Latvietis – atkailinošā TV spogulī 0
Latvieši ir dusmīgi. Latvieši ir apvainojušies. Latvieši taisnojas. Ārzemnieki ir priecīgi, pateicīgi, laimīgi. Tā ir lielākā atšķirība, kas uzreiz pamanāma, LTV1 vērojot divus latviskuma meklējumu projektus – “Būt latvietim” un “Latvietis. Paralēlās pasaules”.
Divi neatkarīgo producentu raidījumi piedāvā skatu no malas – uz latviešiem ārvalstīs, kas veidots no viņu pašu stāstiem. Tas izvēršas par spoguļattēlu, kurā godīgi un skaidri ieraugāmi dažādi latviešu projām būšanas scenāriji.
Tomēr viena pasaule
“Latvietis. Paralēlās pasaules” aiz mazliet banāla nosaukuma paslēpis ļoti interesantu ideju. Visu pavasari katrā raidījumā varējām iepazīt vienu varoni ārzemnieku, kas iedzīvojies Latvijā, un vienu latvieti, kas uz palikšanu apmeties konkrētā ārzemnieka valstī. Paralēli saliktie stāsti par dzīvi te un tur vēstīti, pārsvarā rādot dzīvi un sadzīvi. Producentes Ilzes Lasmanes-Brožes veidotais un Jāņa Strapcāna pieteiktais projekts, kurā katram varonim ir līdzvērtīgi apstākļi, parāda pasaules viengabalainību. Lai kur cilvēki apmestos, viņi meklē piederības izjūtu, draugus, iespēju piepildīt savu dzīvi. Tas vienlīdz lieliski izdodas citvalstniekiem Latvijā un latviešiem citās valstīs. Ar skatienu, kurā nav definētas dažādas prasības Latvijas iedzīvotājiem un ārzemniekiem, raidījums pārvar līdzīgu projektu provinciālismu, proti, tas neliek Latviju pasaules centrā, bet skatās uz mūsu valsti kā daļu no līdzīgas un atšķirīgas pasaules. Raidījuma veidotāju iepriekš veiktā darba nopietnību apliecina atrastie cilvēki – izvēlētais raidījuma varoņu saraksts necieš no “sen jau redzēti” baumu portālos vai dzeltenajā presē.
Mierīgie stāsti, kas atbild uz jautājumiem – kāpēc es te esmu –, ļauj iedziļināties, ieraudzīt šaubas, procesus. Iedzīvošanās ir lēna un grūta, prieku veido mazi notikumi, katrā valstī ir garš priekšrocību saraksts un dažas svarīgas lietas, kā pietrūkst.
“Latvietis. Paralēlās pasaules” iepazīstina ar cilvēkiem, kam ir ko teikt par savu dzīvi. Barbara Gaile, māksliniece ar ārēji parastu, bet unikālu dzīvi Parīzē. Norvēģis Martins Stīreruds, kas studē medicīnu Rīgā un atvēris šeit kafejnīcu. Vēl citi, katrs neparasts, nezināms. Ar viņiem gribas iepazīties, viņu stāsti parāda arī pasaules procesus, kuri aiznes cilvēkus uz dažādām zemēm. Raidījuma varoņi runā par vērtībām, kas veido viņu dzīvi. Tā ir saruna, kādas līdz šim pietrūcis.
Iestrēguši pa vidu – atgriezties vai palikt
Garo raidījumu sēriju “Būt latvietim”, kura autorība pieder producentu grupai “S.A.F. Pakalpojumi”, veido dažos iepriekšējos gados un pavisam nesen notikušas sarunas ar cilvēkiem dažādās valstīs. Te rodamas gan vēsturiskas atkāpes, gan neparasti likteņi un neseno aizbraucēju domas. Piemēram, jau agrāk redzētais raidījums par latvietēm, kas pieņēmušas musulmanismu, nesen veidotais stāsts par jaunajām māmiņām, kas cita citu atbalsta un satiekas, saruna ar Vācijā dzīvojošo aktieri Gundaru Āboliņu. Arī šo raidījumu varoņi ir dažādi, bet viņi visi cenšas atbildēt uz jautājumiem par savu tagadējo dzīves vietu ārpus Latvijas, par valodu, par iespējamo atgriešanos.
Trīs vienkārši jautājumi, bet kā skatītāji pretī saņemam tik daudz emociju, apsūdzību, taisnošanās. To jau minēju pašā sākumā. Bet izjūtu sarakstā ir arī prieks par pieredzi, savas izvēles skaidrošana (kā autodarbnīcas darbiniekam, kam “Latvija ir miskaste”), mēģinājumi stāstīt, ka te jau viss tāpat, dzīve ir parasta gan Latvijā, gan Īrijā (kā jaunajām māmiņām), centieni uzsvērt ciešanas Latvijā un upura loma (kā uzņēmējam, kam bija grūti uzturēt ģimeni un kas tagad ir dusmīgs, kad kāds viņu vērtē kā laimes meklētāju bez pienākumiem pret valsti). Daži varoņi jau domās it kā sarunājas, it kā iebilst tiem, kas, iespējams, kritizēs viņu izvēles.
Daļa raidījumu veidoti pēc ziņās nereti atrodamas konkurēšanas shēmas – kurš ir labāks, kas ir labāk – būt aizbraukušam un nevēlēties atgriezties vai kas cits? Tāpēc, iespējams, skatā uz Latviju ir daudz dusmu. Tās saderas ar ilgām pēc jūras un meža, latviešu rasola ēšana ikdienā sadzīvo ar nepatiku un aizvainojumu pret valsti, kura tiek vainota gan lidmašīnu biļešu cenu dārdzībā Ziemassvētkos (hallo, atrodiet valsti, kur svētku datumos lidot ir lēti!), gan turēta aizdomās, ka pa īstam nevēlas cilvēkus atpakaļ, “mūs Latvijā gaida tikai vecāki”.
Par godu raidījuma veidotāju neatlaidībai jāsaka, ka atrasto varoņu dažādība palīdz labāk saprast cilvēkus un iemeslus pamest Latviju. Raidījumā nav pretjautājumu, analīzes, pretrunu skaidrošanas, gandrīz nav citu stāstītāju. Bet paši varoņi runā arī par pretrunīgo – par bērniem, kuri nerunā un nerunās latviski, par pusaudžiem, kam Latvija neko nenozīmē. Tajā pietrūkst sarunas par vērtībām. Ir daudz detaļu, ir situācijas ilustrācija, vērtības laužas pašas, bet tās tiek apietas ar vienkāršām frāzēm.
Aizbraukušie un palikušie
Šie raidījumi iezīmē pasauli, kas jau ir mainījusies. Tajos nav Latvijai savulaik piederējuši cilvēki, kas kaut kur domā doties. Patīkamie ļaudis no TV formātiem ir iedzīvojušies, viņiem ir stabila pieredze un ir nācies pieņemt sevi svešās zemēs. Tā ir milzu grupa, kurai ir kāda saikne ar Latviju, bet uz viņiem vairs nevar skatīties caur vienkāršotām brillēm, kurās vārdi “valoda” un “atgriešanās/neatgriešanās” nosaka visu. Tā ir pasaule, kurā vecie stereotipi, ka Latvijā viss ir slikti, bet citās valstīs arī sliktais ir labāks, nedarbojas. Šī pasaule ir sarežģītāka, tā ir mainīga un ļoti reāla. Tajā grūti izteikt arī pierastos pārmetumus par pašlabuma meklētājiem.
Gribu uzslavēt raidījuma autorus par drosmi uzrunāt, parādīt, jautāt. Par šiem tematiem runāt ir sāpīgi abām pusēm. Un nākamais projekts varētu būt tāds, kurā kāds no Lielbritānijas, Vācijas vai Īrijas brauc uz Latviju un jautā, kāpēc jūs šeit vēl dzīvojat, ja jums ir iespēja aizbraukt. Jo stāsti par aizbraucējiem ir sasnieguši kādu savu vienādo jautājumu un līdzīgo atbilžu robežu. Tajos pietrūkst palicēju, par kuriem runā un kurus sev nemitīgi pretstata aizbraucēji. Uzmanību būtu vērts pievērst ne tikai darītājiem ārzemniekiem – francūzim, kas mīl Latviju, un norvēģim, kas aicina nečīkstēt, bet darīt un atklāti runā par savu augstprātību, kad nevēlējās mācīties valodu. Te ir vēl citi cilvēki, kuriem vajadzētu pajautāt, kāpēc jūs vēl runājat latviski, ja, ārvalstu uzņēmumā strādājot, sen jau domājat angļu valodā. Kāpēc nebraucat prom, ja citur ir vieglāk un labāk. Mani interesē šīs atbildes ar piebildi, ka tajās vajadzētu izlaist frāzes par patriotismu, bet rādīt detaļas un to sarežģītību, ko prasa palikšana. Vai tā ir pietiekami saprasta?
