Latvijas un Krievijas kopējais vēstures dokumentu krājums varētu iznākt 2015.gadā 1
Latvijas un Krievijas kopējais vēstures dokumentu krājums varētu iznākt 2015. gadā.
Laikā no 5. līdz 6. decembrim Maskavā notika Latvijas–Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas trešā sēde. Pēc komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētāja LU profesora Antonija Zundas stāstītā, tikšanās notikusi akadēmiski lietišķā atmosfērā, par spīti viedokļu un traktējumu dažādībai atsevišķos jautājumos. Zunda nenoliedza, ka nākotnē šīs viedokļu atšķirības tomēr var radīt problēmas.
Galvenais Maskavā apspriestais jautājums bija dokumentu krājuma ar provizorisko nosaukumu “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939″ sagatavošanas gaita. No Latvijas delegātiem ar ziņojumiem par dokumentu atlasi uzstājušies vēsturnieki Valters Ščerbinskis, Jānis Šiliņš, Juris Ciganovs; no Krievijas puses vēsturniece Jūlija Mihailova un Aleksandrs Šubins. Komisijas Krievijas puses sekretāre Jūlija Mihailova pavēstījusi, ka dokumentu apzināšanas un atlases process kopējam krājumam jau paveikts ”par 90%”.
Jāatgādina, ka dokumentu atlasi vienlaikus veic kā Latvijas, tā Krievijas vēsturnieki. Tā dokumentus par Kominternes darbību vāc Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta vadošais pētnieks Vadims Roginskis, bet dokumentus par abu valstu politiskajām attiecībām – doktors Šubins. Krievu vēsturnieki valodas barjeras dēļ strādā tikai Krievijas dokumentu krātuvēs.
Pagaidām pozitīvi risinās bieži daudzinātais jautājums par piekļuvi Krievijas arhīvu materiāliem. ”Man ir gandarījums, ka neviens no mūsu pētniekiem, kas komisijas darba ietvaros jau četras reizes strādājuši arhīvos Krievijā, nav sūdzējies, ka viņam arhīvos būtu bijušas kādas problēmas,” uzsvēra Zunda. Vēsturnieki strādājuši Krievijas Ārlietu ministrijas, Krievijas Federācijas Valsts arhīvā un Krievijas Sociālpolitiskās vēstures arhīvā (bijušajā PSRS kompartijas arhīvā). Daļa tur pasūtīto dokumentu kopiju jau atsūtītas uz Latviju, daļa vēl tiek gatavotas.
2014. gadā dokumentu atlases darbam būtu jānoslēdzas, taču komisijas līdzpriekšsēdētājs neslēpa, ka tālākā procesā var parādīties sarežģījumi: ”Tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet jutīgākais būs moments, kad sāksim ar Krievijas vēsturniekiem diskutēt, kuri no atlasītajiem dokumentiem krājumā liekami, kuri – ne. Krājumam vajadzētu būt pēc iespējas bagātākam ar oriģināliem dokumentiem.” Bažas profesorā radījis tas, ka Krievijas kolēģi savos referātos un publikācijās, kas skar attiecīgus dokumentus, nemana vai izliekas nemanām lietas un zemtekstus, kas latviešu vēsturniekiem šķiet skaidrāki par skaidriem. Piemēram, jau minētā vēstures doktore Mihailova, kas ir Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta Ziemeļeiropas un Baltijas vēstures centra pētniece, PSRS un Latvijas kultūras sakaros 20. – 30. gados nesaskata neko tādu, kas tos raksturotu kā padomju politiskās un ideoloģijas ietekmes izplatīšanas instrumentu. ”Tas nav tikai tā, ka ”atbrauca teātris”, ”atbrauca opera”. Mūsu acīs dokumenti, kurus viņi atraduši, liecina par šī politiskā aspekta klātbūtni. Bet viņi uzskata, ka mēs pārspīlējam,” skaidroja vēsturnieks. Līdzīga situācija ir ar Kominternes darbību raksturojošajiem materiāliem: ”Ja Maskavas arhīvā atrodam dokumentu, kas stāsta par to, kas Kominternes atsūtītam cilvēkam jādara Latvijā – jāiefiltrējas aizsargos, arodbiedrībās, partijās, lai grautu tās no iekšienes un destabilizētu iekārtu, tad tā arī jāraksta. Bet Krievijas kolēģiem šķiet, ka tas bijis kaut kas ”par sevi”, bet valdības politika atkal bijusi kas cits.” Tādiem dokumentiem, krājumam topot, būs jāraksta skaidrojoši komentāri. Tad var izrādīties, ka katra no pusēm tekstos saskata ko citu. Līdzīga situācija var veidoties ar krājuma priekšvārdu – iespējams, katra puse tam rakstīs savējo.
Maskavā tika noturēts arī zinātniskais kolokvijs, kas šoreiz bija veltīts tematam ”Pirmais pasaules karš, Krievijas impērijas sabrukums un neatkarīgās Latvijas valsts izveide”. Diskusijās pēc ziņojumu noklausīšanās parādījies, ka vismaz daļai Krievijas vēsturnieku ir tendence uztvert 1918. gada neatkarīgo Latvijas valsti nevis kā latviešu tautas vēlmju izpausmes rezultātu, bet gan kā ”vācu un Antantes durkļu balstītu” projektu, bet Kārli Ulmani par šo spēku ”marioneti”. Uz to nācies aizrādīt, ka bez latviešu tautas apņēmības un atbalsta valsts kristu tūdaļ pēc ”vācu un Antantes durkļu” izvākšanās.
6. decembrī, dienā, kad Maskavā notika Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas sēde, laikrakstā ”Rossijskaja gazeta” parādījās Krievijas līdzpriekšsēdētāja, akadēmiķa Aleksandra Čubarjana intervija, kurā tas pārmeta Baltijas valstīm vēstures politizāciju un kārtējo reizi uzsvēra, ka ”nekādas Baltijas ”okupācijas” no Padomju Savienības puses neesot bijis”. Čubarjans rakstā pavēsta, ka 1940. gada procesa raksturošanai lietojot jēdzienu ”iekļaušana” jeb ”aprīšana” – no britu ārlietu ministrijas toreiz lietotā ”absorbtion”. Akadēmiķa paziņojums gan tika sniegts saistībā ar ziņu par Okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas darba atsākšanos Latvijā, nevis attiecībā uz divpusējās vēsturnieku komisijas gaidāmo tikšanos. Antonijs Zunda piekrita, ka arī viņam šis Čubarjana paziņojums bijis nepatīkams, tomēr komisijas sēdē nekas tamlīdzīgs nav skanējis un Krievijas puses priekšsēdētājs ļoti pozitīvi izteicies gan par gaidāmo dokumentu krājumu, gan komisijas darbu.
Ceturtā Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas sanāksme notiks nākamgad Rīgā. Tajā tiks runāts par Latvijas un PSRS attiecībām Otrā pasaules kara periodā.
