Sports
Hokejs

Latvietis attīsta hokeju Ķīnā 0

Foto no Raita Pilsētnieka arhīva

Raitim Pilsētniekam pirms gada piezvanīja no Kontinentālās hokeja līgas biroja – ķīnieši gatavojas spēlēt KHL, vai varēsi viņiem palīdzēt sagatavoties sezonai? Augusta sākumā Raitis, kurš savulaik strādāja Rīgas “Dinamo” un Prāgas “Lev” menedžmentā, ieradās Pekinā, domājot, ka tas būs trīs mēnešu projekts. Šobrīd viņš Ķīnas hokejā ir līdz ausīm.

“Divas nedēļas pēc manas ierašanās notika sapulce, kurā piedalījās visi kluba “Kuņluņ Red Star” vadītāji, runāja ķīniski, un beigās asistente man iztulkoja – no šodienas tu esi sporta direktora vietnieks, atbildi par visām arēnām, organizatorisko un arī sportisko pusi. Bez jautājumiem, vai es to gribu, bez nosacījumiem. Gandrīz kā ar rīkojumu. Arī sporta direktors bija pārsteigts, ka tagad viņam būšu vietnieks,” atceras Raitis Pilsētnieks. “Projekts attīstījās ļoti strauji – pirms gada runājām par vienu KHL komandu, šobrīd ir jau desmit sporta vienības. Manā atbildībā ir Jaunatnes hokeja līgas (MHL) komanda “Kuņluņ Red Star Junior”, Ķīnas U-18 un U-20 izlase, kā arī projekts Kanādā – U-18 un U-20 komandas, kurās mēs iesaistām Kanādas ķīniešus. Izskatās, ka būs jāpārņem arī komanda Krievijas augstākajā līgā un lielā izlase. Skaitos ģenerālmenedžeris, bet drīzāk esmu ģenerāldirektors, 
Pekinas komandā, kura spēlē KHL, šobrīd darbojos tikai pastarpināti.”

Tātad esi viens no tiem, kam jāsagatavo Ķīnas hokejs ziemas olimpiskajām spēlēm 2022. gadā Pekinā?

Tas ir lielais mērķis, kāpēc šis projekts radās, un šobrīd esmu tajā līdz ausīm. Man mājās radinieki smejas – sūtu video no Ķīnas televīzijas, kur mani intervē par to, kā attīstīt hokeju viņu valstī. Savā ziņā tas ir kosmoss. Visu jūliju MHL komanda trenējās Rīgā un Liepājā, ieradās augstākā vadība, izrādīju viņiem, kāda mums infrastruktūra, un ķīnieši teica, ka tagad saprot, kāpēc mana darba kultūra ir tāda, kāda ir. Viņiem atveras acis, ka var darīt citādi, foršāk.

Ieradies tur, kur hokeja būtībā nebija, turklāt vēl austrumos. Bez sirmiem matiem laikam neiztikt.

Man ir sajūta, ka gada laikā esmu izdzīvojis četrus piecus gadus (nopūšas). Pirmais mēnesis bija – izturi vai neizturi, gulēju trīs četras stundas diennaktī. Pie miera devos ap pieciem no rīta, kad Latvijā manējie laidās miegā, teicām viens otram ar labu nakti. Bet jau pēc trim stundām bija jābūt augšā. Cilvēkam saki – atnes ripas, bet viņš nezina, kas tas ir. Mācīju čalīšiem, kā reklāmas pauzē jāslido laukumā un jātīra ledus. Viņiem ļoti labi atstrādāta ir copy-paste (kopēšanas) funkcija, bet nav iluzorās domāšanas, kad pašam kaut kas jāizspriež. Parādu, kā jādara, – perfekti atkārtos. Angliski nesaprot, rādu ar pirkstiem. Piecas stundas pirms pirmās spēles ledus mašīnas vadītājs kaut ko saputroja, dzirksteles pa gaisu – ar nažiem aizurbies līdz betonam… Un tā uz katra stūra. To visu kompensēja plašais vēriens un apziņa, ka esi liela sastāvdaļa lielā procesā. Latvijā Rīgas “Dinamo” velk kaut kā, bet tur ir grandiozas investīcijas. Viss notiek milzīgā tempā un apjomos, jo plāns ir turpmāko piecu gadu laikā katru gadu uz slidām uzlikt simttūkstoš bērnu. Iedomājies, kas par tirgu. Viņi nevis slēdz līgumu ar ekipējuma ražotājiem, bet nopērk rūpnīcu, un tur jau būs peļņa. Arēnas būvē. Mēs esam pārņēmuši arī Ķīnas hokeja federāciju, un tiklīdz tev ir izlases šiltīte, sponsoru nauda nav problēma. Ķīnā izlases spēlētājs nozīmē – superzvaigzne. Privātais sports kā bizness tur neeksistē, griesti ir izlase.

Daži ķīnieši, kuri spēlē lielajā KHL komandā un izlasē, Ķīnā ir kā Lebrons Džeimss ASV?

Tieši tā. Jao Mins ir Dievs, bet citu NBA spēlējošo ķīnieti, kurš atteica izlasei, iznīcināja – principā tāds neeksistē, neviens par viņu neraksta. Hokejā līdzīgi, visi grib izlasē, vecāki jebkādiem veidiem cenšas tajā iedabūt savus bērnus, un ar to ļoti bieži saskaros – aicina pusdienās, piedāvā apmaksāt atvaļinājumu jebkurā vietā. Tā tur pieņemts, nākas lauzt šo sistēmu. Atklāta piedāvājuma ņemt naudu nav bijis, bet mājieni ir ļoti skaidri. Taču es gribu šo lietu paveikt godīgi un vērienīgi. Esmu ļoti pateicīgs Visaugstajam, ka radusies iespēja strādāt Ķīnā.

Latvijā nevienam sporta veidam naudas nav tik daudz, cik vajadzētu, bet Ķīnā – ko gribi, to vari izdarīt?

Nauda nav problēma, tomēr ķīnieši to ļoti skaita. Tiem, kuri daudz nopelnījuši, galvās ir baigie datori. Pie mūsu lielā bosa bieži eju ar budžeta lietām, ko esmu licis kopā nedēļu vai mēnesi. Stāstu, pēc 15 minūtēm viņš, izurbies cauri septiņām formulām, teic, ka nesaprot, kā es pie tā cipara esmu ticis. Reizēm strīdas par grašiem – ripas apdruka maksā 1,40 vai 1,42 eiro, bet tajā pašā laikā zaudē miljonu tikai tāpēc, ka izdarīja pa savam, lai gan tu saki, ka tā nebūs pareizi. Par to var sacepties, redzu, ka lēmums būs aplams, taču ne vienmēr viņi klausa, ir ļoti pašpietiekami – uzskata, ka zina pat tad, ja nezina.

Vai nebija grūti pierast, ka tagad tomēr nav jātaupa visur, kur vien vari ietaupīt?

Pērngad cauri organizācijai izgāja daudz cilvēku, jo nāca ar domu – te jau kaudze naudas, nav jātaupa. Ķīnieši arī nesaprata, par ko vajag maksāt un par ko nevajag. Es esmu sistēmas cilvēks, man viss ir konkrēti sakārtots, un ķīnieši to ļoti novērtē, jo paši tā nemāk, viņiem bizness ir haotisks, viss bal
stīts uz emocijām, sarunām. Domāju, ka esmu ietaupījis vairāk, nekā viņi domāja, ka var ietaupīt.

Jūs tagad mēnesi trenējaties Latvijā. Kādās viesnīcās dzīvojat?

Labās viesnīcās. Tādu apstākļu kā mums nav nevienai MHL komandai, sākot ar ekipējumu un beidzot ar treneriem un personālu. Galvenais treneris, divi asistenti, vārtsargu treneris, fiziskās sagatavotības treneris, ārsts, divi masieri, ekipējuma menedžeris, servisa cilvēks, komandas menedžeris un asistents. Domāju, ka mums organizatoriskajā ziņā ir KHL komandas līmenis. Vienīgā atšķirība, ka lidosim nevis ar čarteriem, bet gan parastajos reisos. Hokejists, kurš mums pievienojās no Maskavas “CSKA” jaunatnes sistēmas, teica, ka tādi apstākļi sapņos nav rādījušies. Spēlētājiem maksājam no 300 līdz 1000 ASV dolāriem mēnesī.

Ja Ķīnas hokejā katru gadu ieplūdīs simttūkstoš bērnu, vajadzēs daudz treneru. Latviešus neesi aicinājis?

Kad sakārtosim sistēmu un ar vārdu treneris tur sapratīs to pašu, ko hokeja valstīs, tad aicināšu. Man vismaz pāris reizes nedēļā zvana mūsu treneri un grib pievienoties, viņus arī ņemtu pretī ar atplestām rokām, naudu nopelnītu, bet šobrīd būtu kauns vest, jo tā būtu vergošana, nevis hokeja trenēšana. Strādātu no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā – kā individuālie treneri. Man ofiss ir arēnā, un gada laikā neesmu redzējis nevienu komandas treniņu, tur notiek tikai individuālais darbs. Tur var būt tā, ka uz ledus ir 17 spēlētāji un 17 treneri.

Tu droši vien esi gājis pie…

Pie psihologa? (Smejas.)

Pie kāda augstāka bosa un teicis – mainām pieeju, jādara citādi.

Esam runājuši, un agrāk vai vēlāk tas notiks, bet, kā jau teicu, Ķīnā visi ļoti labi māk skaitīt naudu. Hokejs ir padarīts par ekskluzīvu sportu, trenējas ļoti turīgu vecāku bērni, īpaši 
Pekinā. Gatavi īrēt visu ledu, maksāt naudu trenerim un teikt, lai viņš uz bērnu auro, sit un dara jebko, lai tikai slidotu. Sajūta ir tāda – ja ar manu bērnu strādās individuāli, tad viņš būs Sidnijs Krosbijs.

Tātad doma vismaz ir, ka būs hokejists.

Doma ir, bet cilvēkiem pilnīgi citāda mentalitāte. Mēs ar Maiku Kīnenu sēdējām un runājām, pēc trešās vīna glāzes nonācām pie versijas, ka tas saistīts ar bērnu limitu. Agrāk ģimenē drīkstēja būt tikai viens bērns, tagad – divi, bet vairākas paaudzes augušas tā, ka nav ar citiem jādalās, viss tikai man. Kāpēc Ķīnai ir sasniegumi individuālajos sporta veidos? Tāpēc, ka strādā ar vienu un izspiež tik, cik var izspiest. Vienu no miljona atrod. No komandām nekā nav, vien volejbols kaut cik. Hokeja laukumā uzliekot piecus spēlētājus, viņi spēlē pa vienam, piespēli neatdos. Jāmaina filozofija, jo šobrīd bērnam nav prieka par hokeju, viņus tur klapē, bērni raud. Es savu bērnu nekad dzīvē… nevis nelaistu, viņš nemaz neietu. Bet tur viss no varas pozīcijas – tev jāiet un jādara. Ja nedarīsi, iedos ar nūju pa ķiveri. Strauji lauzt to nevar.

Ieminējies par psihologu – esi gājis?

Nē, bet trīs vai četras reizes biju sakravājis čemodānus, lai dotos mājās. Tu ar zināmu pieredzi ierodies vietā, kur par hokeju neko nezina, un domā, ka tevi klausīs. Tomēr neklausa. Smagi, maizes garoza tur daudz biezāka nekā citur. Nesūdzos, bet droši vien daudzi nevarētu izturēt. Uzaicināju pāris latviešu čaļu – fiziskās sagatavotības treneri Arni Ritenieku, menedžeri Renāru Freibergu. Viņi teikuši – ja manis nebūtu priekšā, tad jau sen būtu mājās. Baigo krampīti vajag, īpaši sākumā, jo tagad jau esmu apradis ar sistēmu. Tiku cauri bez psihologiem un alkohola (smejas).

Vai “Kuņluņ Red Star” hokejisti pirmajā sezonā izjuta to haosu, kam vismaz sākumā bija jāiet cauri?

Viņi to izjuta visu sezonu, jo Ķīnā haoss ir konstants stāvoklis, piemēram, divas stundas pirms komandas ielidošanas tiek nomainīta transporta kompānija, kuras darbinieki nezina, ko darīt. Mūsējie ierodas, autobusa nav, izrādās, viņi izdomājuši – stāvvieta lidostā dārga, jums jāiet tur – bet tie attālumi jau nav kā Rīgas lidostā. Neviens no tiem cilvēkiem dzīvē nav redzējis, ar kādu bagāžu ielido hokeja komanda. Tā bija visu gadu, un hokejistam, kas aizvadīja sezonu Pekinā, tagad arī Čerepoveca vairs nešķitīs bēdu ieleja. Nē, citādi jau apstākļi bija ideāli – visa komanda visu sezonu dzīvoja piecu zvaigžņu viesnīcā, turpat blakus numuri ģimenēm, kurā arī viss nodrošināts, algas vienmēr laikā. Bet jāspēj sadzīvot ar tām blakus lietām, un ne visi to spēj.

Raitis Pilsētnieks 

Dzimis: 1979. gada 29. martā Rīgā.

Izglītība: Latvijas Universitāte, vadībzinības.

Nodarbošanās: iesaistīts Ķīnas hokeja attīstībā.

Iepriekš strādājis: “Rīga 2000”, Rīgas “Dinamo”, Prāgas “Lev”.

Ģimene: Ralfa (15) un Aleksas (13) tēvs.

Vaļasprieki: medības, kaitbords.

LA.lv