Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

Latvietim jābūt Latvijā

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Klusajā Adventa laikā Naudiņu savrupmāja pie pašas Valmieras robežas ir gaiša, mājīga un ik stūrītis liek apjaust Ziemassvētku brīnuma tuvošanos. Sniegoto mieru sargā netālais meža ieloks, bet pagalmā mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs ik rītu pavada un vakaros sagaida ģimeni. Tas viegli noplīvo kā glāstīdams, kā svētīdams mājās pārnākuša latvieša ceļu.

 

Esam ciemos pie Saeimas deputāta, “Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” biedra Romāna Naudiņa, viņa sievas Santas un četrgadīgā dēlēna Roberta (attēlā). Taču vilsies tie, kuri raksta turpinājumā domā sagaidīt politiskus saukļus, atskaites par paveikto un nākotnes solījumus. Romāns pat nepiemin deputāta statusu un nelielās ar paveikto. Viņš mīl savu Latviju, savu Valmieru un nekad nenoticēs pasakai par “tāltālo laimīgo zemi”. Kā uzņēmējs un kā deputāts, kā dēls, vīrs un tēvs viņš to ir atradis tepat. Jo latvietim jābūt Latvijā – tāds ir pats galvenais bauslis!

 

Čiekuru miljonu pavēlnieks

Jau vairākus gadus Romānam ir savdabīgs un ļoti veiksmīgs bizness, kura pamatā ir… čiekuri. Visparastākie, no mūsu pašu eglēm, priedēm un lapeglēm ievāktie, reizumis arī citur pasaulē augušie. Vajag tikai pacelt no zemes dabas doto, notīrīt gružus, mākslinieciski salikt kopā aplī, sirds formā, statiskā piramīdā vai vēl citādi. Šajā klāstā dominē dažāda lieluma Adventa vainagi, bet netrūkst arī suvenīru. Kā tie top, stāsta Romāns Naudiņš, uzņēmējs, SIA “Baltijas floristika” īpašnieks:

– Gadā jāsavāc ap desmit miljoniem čiekuru. Citādi nevar – ja reiz ražojam Latvijā, tad no Latvijas produktiem. Vainagu gatavošana notiek pēc manām skicēm, jo floristika arī pašam ir viens no vaļaspriekiem, darbs sākas veselu gadu pirms kārtējā Adventa laika. Kad čiekuri ieguluši vainagos un citos rotājumos, tos pārdodu sadarbības partneriem Vācijā.

Lai viņi jau laikus var iepazīties ar mūsu piedāvājumu un izvēlēties interesantāko, tur ik gadu izdodam katalogu. Eksportējamo vainagu daudzums ir iespaidīgs: pērn tie bija simts tūkstoši, šogad ir vairāk, vēl jāpieskaita citu formu rotājumi. Biznesa partneriem patīk gan latviešu kvalitatīvais izpildījums, gan tas, ka izmantoti tikai dabas materiāli, gan pievilcīgā cena, gan tas, ka naudu par preci varam arī pagaidīt, ja tas nepieciešams. Savukārt mums sadarbībā ar vāciešiem ļoti būtisks ir viņu ieguldījums reklāmas tirgū, tam pateicoties, pircēji mūsu produktu novērtē atzinīgāk.

Līdz ar ierastajiem klasiskajiem vainagiem katru gadu piedāvājumā ir arī kāds neparastāks risinājums. Piemēram, šogad Romāns izdomājis, ka akcentam vajag izmantot bērza tāsis – to baltums un čiekuru brūnums lieliski sader ar baltām svecēm, pārsteidzot ar vienkāršību un atturīgu eleganci. Reizēm, kad uznāk iedvesma, viņš ļaujas fantāzijas lidojumam: izveido detaļas, safotografē un bildes aizsūta sadarbības partneriem. Lielākoties pēc šādām fotosesijām saņemta pozitīva atbilde un jaunumu var ieviest ražošanā. Interesanti un radoši ir strādāt, ja pasūtījumā lūgts izpildīt ko ļoti specifisku: – Mums ir iespēja strādāt ar 40 veidu čiekuriem no visā pasaulē augošiem skujkokiem. Visvairāk, protams, izmantojam mūsu pašu egļu un priežu čiekurus, bet dažkārt klientiem ir arī ļoti ekskluzīvas vēlmes. Tad mums vainagu vai dekoru izgatavošanai atsūta tādus čiekurus, ka paši labu laiku apbrīnojam šo savdabīgo skaistumu.

 

Citādā ikdiena
Naudins_9553

Adventa vainagu ražotne atrodas Strenčos, gaišās un plašās, par Eiropas naudu izremontētās telpās. Darba process saprotamu iemeslu dēļ ir noslēpums, tādēļ nošpikot neko daudz nevar. Sarežģītu iekārtu un darbgaldu arī nav, jo amata pamatam pietiek ar veiklām rokām, māk­sliniecisko piesitienu un prāvu galdu. Istabās smaržo pēc siena, sveķiem, līmes un gruzduma, jo čiekuru pirmapstrāde notiek kaltē. Noliktavas telpa patlaban gandrīz tukša, taču vēl pirms pāris mēnešiem tā līdz griestiem bija pilna ar kastēm, kurās gatavā produkcija vesta uz Vāciju, Nīderlandi, Austriju, Šveici, Dāniju, Franciju, Beļģiju.

Atkarībā no pasūtītāja vēlmes Adventa vainagus var arī dažādi izdaiļot – kā brošu pie atloka piespraužot izžāvētus ziedus un augļus no eksotiskām zemēm vai tepat Valmieras un Strenču dārzos augušas zeltainas salmenītes, baltās sūnas, kastaņus, ozolzīles, pat dārza pupiņas.

Kā izdevies čiekurus pārvērst eksporta precē? Romāns atceras pirmsākumus: – Pats jau sen veidoju Adventa vainagus ģimenei, šie darbiņi sakrājušies, tā teikt, vēsturei. Žēl izmest, jo pie katra veidošanas taču piedomāts Arī aspekts, ka ar floristiku kā vaļasprieku esmu kopā teju pusi sava mūža, mudināja paraudzīties šā biznesa virzienā. Pēc profesijas esmu policists. Strādāju, vajadzēja uzturēt ģimeni, taču, kā zināms, šajā nozarē amata alga nav tas stiprākais finansiālais pamats, tāpēc papildus darbojos apsardzē, autoskolā, līdz secināju, ka jāpievēršas uzņēmējdarbībai. Man agri vajadzēja iemācīties naudu pelnīt, jo mamma mūs ar māsu audzināja viena. Kopš padsmitnieka vecuma esmu braucis veikt dažādus darbus pie saimniekiem Vācijā. Vienubrīd atcerējos, cik interesanti bija strādāt par pārdevēju Vācijā floristikas veikalā.

Ceļa sākums uz savu uzņēmumu nebija viegls, jo māksla nav saražot. Māksla ir būt tirgū. Lai noturētos, īpašniekam jābūt neatlaidīgam, ļoti precīzam un komunikablam. Meklējot jaunus biznesa partnerus, Romāns pirms tam vienmēr izpēta, kas konkrētajai vietai raksturīgs, kas tur ir skaists un ievērojams: – Ja es spēju runāt ne tikai par tirgus iespējām un peļņu, bet arī par sadzīvisko, interesēties par citas zemes iedzīvotāju tradīcijām, es kļūstu interesantāks arī kā biznesa partneris. Tikai ar saukli “Pērc no manis, es saražošu, cik tev vajag!” vien nevar noslēgt veiksmīgus uzņēmējdarbības līgumus.

Kopumā šādi knifiņi varbūt ir nosaucami par veiksmes stāstu – spriež Romāns. Savukārt izdošanos jau kā reālu faktu pierāda skaitļi. Protams, salīdzinot ar citiem uzņēmējiem, kaut vai ar maizes cepējiem, “Baltijas floristikas” apgrozījums nav liels – ap 400 tūkstošiem eiro gadā, taču tas ir pilnīgi pieņemams tik mazai un mobilai firmai:

– Mēs visu laiku esam strādājuši vienmērīgi, pat nedaudz ar peļņu. Manuprāt, arī tas ir nozīmīgi, ja es varu dot darbu vairākiem desmitiem cilvēku un reizē pierādīt: tas ir tas, kas Latvijai vajadzīgs – mazu nišas produktu ražošana un iespēja nopelnīt.

Sākumā visu darījis pats: gatavojis Adventa vainagus, krāvis mašīnā, braucis uz Vāciju un piedāvājis savu preci veikaliem. Neatlaidības rezultāts ir vairāk nekā četri tūkstoši klientu, kuri Eiropas valstu veikalos tirgo SIA “Baltijas floristika” produkciju.

Nevar nepieminēt vēl kādu ļoti nozīmīgu, pat cēlsirdīgu aspektu, proti, Romāns dod darbu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām: – Es zinu, ko cilvēkam nozīmē būt invalīda krēslā, savulaik tajā nonāca mana vecmāmiņa. Taču šie cilvēki grib un var strādāt, un mums, veselajiem, vajag darīt visu, lai viņi justos noderīgi. Patlaban “Baltijas floristikā” strādā daudz invalīdu – gatavo mīkstās rotaļlietas, ada zeķes, auž prievītes, audzē un kaltē floristikā izmantojamus augus.

 

Ir iespēja? Izmanto to!

Naudins_9561Valmierietis ir gandarīts, ka no mežā paceltas, nevienam nevajadzīgas mantas izdevies uztaisīt eksportpreci. Vēl vairāk – viņš uzskata, ka Latvijā šai ziņā ir milzīgas iespējas. Protams, ja vien ir cilvēki, kuri paši grib rosīties: – Esmu pārliecināts, ka mūsu valsts ir viena no veiksmīgākajām vietām, kur veidot savu individuālo biznesu. Pietiek papētīt milzīgo Eiropas tirgu un, varu saderēt, ir iespējams atrast atbilstošu nišu, radīt jaunu, interesantu uzņēmumu. Konkurences tikpat kā nav.

Kāpēc tad šīs iespējas izmanto tikai retais? Ir vēl viena puse – intereses trūkums, nogaidīšana, cerība, ka kāds cits visu nokārtos, ieliks tieši rokās… Kā piemēru Romāns Naudiņš min šogad maijā kopā ar Vācijas vēstniecību Valmierā rīkoto Vācijas dienu. Bija plaša kultūras pro­gramma un dažādi informatīvi pasākumi, semināri un prezentācijas Valmieras izglītības ie­stādēs. Arī Vidzemes augstskolā bija plānots seminārs par to, kā uzsākt biznesu no nulles, kā apgūt eksporta tirgu: – Gribēju dalīties pieredzē, taču ieradās… viens students! Lieki stāstīt, cik nepatīkami pārsteigts bija Vācijas vēstnieka vietnieks. Tātad lielai daļai Latvijas jauniešu nekas tāds neinteresē. Galvenais – dabūt diplomu, un, savā specialitātē darbu neatrodot, lamāt valdību, pārmest par atbalsta trūkumu… Jā, deputātus un valdību mēs ievēlam, taču valsts mums ir jāveido visiem kopā! Daudzviet ārzemēs man nācies secināt, ka cilvēki tur ir uzņēmīgāki, strādīgāki, erudītāki, precīzāki. Latvijai pagaidām kaut kā no tā visa pietrūkst un veicināt pozitīvas izmaiņas droši vien ir pagrūti. Pat mūsu valsts augstākajā likumdevējā Saeimā ir tikai trīs uzņēmēji, turpretī Vācijas parlamentā – puse no visiem deputātiem. Mazā un vidējā biznesa attīstību pie mums noteikti kavē darbaspēka nodoklis. Ja valdība un deputāti pieņems drosmīgu lēmumu to pazemināt, paies daži gadi, un uzņēmējdarbība Latvijā attīstīsies par vienu no konkurētspējīgākajām Eiropā.

 

 

 

Kāds tevi ļoti mīl…

Līdztekus eksportam Romāna Naudiņa vārds saistīts arī ar pašmāju zīmolu Love Latvia. Tie ir suvenīru veikaliņi “Narvesen” tirgotavās, ziedu veikalos, Rīgas tirdzniecības centros, Latvijas pašvaldību tūrisma informācijas centros. Lielāko daļu šo suvenīru dizainējusi viņa dzīvesbiedre Santa.

Viena no produktu līnijām paredzēta tiem, kuri uz laiku dodas projām no Latvijas vai arī vēlas aizvest dāvanu ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem, piemēram, lācīti ar uzrakstu “Kāds tevi Latvijā ļoti mīl” – tam jau ir talismana, nevis parastas spēļmantiņas vērtība.

– Tas ir pierādījums, ka, kopā strādājot, no mazām lietām varam radīt ko lielu. Protams, var pārmest, ka mūsu zīmols nav valsts valodā, taču pircēji gandrīz simtprocentīgi ir ārvalstu tūristi. Reizē ar šiem Latvijas suvenīriem viņiem atgādinām, ka ir Latvija, Rīga, Turaida, Valmiera, Rīgas Doms, Latvijas Nacionālā opera, latviešu tautas tērpi, rudens, vasara, un daudz kas cits, – saka Romāns.

Jāpiebilst, ka līdz gada beigām Rīgā, “Galerijā Centrs” un “Origo” izvietotajos veikalos “Love Latvia” var iegādāties suvenīrus no labdarības portāla Ziedot.lv jaunās kolekcijas. Nopērkot nozīmīti, aproci, magnētiņu, atslēgu piekariņu vai kādu citu šīs kolekcijas lietiņu, viens lats ir ziedots labdarībai.

 

Dzimtas spēks

Santa ir rīdziniece, ar Romānu iepazinusies Valmierā pirms gadiem desmit un gluži liktenīgi: – Ar draudzeni atbraucām uz Valmieru un nevarējām atrast kādu ielu. Pajautājām vienam smukam puisim… Tas bija un jo­projām ir mans Romāns.

Abu dzīvesbiedru lolojums ir Roberts, kurš nācis pasaulē ļoti nozīmīgā datumā – 18. novembrī, Latvijas 90. gadadienā. Kaut gan liela daļa ikdienas Santai, tāpat Romānam paiet Rīgā, viņi dzīvo Valmierā. Santa pajoko, ka padarīt vīru par rīdzinieku noteikti neizdošoties nekad.

– Mans liktenis tik cieši savijies ar Valmieru, ka nav ne domas par dzīvošanu kur citur, – uzsver Romāns. – Taču radu raksti man ir raibu raibie.

Naudiņi – manas mammas līnija – ir sena, kupla latviešu zemnieku dzimta ar saknēm Zemgalē, Skaistkalnē. Nav gājis secen izsūtījums uz Sibīriju, dzimtas vīri karojuši gan latviešu leģionā, gan sarkanajā armijā. Kad vectēvs par pretpadomju darbību nokļuva apcietinājumā, latviskais uzvārds Naudiņš pārveidots par Naudišu.

Es tagad pētu dzimtas vēsturi, diemžēl daudz ko vairs nav iespējams uzzināt. Nav, kam pajautāt. Tie, kuri piedzīvoja represijas, baidījās, tāpēc palicējiem atstājuši ļoti maz informācijas. Savukārt pa mana tēva līniju ir kārtīgs mistrs: vectēvs azerbaidžānis, vecmamma – no Irānas. Pašlaik arī viņi dzīvo Valmierā. Azerbaidžānā man ir daudz radu, ļoti vēlos turp kaut kad aizbraukt. Mans tēvs dzīvo Smoļenskā, mamma Valmierā. Ģimenē nolēmām, ka man būs latviešu uzvārds – Naudiņš, lai nestu tālāk dzimtas vārdu, bet manai māsai no tēva mantotais azerbaidžāņu – Ibragimova.

 

Gaidot rītdienu

Gada izskaņa ir vēlējumu laiks, reizē starts jaunam cēlienam. Santa un Romāns vienā balsī lūdz, lai cilvēkos mazinātos negatīvisms. Daudzi neprot vai negrib lepoties ar savu zemi, ar savu Latviju. – Radio, televīzija, avīzes – gandrīz neviens no plašsaziņas līdzekļiem neuzsver labo, visi sāk ar sliktajām ziņām. Tas iespaido cilvēkus, mudina neticēt valdībai, valstij, galu galā pašiem sev, – saka Romāns Naudiņš. Viņš, protams, nedomā, ka būtu jāklusē par noziegumiem, dažādiem pārkāpumiem, taču negācijām vajag likt pretī pozitīvo informāciju. Stāstīt par veiksmēm uzņēmējdarbībā, par strādīgiem cilvēkiem jebkurā jomā. Dzīvē visam vajag līdzsvaru. Un pozitīvais noteikti apēdīs negatīvo. Gaisma uzvarēs tumsu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+