvēkus. Ļaunums, skaudība – briesmīgas īpašības.
    Jāvēl citiem labs. Jādomā gaišas domas.

  7. šausmīgi 🙁

  8. Bija liels gods un prieks būt daļai no minētās literātu klases, kas tā mīlēja Raini. Paldies šai skolotājai, kas dziļi un personiski ietekmēja katru savu skolēnu. Lai veicas arī turpmāk! 🙂

  9. No sirds apsveicu! Labi, ka ir tik talantīgi skolotāji! Man paveicās,jo tieši Anita Vanaga man mācīja latviešu valodu!
    Radošas veiksmes arī turpmāk!

  10. Paties prieks par šo skolotāju!!!!

  11. Spilgti krasojusies, skala, agresiva skolotaja.

  12. Galvenais- sākt mācit latviešu valodu latviešu skolās, PAREIZU latviešu valodu! Iemācit nelietot nevajadzīgus svešvārdus. Iemācīt KA un KAD pareizu lietošanu!

    • Tas tiešām dzīvē nav svarīgākais, jāārstē nervi šitam komentētājam. Uzkar uz nagliņas latviešu valodu pat Rīgā tikai ar latviešu valodu nekur netiksi, lielākās kompānijas krievi .. 😀

  13. Tāpēc arī visās skolās macībvalodai jābūt valsts valodai. Ja tā nebūs, valsts un sabiedrība nekad nebūs vienota.

  14. Tāpēc arī visām skolām jāpāriet uz valsts valodu. Ja tas nenotiks, valsts un sabiedrība nekad nebūs vienota.

  15. Atceros no RFL laikiem kā sirsnīgu, prasīgu un cilvēcisku skolotāju. Lai, Anit, veicas turpmāk!!!

  16. “Tāpēc nav tik svarīgi, lai skolēns vienmēr zina, kur komati jāliek, bet, lai apzinātos, ka dzimtā valoda ir kaut kas vairāk par komatiem un gramatikas likumiem.”

    Nu, ja jau latviešu valodas skolotāja sludina, ka gramatika nav svarīga, tad nav ko brīnīties, ka visas avīzes, žurnāli pilni ir šokējošām gramatikas kļūdām! Nu jau krievu skolēni raksta labākā latviešu valodā, nekā tie, kuru skolotāja ir iestāstījusi, ka gramatika jau ir tikai līdzeklis! Kauns tādai skolotājai! Aicinu vecākus ar steigu izņemt savus bērnus no tās skolas, ja negrib, lai viņu bērni izaug par tādiem kas vairāk kā 600 vārdus nelieto!

  17. Man ir pitiekoši daudz gadu jau aiz muguras, tādēļ paša atmiņā palicis, kā arī vēl dažus gadus pēc 1944.g. okupācijas manas skolas un citu skolu bibliotekās Latvijā pirms lielās grāmatu iznīcināšanas kampaņas vēl bija pieejamas visas brīvvalsts laikā izdotās skolām īpaši domātās grāmatas, tai skaitā pēc Draudzīgā aicinājuma ziedotie izdevumi, kā arī, piemēram, Aleksandra Grīna daudzie romāni, pētnieku pasaules apceļotāju apraksti, Dž.Londons, Main Rids, u.tml.u.tt. Mēs, arī toreiz vēl patiesi sīkie, tomēr arī jau labprāt ķērāmies tām klāt – interesanti taču. Īpaši atceros jaunatnei domātos literatūras darbu stāstu krājumu sējumus Jaunības Tekas, Mazās Jaunības Tekas. Būtu labi redzēt tos no jauna izdotus.

  18. Visam pamatā ir DARBS!

  19. Ja tādi skolotāji būtu katrā skolā, par latviešu valodu nebūtu jārunā. No lasītā spriežu, ka runāt par pašas izvēlētu tematu Jūs varētu arī bez sagatavošanās un tas būtu mērķtiecīgs. Pamēģiniet!

  20. Visa pamats nav neviena valoda.

  21. LAI GANA SPĒKA UN IZTURĪBAS VĒL DAUDZ PAVEIKT PAREIZAS LATVIEŠU VALODAS SAGLABĀŠANĀ !!! KĀ MANI KAITINA ŠĪ PAVIRŠĪBA GAN REKLĀMĀS, GAN PRESĒ (PAR INTERNETU NEIZTEIKŠOS – TUR JAU LAIKAM ,,DRIĶĒ” TIKAI TIE, KAS KAUT KĀ GRIB SEVI ,,APLIECINĀT” – KAUNS…), ARĪ PAREIZRUNA RADIO UN TV…VIENMĒR JAU IR ARĪ IZŅĒMUMI…LAI JAUKI SVĒTKI !!!

    • Nu, šī skolotāja jau tieši gremdē latviešu valodu! Stāsta, ka gramatika nav svarīga, līdz ar to arī veicina paviršību, rupjas kļūdas, “ka” vietā “kad” lietošanu utt.

  22. Skolotaja Vanaga (Andrushevica)!

    Man no Jums sava laika bija bail! Astoto klasi 1978. gada R6V atceros ar Jusu uzkliedzieniem klasei kas laikam jau naca par labu. Kas to zin, laikam ta tikkai var kaut ko iemacit.

  23. Paldies, Anita. Bet to nevar iestāstīt deputātiem, ministriem. Laikam viņi visi ir slimi, garīgi atpalikuši, bērnībā nav dabūjuši vitamīnus, MAZ GRĀMATU LASĪJUŠI VAI NEMAZ.

    Mūsu valstī tā ir neārstējama slimība baiļu sindroms. Laikam bērnībā baidīja, ka atnāks čigāns vai žīds un maisā aiznesīs, ja negulēsi mierīgi.

    • Un viņiem, šai varbūt pēdējai iebojāto ierērdņu paaudzei, laikam vēl kaulos un gēnos nosēdusies arī baidīšana pašu vai vecāku bērnībā ar draudiem ielikt “kritiku” padomju laiku pamatskolas sienas avīzē, personīgās lietas izskatīšanu pionieru pulciņa sanāksmē, sekojošām nepatikšanām vecākiem. Daži desmiti gadu jau tikai pagājuši kopš šīs atmosfēras. Slimīgi. To nevajadzētu vēl tagad kopēt.

Draugiem Facebook Twitter Google+