Latvijā
Vēsture

Latviešu vīri un kuģi Somijas krastos0

Foto no grāmatas “Taistelu Suomenlahden ulkosaarista”

Otrā pasaules kara laikā daudzi agrāk Latvijai piederējuši kuģi gāja bojā Somu līcī – daļēji Somijas teritoriālajos ūdeņos. Tūkstošiem cilvēku zaudēja dzīvību. Kuģu komandās bieži bija latvieši. Somijā tajā laikā atradās arī latviešu karagūstekņi, kuru likteņi izvērtās dažādi.

1941. gada vasarā, Vācijas un Somijas armijām uzbrūkot austrumu virzienā, Padomju Savienība 250 tirdzniecības un kara kuģos sāka evakuēt Tallinu un savu karabāzi Hanko (Somija). Izmantoto kuģu skaitā bija arī tie, kurus 1940. gadā atņēma Latvijai. Vācija un Somija jau pirms kara sākšanās bija mīnējušas Somu līci, daļēji paralizējot jūras ceļu uz Ļeņiņgradu. Vairākiem kuģiem, kas evakuācijas gaitā augustā mazāk cieta no mīnām un uzlidojumiem, izdevās nokļūt līdz sēklim pie Sūrsāri (Hoglandes) salas, kura kopš Ziemas kara bija sarkanās armijas rīcībā. Kopumā uz šīs salas izglābās ap 6000 cilvēku.

Tallinas evakuācija

1941. gada 29. augustā par vācu bumbvedēju upuri kļuva transportkuģis “Kalpaks”. Tas nogrima uz austrumiem no salas. Dzīvību zaudēja 1100 cilvēku, no kuriem 700 bija ievainoti karavīri. “Kalpaka” kapteinis E. Veinbergs guva nopietnus ievainojumus.

Tāds pats liktenis tajā pašā dienā piemeklēja “Ati Kronvaldu”. Pēc bombardēšanas tas nogrima pie Lavansāri (Moščnij) salas. Nav zināms, cik liels skaits evakuējamo gāja bojā. Vēl tajā dienā bumba nogremdēja kapteiņa Kunstberga vadīto “Ausmu”, kas devās projām no Tallinas. Kuģis veda 1200 evakuējamos no Paldisku karabāzes. Viņu liktenis nav zināms.

Tajā dienā no Sūrsāri uz Tallinu devās arī “Sigulda”. Kuģis uzbrauca mīnai, turklāt divreiz kļuva par gaisa uzbrukuma mērķi, līdz griezās atpakaļ uz Sūrsāri bāku, kur nogrima. Tad par uzbrukuma upuri kļuva transportkuģis “Skrunda”. Divus tūkstošus cilvēku izdevās izglābt – daļu nogādāja Sūrsāri, pārējos padomju flotes bāzē Kronštatē. Pēc tam komanda kuģi nogremdēja.

Lietuviešu tvaikonim “Šiauliai” izdevās nokļūt līdz Sūrsāri sēklim, un tas palika tur. Ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” konvojā veda prom no Tallinas padomju drošības dienesta darbiniekus. Bijušais neatkarīgās Latvijas flotes lepnums uzbrauca mīnai un nogrima 28. augustā. Čekisti palika dzīvi.

Pārējie kopš 1941. gada jūnija nogrimušie latviešu kuģi bija “Vienība”, “Astra”, “Banga”, “Everita” (1500 cilvēku liktenis nav zināms), “Krimulda”, “Imanta”, “Rasma”, “Lāčplēsis” (ledlauzis, ko nogremdēja torpēda), “Bārtava” (kapteinis Eglītis aizgāja bojā), “Kondors” un “Skauts”. “Rasma”, kas transportēja lidmašīnas, vispirms uzsēdās uz sēkļa. Pēc nedēļas to nogremdēja vācu torpēda. “Everitu” apzināti nogremdēja pie Pērnavas, lai vraks traucētu iebraukšanu ostā.

Bojātos kuģus “Everolanda” un “Turaida” aizvilka remontā uz Ļeņingradu. Kara apstākļos visu padomju pārņemto kuģu nosaukumi bija aizkrāsoti un aizstāti numuriem.

Hanko pussalas karabāzē 1941. gada rudenī atradās 21 000 sarkanarmiešu. Padomju armijas ģenerālštābs deva pavēli tos evakuēt. Mīnu dēļ tika zaudēti daudzi kuģi. Bojā gāja simtiem cilvēku. Pēdējais evakuācijas kuģis “Josifs Staļins” uzbrauca četrām mīnām, turklāt eksplodēja uz kuģa vestā munīcija. Viens no kuģiem, kas nogrima pie Hanko, bija Latvijas karaflotes agrākais flagmanis “Virsaitis”. Tas aiznesa sev līdzi dzelmē 237 vīrus. Līdz ar to bija gājuši bojā abi kuģi, kam bija saistība ar Somijas un Latvijas savstarpējiem sakariem.

Ar “Krišjāni Valdemāru” karakuģa “Virsaitis” pavadībā 1926. gada vasarā valsts vizītē Somijā ieradās Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Toreiz kuģis miglā nomaldījās, turklāt “Virsaitis” pie Helsinkiem uzskrēja sēklī.

Bēgšana uz Somiju

Viens no Latvijas tvaikoņiem, ko PSRS bija pārņēmusi kopā ar komandu, bija “Ilga”. 1941. gada rudenī “Ilgu” nosūtīja no Tallinas uz Lādogas ezeru, taču komanda sagūstīja sešus līdzi braucošos krievus un devās uz ezera ziemeļu krastu, kas bija somu armijas rokās. Somi pamanīja kuģi aptuveni 25 kilometru attālumā. Somu brigādes komandieris pavēlēja artilērijai uz to šaut. Leitnants Tauno Nurmela, vēlākais valodnieks un akadēmiķis, atteicās. Notika ass strīds starp viņu un piedzērušo pulkvedi. Strīds ilga, līdz somi pamanīja, ka kuģis pacēlis balto karogu. Karavīri brīnījās par “lepnā dzelzs kuģa” parādīšanos Lādogas krastā. Uz klāja somus sagaidīja kapteinis Aleksandrs Dundurs, kurš prata vāciski.

Kapteinis atdeva gūstekņus un kravu – pārtiku, ieročus, munīciju, apģērbu. Dundurs bijis satriekts par haosu, kāds evakuācijas laikā valdīja Tallinā. Komanda pēc trim nedēļām drīkstēja atgriezties vācu ieņemtajā Latvijā (padomju varas laikā viņiem piesprieda bargus sodus). “Ilga” kara laikā kalpoja somu flotē.

Uz Lietuvas “Kretingas bija latviešu komanda, kas arī plānoja bēgt uz Somiju. “Kretinga” transportēja no Igaunijas cilvēkus, lidmašīnas un pārtiku. Brīdī, kad 14. augustā daļa komandas centās glābt divu grimstošu kuģu ļaudis, otrais stūrmanis un divi matroži mazā laiviņā aizbēga uz Somijas krastu. Nākamajā dienā gāja bojā arī “Kretinga”.

Kurinātāju, kurš bija rosinājis stūrēt kuģi uz Somiju, pēc ierašanās Ļeņingradā arestēja. Bēgļi, kas nonāca Somijā, sīki izstāstīja, ko redzējuši Tallinas un Ļeņingradas ostās un dokos, kādos uzdevumos piedalījušies. Viņi stāstīja, ka Ļeņingradā katru dienu pārvedot igauņu vīrus karadienesta vecumā; tie esot uz “visiem” kuģiem.

Īpašie baltieši

Nav zināms precīzs skaits to latviešu, kas bija karojuši sarkanajā armijā un pēc tam nonākuši somu gūstā. Somi bijušo Baltijas valstu pilsoņus kvalificēja par “baltiešiem”. 1942. gadā somi nodibināja latviešu karagūstekņu nometni Austrumkarēlijā, kuras frontē tie bija sagūstīti. Latviešus sagūstīja arī iekarotajā Hanko karabāzē, kur viņi atradās darba dienestā. Somu vēsturnieki noskaidrojuši vismaz 107 tādus gūstekņus latviešus. Vismaz 88 no tiem atdeva Vācijas militārās izlūkošanas dienesta “Abwehr” rīcībā.

Dokumentos redzams, ka divus latviešus nošāva Somijā, acīmredzot apsūdzot spiegošanā, bet vairāk nekā desmit nomira no bada un slimībām. Somija vāciešiem izdeva kopumā 2369 padomju karagūstekņus, no kuriem ceturtā daļa jeb 581 bija no Baltijas. Nodoms bija sūtīt visus baltiešu gūstekņus uz Baltiju. Pretim vāciešiem lūdza dot karagūstekņus somus.

Daudzi baltieši bija gatavi sadarbībai. 1941. gadā Somijas ģenerālštābs atzina, ka pret igauņiem un latviešiem “nevar izturēties kā pret parastiem karagūstekņiem, bet viņi ir īpašā situācijā”. Viņus tomēr izvietoja nometnēs līdz ar citiem karagūstekņiem. 1942. gada 1. janvārī lielāko daļu gūstā kritušo latviešu Tallinā nodeva vācu rokās.

Starp gūstekņiem bija trīs Baltijas ebreji, kurus vācieši tūlīt nogalināja. Daudzus citus baltiešus atbrīvoja un nosūtīja darba dienestā. Domājams, daļa pievienojās vācu armijai. Mājās atgriezās tikai retais. 1942. gada rudenī Somija atkal izdeva baltiešus. Tie nonāca karagūstekņu nometnē Valkā (“Stalag 351”).

Vācu drošības dienesti pirmām kārtām interesējās par virsniekiem, komisāriem, poļitrukiem un ebrejiem. Šādu cilvēku liktenis nebija apskaužams. 520 no karagūstekņiem somi atdeva tieši Gestapo. Starp šīm personām nebija latviešu.

Viena no pazīstamākajām izdotajām civilpersonām bija ebrejs Eliass Kopelovskis – turīgs, Latvijā dzimis koktirgotājs. Somu slepenpolicija viņu uzskatīja par komunistu. 1942. gada novembrī Kopelovski nosūtīja uz Tallinu. Viņš nomira Aušvicas nometnē. Šī gada jūnijā Latvijas ebreja Kopelovska piemiņai pie Helsinku viesnīcas, kur viņš reiz apmeties, bruģī ielika piemiņas akmeni “Stolperstein”.

Pazīstama ir arī 1896. gadā Dobelē dzimusī padomju spiegu grupas vadītāja Marija Emma Šūle. Viņu tāpat izdeva vāciešiem 1942. gadā. Šūle bija izcietusi piespriesto sodu Somijā, kad viņu kuģī aizveda uz Tallinu. Šūles mūžs noslēdzās Aušvicā.

Interesants gadījums ir karagūsteknis “K-1524” jeb 1916. gadā dzimušais mežzinis, karavīrs Vadims Dambergs. Pratināšanā viņš stāstīja par tēvu Ernestu Dambergu un kā kontaktpersonu nosauca E. Damberga kundzi Brakšķu pagasta Abomenēs. Acīmredzot viņš bija literāta Valdemāra Damberga radinieks, varbūt brāļadēls, iespējams, pat dēls. Literāts Dambergs kara beigās devās bēgļu gaitās, dzīvoja Kopenhāgenā un nomira 1960. gadā.

Vadimam Dambergam caur Vācijas un Somijas Sarkanā Krusta organizācijām no Latvijas gūstekņu nometnē pienāca paciņas un vēstules, kā arī jautājumi par viņa atrašanās vietu: vai viņš izdots vācu rokās? 1942. gada maijā somi jau bija sagatavojuši izdošanas dokumentus, taču gūstekņa sliktā veselības stāvokļa dēļ – viņš atradās kara hospitālī – procedūru atlika. Vadima Damberga vārda nav nākamajās baltiešu grupās, taču viņam joprojām sūtīja vēstules un paciņas.

Voldemārs Dambergs no “Ostlandes Mītavas apriņķa”, kurš uzdevās par gūstekņa tēvu, no Līvbērzes pagasta Abomenēm 1943. gadā meklēja savu dēlu. Tātad sarakstē un karagūstekņa kartītē šai personai bija dažādi tēvavārdi. Varbūt par gūstekņa tēvu uzdevās kāds cits? Bet varbūt gūsteknis uzdeva citu tēva vārdu? PSRS Aizsardzības ministrijas dokumentos var atrast ziņu, ka 1945. gadā kāds Vadims Dambergs atbrīvots no gūsta.

Ir vēl kāda kara epizode, kas saistīta ar latviešiem. 1942. gadā somi Austrumkarēlijā nodibināja izlūku skolu, kurā apmācīja aģentus iesūtīšanai Padomju Savienībā. NKVD uzzināja par šo skolu un uzdeva to iznīcināt partizānu vienībai. Slēpotāju vienībā bija 50 vīru. Pēc somu ziņām, to vadījis “latvietis Villi Jurtsens” (Vilis Jurcēns, krita 1943. gadā), labs slēpotājs un bokseris. Arī izlūku skolā uzzināja par gaidāmo uzbrukumu.

Cik zināms, partizāni devās uzbrukumā 1943. gada martā, taču izlūku skola tajā laikā jau bija pārcelta uz citu vietu.

LA.lv