Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. jūnijs, 2014
Drukāt

Eduards Berklavs – no fanātiska komunista līdz Latvijas valsts atjaunotājam (14)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Svētdien, 15. jūnijā, apritēs 100 gadi, kopš dzimis Eduards Berklavs (1914 – 2004) – nacionālkomunists un viens no atmodas laika simboliem, pieskaitāms 20. gadsimta izcilāko latviešu politiķu plejādei. Šovakar Kara muzejā gaidāms arī ievērojamajam vīram veltīts svinīgs pasākums un izstādes atklāšana.

“Berklavs ir vienīgais bijušās Latvijas kompartijas nomenklatūras loceklis, kam bijusi drosme un varēšana (..), kā arī nelokāma griba neatlaidīgi turpināt cīņu par Latvijas patiesās neatkarības atjaunošanu,” 1993. gadā Zviedrijā rakstīja trimdas publicists un vēsturnieks, Eduarda Berklava draugs Uldis Ģērmanis. Tobrīd viens no 50. gadu latviešu nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem jau vairāk bija pazīstams kā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājs un priekšsēdētājs, gados vecākais Augstākās padomes deputāts. Viņa līdzgaitnieks Voldemārs Kārlis Markuss Okupācijas muzejā nesen sarīkotajā atmiņu vakarā atcerējās, ka līdz 80. gadiem daudzi nemaz nezinājuši, ka Maskavas un vietējo Latvijas ortodoksālo komunistu 1959. gadā gāztais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks vispār ir dzīvs. Berklava vārds šķita kā leģenda. Klīda baumas, ka viņš trimdā miris. Patiesībā pēc padzīšanas no amatiem un Latvijas, pēc pārcelšanas uz Vladimiru par apgabala kinofikācijas pārvaldes priekšnieku, Berklavs 1968. gadā bija atgriezies dzimtenē. Protams, viņam bija liegta sabiedriskā darbība un garantēta čekas uzmanība. Arī Rīgas Elektromašīnu rūpnīcas strādnieki zināja, kas ir šis vīrs, kurš gaida pensijas gadus viņu rūpnīcā.

Par labāku dzīvi


Eduarda Berklava bērnība pagāja Kuldīgā un tās apkaimē. Dzīve bija skarba un nabadzīga. No tā arī pievēršanās pagrīdes kustībai, Centrālcietums un Kalnciema akmeņlauztuves. Kinooperators Raits Valters, kam iznācis tikties ar Berklavu atmodas gados, stāsta, ka šis vīrs nekad nav slēpis, ka cietis no “Ulmaņa Latvijas”, bet gribējis Latviju vērst labāku, būdams kompartijā. Tas bija paradokss: cīnīties par latviešu tiesībām pārliecināta komunista statusā. 1940. gada jūlijā okupācijas varas norīkotais sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus Latvijas Darba jaunatnes savienības centrālkomitejas pārstāvi Berklavu ieceļ par pilnvarnieku Latvijas skautu un gaidu organizācijās – faktiski par šo biedrību likvidatoru. Naivais, bet dedzīgais ideālists mudina piedalīties 1940. gada 15. – 16. gada jūlija “vēlēšanās” un balsot par “Darba tautas bloka platformu”, uzstājas “darba jaunatnes” mītiņos un radiofonā; viņa referātus pirmajās lappusēs publicē padomiskie preses izdevumi. Berklavs tolaik paziņo: “Daudzus gadus Latvijas jaunatne smaka fašisma verdzībā. (..) Tagad, pateicoties varenai sarkanai armijai, kritusi fašisma vara.” Viņš kļūst par komjaunatnes centrālkomitejas locekli un Latvijas PSR komjaunatnes organizācijas dibināšanas kongresā 15. augustā sēž prezidijā līdzās Augustam Kirhenšteinam. Augusta beigās Berklavs Latvijas delegācijas sastāvā brauc uz Maskavu, lai piedalītos PSRS komjaunatnes organizāciju sanāksmē. Protams, viņš ir tikai marionete, kaut vēl to neapzinās. Viņš kritizē skolotājus, ka tie izturoties pārāk pasīvi pret jaunās padomju varas cildināšanu, tomēr zīmīgi, ka jaunais censonis pie katras izdevības nedaudzina Staļina vārdu, kā to tolaik pieprot daudzi viņa līdzgaitnieki. 1941. gadā Rīgas Proletāriešu rajona komjaunatnes sekretārs saņēma no kompartijas komitejas rīkojumu 14. jūnija naktij sagādāt noteiktu skaitu kravas automašīnu. Berklavs nezināja, kādiem mērķiem. “Pēc tam jau tas atklājās, un tā bija lieta, kas viņu grauza,” 80. gadu beigas atceras kinooperators Raits Valters, kam ar Berklavu bijusi saskarsme atmodas gados. Tomēr bijušais komunistu funkcionārs atrada drosmi atzīt kļūdas. Valters spriež, ka tieši atklātība bijusi viena no īpašībām, kamdēļ 1988. gadā tauta Berklavam uzgavilēja. Viņš pierādīja, ka “spēj pārvērsties no komunista par nacionālistu”.

Tomēr savu Otrā pasaules kara darbību latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk korpusā, augsta ranga politdarbinieka statusā Berklavs apiet pat memuāros “Zināt un neaizmirst”. Vēsturnieks Ritvars Jansons norāda, ka, no otras puses, šādā statusā viņam bija visas iespējas izvairīties no frontes, taču Berklavs to nedarīja; saņēma kaujas apbalvojumus un karu beidza kā latviešu gvardes strēlnieku korpusa majors. 1946. gadā viņu ievēl par Latvijas komjaunatnes centrālkomitejas pirmo sekretāru.

Sods par valodu


Eduarda Berklava personību neviens vēsturnieks nav analizējis. Kad viņa apziņā iestājās lūzums?

Kurā brīdī Berklavs saprata, ka atrašanās PSRS Latvijai nozīmē pārkrievošanos un latviešu nacionālās identitātes bojāeju? Didzis Liepiņš, Berklava 90. gadu sākuma uzticības persona sakaros ar Uldi Ģērmani, izstudējot ap 800 viņa 50. – 60. gados sievai rakstīto vēstuļu, lēš, ka, spriežot pēc tām, opozīcija krievu impērismam sākusi parādīties ap 1955. gadu: “Berklavs bija fanātisks komunisma sekotājs, bet komunisms bija tikai aizsegs lielkrievu šovinistu ideoloģijai. To Berklavs laikā, kad Latviju okupēja, neapjēdza. Viņš to apjēdza pakāpeniski. Bet palika latviešu patriots gan tad, gan arī vēlāk.” Tāpat Ritvars Jansons lēš, ka atskārsme varējusi nākt 50. gadu beigās. 1959. gada 25. februāra “Rīgas Balsī” parādījās Berklava raksts “Saruna no sirds”, kurā viņš mudināja latviešus stāties komunistiskajā partijā. “Manuprāt, lūzums bija tad. Latviešu procents kompartijā bija niecīgs, tā ap 30%. Berklavs saprata brīža kritiskumu – ja kompartijā nebūs latviešu, arī viņa politikai nebūs jēgas; krievu vairākums partijā viņu samīs, kā tas arī notika,” uzskata vēsturnieks.

Jāpiebilst, ka līdz 1958./1959. gadam, kad kā Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks viņš centās apturēt pārspīlēto Latvijas industrializāciju, kuras virsmērķis bija Latvijas pārkrievošana ar pastiprinātas sveštautiešu migrācijas palīdzību, Berklavs tautā nemaz nebija populārs. Atzinību viņš guva tieši ar to, ka uzstājās par latviešu valodas dominanci, ar to, ko 1972. gada trimdas avīzē “Laiks” bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš nosauca par “minimālo latviešu nacionālās dzīves saglabāšanas programmu”. Tomēr nacionālkomunistu darbība nekādā veidā nebija saistīta ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Maskavas izpratnē gan pat mērenie nacionālkomunisti šķita “buržuāziskie nacionālisti”. Vēsturnieks Jansons spriež, ka nacionālkomunistu liktenis izšķīries ne 1959. gadā, bet jau 1956. gadā līdz ar Ungārijas sacelšanās apspiešanu, kad PSRS kompartijas vadība Budapeštas notikumu ietekmē pieņēma lēmumus par “nacionālo pretpadomju izpausmju” apkarošanu nacionālajās republikās un vietējo komunistu “nepareizo” nacionālo politiku. Tā paša gada 6. decembrī Berklavs un viņa domubiedri bija panākuši Latvijas kompartijas centrālkomitejas lēmumu “Par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem”. Saskaņā ar to visiem partijas un valsts iestāžu darbiniekiem Latvijas PSR divu gadu laikā klājās apgūt latviešu valodu.

LNNK “zīmols”


Berklavs2_6Bijušais LNNK politiķis Aleksandrs Kiršteins Berklava dzīvi dala trīs posmos: kreisais naivums, kad šķitis, ka jāceļ sociālā taisnīguma valsts; ilūziju periods, kad tiek nodibināta Latvijas PSR un Berklavs ar lielu entuziasmu ķeras pie praktiskā darba, kā šķita, latviešu tautas labā. Trešais periods pēc 60. gadu “atsitiena” bija cīņa par neatkarīgas valsts atjaunošanu. Tomēr pa starpu vēl ir slavenā “17 latviešu komunistu vēstule”, ko Berklavs uzrakstīja 1971. gadā, bet nākamajā tā caur Zviedriju nonāca Rietumos, izraisot plašu rezonansi. Sakārtotais, izsmeļošais vēstījums par patieso situāciju Latvijā, par rusifikāciju un šausminošajiem migrācijas apjomiem apceļoja ap simt preses izdevumu 14 valstīs. Interesanti, ka VDK tā arī neizdevās atklāt vēstules autoru. Rietumos uzskatīja, ka to sarakstījuši latviešu nacionālkomunisti. Arī čekistiem bija aizdomas, tomēr pierādīt to nevarēja. Vēstules atbalstītāji bija Berklavam uzticami cilvēki, starp kuriem čekas informatori neatradās. Taču pieredzējušā vīra noskaņojumu, viņa rakstītās vēstules latviešu inteliģences pārstāvjiem VDK bija ievērojusi, un 1974. gadā Berklavu no kompartijas izslēdza.

Agrākais pārliecinātais komunists vienā domubiedru grupā ar Gunāru Astru? To grūti iedomāties, tomēr, pateicoties Ingrīdai Titavai, 1988. gada februārī tas notika. Operators Raits Valters pat nofilmējis atturīgo Astras un Berklava tikšanos Titavu dzīvoklī, kur klāt bija arī citi viņu loka aktīvisti, kas vēlāk jūlijā veidoja LNNK. Tā bija Berklava atgriešanās politikā, kur viņa loma izrādījās daudz nozīmīgāka nekā padomju gados. Viņš bija “viens no nedaudziem aktīviem politiķiem, kas pazīst un atceras agrāko neatkarīgo Latviju, kas zina, ko nozīmē dzīvot faktiski neatkarīgā valstī”, atzinis Uldis Ģērmanis. Berklavs bija ne tikai pirmais LNNK priekšsēdētājs un tās “zīmols”, viņš izrādījās viens no pieredzējušākajiem, aktīvākajiem, izlēmīgākajiem tā laika politiķiem, kas skaidri apzinājās mērķi un neļāva arī citiem no tā novirzīties. Berklavs un LNNK, pēc viņa paša vārdiem, mēdza samiernieciskākos LTF valdes locekļus “viegli ieštaukāt”. Viņa vadītā LNNK spieda uz LTF, lai tā ieņemtu radikālāku, konsekventāku pozīciju neatkarības jautājumā. Lavierēšana, gatavība meklēt kompromisus ar visiem un par visu pilnīgi principiālās lietās, tādās kā latviešu valodas lietošana un pilsonība, Berklavam bija sveša. Viņš pārāk labi zināja šo lietu cenu, tāpēc mūža nogalē auga neizpratne par Latvijas politikā notiekošo.

Varaskāre, īpaši no varas necienīgu cilvēku puses, šķelšanās interešu grupās, politiķu populisms, godīguma un veselā saprāta trūkums, korupcija mulsināja un sarūgtināja Berklavu. Par viņu pašu vēsturnieks Ritvars Jansons saka: “Berklavam, arī 5. Saeimā nonākot, bija skaidrs, ka “nelipa pie rokām”. Viņam nebija vēlmes iedzīvoties. Nav nekādu pazīmju, ka arī padomju laikā viņš būtu bijis uz mantu un savu labumu, sava dienesta stāvokļa izmantošanu orientēts kā vairākums padomju nomenklatūras. Tas cilvēkiem patika.”

Viedokļi


Laikabiedri par Eduardu Berklavu


Einārs Cilinskis, viens no agrīnajiem LNNK biedriem, deputāta Berklava palīgs Saeimā: “Berklavs ļoti rūpīgi raudzījās uz organizatorisko darbu, lai viss būtu izdarīts un kārtībā. Bija ļoti godīgs un necieta, ka citi tādi nebija. Tas arī lielā mērā bija iemesls viņa vēlākajai aiziešanai no aktīvās politikas. Kad juta, ka pilnīga godīguma vairs nav, viņš to nespēja nedz īsti pieņemt, nedz pamatot. Tāpēc pagāja nost. Izšķirošos brīžos pastāvēja uz savu taisnību un nekad nebaidījās.”

Pedagoģijas doktore Anta Rudzīte, Berklavu ģimenes draudzene: “Viņš atstāja ļoti gaišu priekšstatu par sevi. Likās kā latvisko vērtību iemiesojums visaugstākajā pakāpē. Viņš bija ļoti patiess un tiešs cilvēku vērtējumos. Pats uzskatīja, ka nav diplomāts, un lielā mērā tā arī bija, kaut zināmas tāda veida iezīmes viņam piemita.”

Juris Dobelis, viens no LNNK izveidotājiem: “Berklavs savu domu vairākkārtīgi pārliecinoši atkārtoja. Tā kā nagliņas dzina sienā. Viņš bija viens no retajiem, kurš tad, kad sāka runāt par abstraktām cilvēktiesībām, iebilda: kāpēc mēs šeit, Latvijā, runājam par visādu tautu cilvēktiesībām, bet kāpēc nerunājam par latviešu tiesībām, kāpēc tik maz runājam par to, kā latvietis jūtas savā valstī?”

Voldemārs Kārlis Markuss, atmodas gadu aktīvists: “Kad Berklavam kā LNNK vadītājam vajadzēja paust viedokli, viņš vienmēr visiem zvanīja uz mājām un jautāja: kāds tev būtu viedoklis par šo tēmu, lai varētu uztaisīt kopīgo paziņojumu, kas atbilstu visu valdes locekļu viedoklim. Ar visiem runāja, pirms pieņēma lēmumu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. Jā, savtīgo avantūristu ņirgāšanās par cilvēkiem – ideālistiem būtu jāpārtrauc un latviešu izpratne par savas dzīves jēgu jāatjauno, jo termins „ideāls” jau pēc definīcijas „ir augstākais mērķis, uz kuru cilvēkam tiekties”. Nu tad saglabāsim šo mērķi!

  2. Kāds jocīgs vārds – nacionālkomunists. Tādi ir tikai latviešiem, lai attaisnotu savu pelēko cilvēciņu nedarbus. Berklavs bija tipisks pelēkais karjerists. Ja tāds nebūtu, tad latvieši par viņu neinteresētos, jo interesējās tikai par pelēkajiem latviešiem, bet nevis personībām – gudriem un talantīgiem cilvēkiem, kuri parasti idejiski ir konsekventi, bet nevis idioti-nacionālkuministi. Ko tikai latvietis neizdomā, lai atgādinātu par savu dumjību.

  3. Ir tādi “idejas” cilvēki, kas stāv un krīt par kādu ideju. Ideālisti, kas iet pāri cilvēku līķiem. Tādi bija Markss un Ļeņins, kas sacerēja utopiskas teorijas, kuru realizācija prasīja miljoniem cilvēku dzīvību. Berklavs bija viņu domubiedrs un šo ideju realizētājs. Labi, ka viņš laikā atjēdzās un sāka kritiski vērtēt sev apkārt notiekošo. Bet ļaunums jau bija nodarīts, Latvijā pilnā sparā notika rusifikācija un miljonu cilvēku prāti ar masveida propagandas palīdzību bija saindēti ar šīm “pareizajām” idejām. Sekas mūsu postpadomju sabiedrībā nekur vēl nav pazudušas un to mēs uzskatāmi redzam Ukrainā.

  4. Jā,” kāpēc mēs šeit Latvijā, runājam par visādu tautu tiesībām, bet tik maz runājam par latviešu tiesībām un par to, kā latvietis jūtas savā valstī?” Vai tas šodien neskan tikpat aktuāli kā toreiz, godātie politiķi un žurnālistu kungi? Par Satversmes preambulu pat, Dombura raidījumā bija kauns klausīties, ka mums ir
    tādi latvieši, kas ne tikai neaizstāv latviešu intereses, bet kautrējas no savas tautības un ar savu muldēšanu nejūt nekādu cieņu, ka viņš ir latvietis. Viņiem viss esot slikti un nepareizi, tāpat kā Berklāvam Ulmaņa laikos. Laikam jau tādiem apskaidrība nāk tikai vēlāk.

  5. Par berklāvu sauca pudeli šnabja “Kristāldzidrais”, jo uz tā etiķetes nebija neviena krievu burta. Stāvot rindā, apspriedāmies – cik berklāvus ņemsim – 2 vai 3

  6. 70. gados vīdēja doma latviešiem stāties kompartijā, redz leiši esot tur un darot to, ko vajag, a mēs ne, mums krievi kompartijā. Bet tā ka doma bija neviennozīmīga, kaut kā iztiku.

  7. Padomju Savienība tika sagrauta un Latvijas valsts tika atjaunota PSKP un VDK vadībā un kontrolē.

  8. Zigurds Mežavilks Atbildēt

    Tikai divi komunisti atklāti atzinuši savas kļūdas un no visas sirds strādājuši Latvijas labā. Barklāvs un Bojārs seniors. Bariem apmeta kažoku.

  9. Kas viņš tur par komunistu?Viņš vienkārši bija ulmaniskās Latvijas disidents. Tādu bija daudz. Šodien daudzi vel nespēj atteikties no okupācijas laiku staļiniskās vēstures un tik muld un muld.Latviešu komunisti tika iznīcināti Krievijā 1937.gadā.Tie kas sēdēja Ulmaņa cietumos pat neapjēdza ka labāk ir atrasties cietumā Latvijā nekā PSRS.PSRS komunisti jau drīz pēc Ļēņina nāves Staļina vadībā kļuva par krievu nacionālboļševikiem- tāpēc jau viņi noslēdza ar vācu nacionāsociālisiem ,tā saukto, Molotova -Rībentropa paktu kura rezultātā Latvija kļuva par Krievijas guberņu.
    Pēc okupācijas E.Berklavam nekas cits neatlika kā pieslieties krievu nacionāboļševikiem,bet viņš to sākumā neapzinājās,tāpat kā daudzi citi latvieši to neapjēdz vēl šobaldien.
    Par kaut kādu komunisma”celtniecību”Latvijā var runāt tika pēc 22. PSKP kongresa ,kad tika pieņemta jauna partijas programma un kurā bija ietverts arī komunisma cēlāju morāles kodeks,kurā viens no galvenajiem punktiem bija proletariskais-viltus internacionālisms.

  10. Par godīgumu un nesavtību – nav ner mazāko šaubu. Bet kā politiķis – fanātiķis un putrotājs, kas dažbrīd ļaunuma nodarījis vairāk nekā labuma. Arī 1959.gadā, iespējams, vajadzēja gudrāk rīkoties, atbilstoši situācijai, nevis ar galvu sienā un – viss cauri…

  11. Visu cienu Berklavam, bet tads, iists nacionalkomunists vinsh bija vieniigais

    • Labi gan,ka “vienīgais” – pretējā gadījumā Latvijā 1990-os gados būtu gājis kā Moldovā (Piedņestrā),Gruzijā vai kā Dienvidslāvijā un tagadiņ’ Ukrainā. Tādi “fanātiķi” rīkojas bez domāšanas….

      • Ieteikums "edge-n,am" Atbildēt

        Pirms izteikties, vajag daudz un rupigi macities – to ari iesakams darit edg’am. Nemaz nerunajot par dzives pieredzi, kura izskatas nakusi no tv ekrana un tomsona radiokomentariem…

Draugiem Facebook Twitter Google+