Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
24. februāris, 2016
Drukāt

Latviešu valoda vairs nav eksotika. Saruna ar profesori Magdalēni Hilmani (8)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Vestfālenes Vilhelma Minsteres universitātes profesore Magdalēne Hilmane

Vestfālenes Vilhelma Minsteres universitātes profesori Magdalēni Hilmani var noturēt par trimdas latvieti. Viņa ļoti labi runā latviski: izruna līdzīga tai, kādu dzirdam ārzemju tautiešu runā. M. Hilmanei ir doktora grāds baltu filoloģijā, jau daudzus gadus viņa māca latviešu valodu saviem tautiešiem. Nesen pēc Baltijas–Vācijas augstskolu biroja ielūguma viņa viesojās Rīgā.

 

I. Kuzmina: – Kā pati, būdama vāciete, savulaik nonācāt līdz latviešu valodas apguvei?

M. Hilmane: – Personisku iemeslu dēļ. Sākumā studēju slāvistiku, diezgan cītīgi mācījos krievu valodu. Tad apguvu arī serbu–horvātu valodu. Universitātē bija slāvu–baltu seminārs, kura bibliotēkā sāku strādāt, šo to palīdzēt. Tur strādāja bibliotekārs, kurš bija latvietis. Sagājām kopā un tā arī kopā palikām 25 gadus līdz pat viņa nāvei. Es tolaik mācījos arī ķīniešu valodu, bet ļoti nesekmīgi. Tad nu nolēmu to atmest un pievērsties latviešu valodai, kas likās kaut nedaudz vieglāka un tobrīd man arī bija noderīgāka. Vajadzēja kaut vai saprast, kas rakstīts uz dzīvesbiedra vārītā ievārījuma burciņām. (Smejas.) Mājās arī runājām latviski. Dzīvesbiedram jau bija ģimene – divi dēli – un viņi, protams, bija ieraduši mājās runāt latviski.

Tad nu sāku studēt baltistiku, un vēlāk man laimējās šajā jomā arī dabūt darbu universitātē. Arī mans dzīvesbiedrs tolaik mācīja citiem latviešu valodu.

– Tad jau latviešu valodas mācīšana vāciešiem jums bija ģimenes bizness!

– Absolūti! Jāteic, ka Baltistikas institūts Minsterē ir lielā mērā saistīts ar tiem latviešiem, kuri kara laikā bija nonākuši Vācijā. Kad latvieši devās prom uz Kanādu vai citurieni, viņi mēdza Vācijā atstāt grāmatas. Tā universitātē nonāca 73 latviešu dāvinātas grāmatas. Tās noderēja, kad deviņdesmitajos gados pieauga interese par Baltijas valstīm un universitātē nodibinājās atsevišķs Baltistikas institūts.

– Esat teikusi, ka pēdējos gados interese par baltu valodām Vācijā krietni sarukusi.

– Jā, zudusi tā eksotika, kas šīm valodām it kā piemita pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tagad Baltijas valstis vāciešu skatījumā kļuvušas tādas kā normālākas. Tāpēc mācīties šīs valodas vairs nešķiet tik graujoši interesanti. Arī no universitātes vadības institūtam vairs nav tāda atbalsta kā agrāk. Rektori mainās, arī augstskolas politika mainās. Agrāk universitātē varēja studēt tieši baltistiku, varēja arī iegūt maģistra grādu, pēc tam bakalaura grādu Austrumeiropas studijās. To ietvaros studenti apguva baltistiku un latviešu valodu. 15 gadus pēc kārtas uzņēmām 24 studentus intensīvajos latviešu valodas kursos. Tie notika desmit nedēļas, no kurām četras – tepat, Latvijā. To finansēja gan Vācijas valsts, gan Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts, gan arī Roberta Bosha fonds, Vācijas akadēmiskās apmaiņas dienests. Arī Latvija šo projektu atbalstīja.

Taču tagad Baltistikas institūtā esmu palikusi viena, Austrumeiropas studiju programma tiek slēgta, latviešu valodu mācu tikai tiem studentiem, kuri to izvēlas kā izvēles priekšmetu tā sauktajā C daļā. Taču tādu studentu ir ļoti maz. Iepriekšējā semestrī bija tikai kādi četri vai pieci. No kolēģiem dzirdu, ka ne tikai mūsu universitātē, bet arī citviet Vācijā un arī ārpus tās baltistikai ir grūti laiki. Vēji tagad pūš no citas puses un baltistika vairs nav aktuāla.

– Kādi ir tie vācieši, kuri mācās vai ir mācījušies latviešu valodu, – vienalga, vai tas būtu Austrumeiropas studiju ietvaros vai kā izvēles kursus, vai intensīvajos kursos?

– Iemesli, kāpēc viņi mācās latviešu valodu, ir visdažādākie. Daļa latviešu valodu apgūst, jo viņiem kāds draugs ir latvietis, citi uz Latviju grasās braukt studēt – vai nu tikai vienu semestri kā apmaiņas studenti, vai arī studēt te medicīnu. Ir jaunieši, kuri studē vēsturi, sevišķi interesējas par Baltijas valstīm, tāpēc latviešu valodas zināšanas viņiem šķiet nepieciešamas.

Tie, kuri mācījušies Minsteres universitātē latviešu valodu, pēc tam gājuši dažādus dzīves ceļus. Esam aptaujājuši intensīvo kursu beidzējus, lai noskaidrotu, kā tālāk viņi izmantojuši latviešu valodu. Daļa strādāja diplomātijā, daļa – biznesā, tostarp Latvijā. Viens puisis, piemēram, tolaik strādāja “Latvijas gāzē”. Cits bija devies uz Latviju, lai strādātu Gētes institūtā. Daudzi bija atraduši savā karjerā nišu, kurā izmantot latviešu valodu. Vācijā ir diezgan populāri studēt ekonomiku un apgūt arī kādu retāk zināmu valodu.

Dažkārt latviešu valodu nākuši mācīties arī veci cilvēki, jo universitāte piedāvā tādu iespēju – kopā ar studentiem apmeklēt dažādas lekcijas. Reiz, piemēram, latviešu valodu mācījās pat 80 gadus veca dāma, kura, šķiet, bija dzimusi Latvijā. Ļoti izdarīga un jauka kundzīte, kura nesa institūta darbiniekiem latviešu gaumē ceptus pīrāgus.

Savulaik uz intensīvajiem kursiem nāca baltvāciešu pēcteči, kuri šajās nodarbībās cerēja labāk saprast, kā savulaik Latvijā dzīvojuši viņu senči.

– Vai jūtat latviešu valodā vācu valodas ietekmi?

– Protams, vismaz daļa gramatikas noteikti ir salīdzināma, un tas latviešu valodu atšķir no lietuviešu valodas. Piemēram, pasīva formas latviešu un lietuviešu valodā nemaz nav līdzīgas. Šķiet, ka latvieši pārņēmuši vācu valodas pieeju.

Protu arī lietuviešu valodu, bet latviešu valodu apgūt man bija vieglāk. To gan saistu ar to, ka mājās runāju latviski. Latviešu valodu apguvu it kā dabiski, bet lietuviešu valoda man bija cītīgi jāmācās. Taču interesanti, ka tagad, kad pati mācu arī lietuviešu valodu, dažbrīd šķiet, ka citiem mācīt to ir vieglāk nekā latviešu valodu. Lietuviešu valoda ir loģiskāka, tās sistēma ir skaidrāka. Tā ir konsekventāka valoda, kamēr latviešu valodā dažkārt pietrūkst loģikas, pietrūkst pat gramatikas likuma. Dažkārt, kad man jautā, kāpēc latviešu valodā ir tā, varu atbildēt tikai – “tāpēc, ka tā ir”.

– Ar kādām vēl grūtībām studenti sastopas, kad apgūst latviešu valodu?

– Kad gribas viņus mocīt, tad jāliek pateikt “šaur­sliežu dzelzceļš” vai “šķiņķis”. Skaņas “š”, “ķ” vāciešiem ir ļoti grūti izrunāt. Bieži vien vācieši nesaprot, ka ir svarīgi atšķirīgi izrunāt “l” un “ļ”, tāpēc viņiem neizdodas pareizi pateikt “ļoti labi”. Vāciešiem šķiet arī neizprotami, kāpēc latviešu valodā vispār ir jāloka vārdi un kāpēc darbības vārdi tiek locīti dažādi. Un kā tas var būt, ka, piemēram, glāze, var būt gan “sava”, gan “mana”.

– Kas vācu sabiedrībai varētu būt interesants no latviešu literatūras?

– Tas ir ļoti grūts jautājums. Vācijā jaunatne arvien mazāk lasa grāmatas. Tajā pašā laikā grāmatu tirgus ir milzīgs un konkurence tajā ir ļoti liela. No latviešu valodas tulkotās grāmatas varētu iznākt, bet nelielās tirāžās. Domāju, ka vāciešiem varētu būt interesantas tās grāmatas, kurās aprakstīts, kā veicas latviešiem, kuri no Latvijas izceļo mūsdienās. Jo arī vācieši izceļo, piemēram, uz Austrāliju, tās problēmas, ar ko viņi saskaras, varētu būt līdzīgas.

Savukārt, piemēram, tautasdziesmas no latviešu uz vācu valodu ir pat neiespējami jēdzīgi iztulkot. Kad tās lasījām ar studentiem, skaidrojumi par to, ko kas nozīmē un kas ar ko domāts, aizņēma ļoti ilgu laiku. Tajā pašā laikā tieši latviešu folklora, jo sevišķi tautasdziesmas, ir tās, kas vācu studentus interesē visvairāk. Tas tāpēc, ka vācieši savu folkloru ir lielā mērā zaudējuši. Pēc Otrā pasaules kara folklora skaitījās kas nepieņemams, jo to savā propagandā bija izmantojis Hitlers. Tāpēc Vācijā bija ļoti slimīga attieksme: ja tev patīk folklora, tad tu esi aizdomīgs.

Institūtā nedaudz nodarbojos arī ar latviešu folkloras un literatūras izpēti, bet ļoti elementārā līmenī. Mana disertācija bija par folkloras tēmu, bet mani personīgi no latviešu literatūras ļoti uzrunā Aleksandrs Čaks. Dzeja kā tāda mani ne pārāk saista, bet Čaks gan. Patīk tas, kā dzejā viņš pauž cilvēku jūtas, emocijas.

– Kā bēgļiem, kuri nonāks Latvijā, varētu veikties ar latviešu valodas apguvi?

– Domāju, ka ļoti grūti, jo tā viņiem ir pilnīgi sveša valoda. Arī vācu valodas apguve iebraucējiem nav viegla. Tiem, kuri jau māk krievu valodu, latviešu valodu varētu būt vieglāk uztvert, jo strukturālā ziņā abas valodas ir samērā līdzīgas.

– Tātad arī krieviem, jūsuprāt, apgūt latviešu valodu ir vienkārši?

– Jā, vieglāk nekā vāciešiem. Vācieši latviešu valodu apgūst it kā taustoties, bet krieviem latviešu valodas sistēmai uzreiz vajadzētu būt diezgan skaidrai. Ja Latvijā dzīvojošie krievi nevar iemācīties latviešu valodu, tad jārunā par psiholoģiju, nevis par to, ka latviešu valoda būtu grūta. Tiem, kuri valodu nav iemācījušies, nav bijis tā psiholoģiskā klikšķa, kas liktu valodu apgūt.

– Vai Minsterē arī ieradušies daudz bēgļu?

– Minsterē, kur ir ap 300 000 iedzīvotāju, nu ir aptuveni 4500 bēgļu. Ļoti viņus nemana, ja vien nebrauc ar autobusiem, kuri kursē maršrutos, ko bieži izmanto bēgļi.

Jāteic, ka es pirmoreiz mūžā biju sajūsmā par kancleri Merkeli, kad viņa teica: mēs to varēsim, mēs spēsim uzņemt patvēruma meklētājus. Lai kādi notikumi pēc tam arī būtu bijuši, es uzskatu, ka tā bija pareiza nostāja. Jā, nav viegli, tas daudz no mums prasīs, taču mums tas jādara. Daudzi gan Merkeli neatbalsta, ir daudz protestu.

Es gan arī redzu, ka bēgļu ierašanās rada daudz problēmu. Piemēram, nav skaidrs, kā noritēs bēgļu integrācija sabiedrībā, kā mainīsies pati sabiedrība. Es arī biju šokā par Ķelnes notikumiem. Vācija līdz šim bijusi sievietēm diezgan droša vieta. Vai tiešām tas mainīsies?

Domāju, ka jāļauj bēgļiem strādāt. Tad gan valodu ātrāk iemācīsies, gan integrēsies. Dažkārt pusdienoju vjetnamiešu restorānā. Tā īpašnieki Vācijā dzīvo jau 25 gadus. Viņi ir pilnīgi integrējušies vācu vidē, taču nav kļuvuši par vāciešiem. Tas ir ļoti labs paraugs, un ceru, ka bēgļiem veiksies tāpat.

– Cik bieži esat Latvijā?

– Divreiz gadā. Reizi gadā braucu uz Latvijas Universitāti, bet vasarās – privāti apciemot draugus un dzīvesbiedra radus. Vienmēr patīk aizbraukt uz jūru. Liel­upē mana dzīvesbiedra ģimenei ir vasaras māja. Tā ir ideāla vieta atpūtai.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Maz ir pasaulē cilvēku, kas palīdz citām tautām saprast latviešu kultūru. Baltijas interdisciplināro studiju institūts Minsteres universitātē vairākus gadu desmitus bija nozīmīga vieta, kas palīdzēja būvēt tiltus starp valstīm un kultūrām. Te kā lektori viesojās arī daudzi zinātnieki no Latvijas, šie uzaicinājumi deva iespēju pastrādāt normālā bibliotēkā laikā, kad Latvijā daudzas no šīm grāmatām nebija pieejamas.

  2. Latvijā vajag krievvalodīgajiem palīdzēt tikt pie psiholoģiskā klikšķa, kas liktu latviešu valodu apgūt. Cieti.

  3. Papreparēja, pasmīkņāja. Paldies!

  4. Ne tikai eksotika pazūd, kā latvieši ar to apietas, arī pati valoda ir uz iznīcības ceļa

  5. Vai snobisms – uzskatīt pārējās valodas par eksotiku ?
    Kāpēc man būtu “maize” vietā jāsaka “das Brot”
    lai norādītu uz zināmo objektu ?

  6. “… Patīk tas, kā dzejā viņš pauž cilvēku jūtas, emocijas…”
    .
    Tomēr tantei nav pielecis, ka tas ir mākslas, tajā skaitā dzejas,
    pamats – emocijas !
    .
    Pasaulē tik drillē kvantitatīvo informāciju rajona avīželes
    līmenī un uzskata, ka tā ir māksla…

Draugiem Facebook Twitter Google+